“Uz Latviju braukšu pēc kara”
MĀRA LIBEKA    07.11.2023

 

 

Jakovs Lufts ir bijušais tukumnieks, kurš jau 34 gadus dzīvo Izraēlā, netālu no Jeru-zalemes. Turp viņš kopā ar ģimeni pārcēlās pēc Latvijā nodzīvotajiem 17 gadiem. Jakovs Lufts ir arī viens no “Latvijas kultūras biedrības Izraēlā” dibinātājiem. Studējis vēsturi Jeruzalemes universitātē un Humboltu universitātē Vācijā. Pirms Izraēlas un Palestīnas kara cītīgi nodarbojies ar vēsturisko tūrismu, būdams gids - vedis tūristu grupas uz dažādām valstīm, lielākoties gan Eiropā, lai izzinātu tur dzīvojošo tautu vēsturi un tradīcijas.

 

Vai tagad, pēc piedzīvotajiem traģiskajiem notikumiem Izraēlā, nav vēlēšanās atgriezties Latvijā?

Man ir plāns atbraukt uz Rīgu decembrī, jo kopā ar savu draugu, Rīga dzimušo Izraēlas vēsturnieku, jau iepriekš bijām plānojuši atvest tūristus, lai nedē-ļu viņiem rīkotu izglītojošas ekskursijas pa vietām, kas saistītas ar Latvijas ebreju vēsturi.

 

Astotajā oktobrī, dienu pēc “Hamās” teroristu iebrukuma Izraēlā, biju paredzējis do-ties uz Ēģipti un pēc tam - uz Maroku. Biļetes jau bija kabatā. Tur man vajadzēja sagaidīt tūristu grupu no Amerikas, lai nodrošinātu deviņu dienu ekskursiju Marokā. No turienes biju plānojis lidot uz Franciju, kur grasījos piedalīties seminārā par vēstures jautājumiem. Tie, kas bija pieteikušies, atteicās no šī brauciena - cilvēkiem nav vēlēšanās šobrīd kaut kur lidot, jo šis ir galīgi nepiemērots laiks izklaidēm.

 

Mēs redzam, ka Krievijai ir liela interese aktivizēt karu Tuvajos Austrumos, lai mazinātu uzmanību karam Ukrainā. Mēs dzirdam par Amerikas kara bāzēm Irākā un citās valstīs, kurām teroristu organizācijas uzbruka ar raķetēm. 

 

Uz Latviju braukšu pēc kara. Patlaban ir tāda sajūta, ka ir jānogaida.

 

Kāpēc gandrīz visur pasaulē pieaug “Hamās”simpatizējošo aktīvistu skaits, kas nāk ielās ar skaļiem sveicieniem džihādam un protestiem pret Izraēlu? Viņiem ne-trūkst atbalstītāju jauniešu vidū, pat Latvijā.

Francijā, piemēram, dzīvo jau seši miljoni musulmaņu. Zviedrijā, Malmē un Gēteborgā un šo pilsētu apkārtnē, gandrīz nav nevienas dienas, kad musulmaņu bandu savstarpējos grautiņos nenogalina kādu cilvēku. Dānijā, Vācijā, arī Beļģijā ir daudz musulmaņu, tāpēc drošības problēmas nebūs tikai Izraēlas pilsoņiem, kuri dzīvo šajās valstīs, bet visai Rietumu civi-lizācijai. Tas ir redzams, ka lielākā problēma ir džihāda kustība, kas Eiropā ļoti aktivizē-jas, un 99% teroru aktu, kas tur notiek, ir ar to saistīti. Viņiem ir vienalga, vai nogalināt izraēliešus, francūžus, dāņus vai latviešus.

 

Pastāv jau arī tāds viedoklis, ka “Hamās” karojot par palestīniešu neatkarību. Ja vi-ņiem doto neatkarību, tad gan viss būtu kārtībā. Bet tiek aizmirsts, ka Izraēla no Gazas joslas izgāja 2005. gadā, un no tā laika līdz šim brīdim palestīniešiem bija pilnīga neatka-rība, bet ko viņi ar to darīja? Viņi saņēma miljardus no Eiropas, Amerikas un Izraēlas un Gazas joslā varēja sasniegt tādu pašu attīstības līmeni kā Singapūrā. Diemžēl visa nauda tika novirzīta terorisma veicināšanai, ieroču iegādei.

 

Musulmaņu demonstrācijas demokrātiskajā Rietumu pasaulē kļūst arvien pla-šākas. Vai tās ir Eiropas migrācijas politikas radītās sekas? 

Tā pirms kāda laika bija ļoti populāra ideja, ka šie cilvēki, ieradušies Eiropā, ieraudzīšot citu dzīvi, mācīšoties universitātēs, iegūšot labu izglītību un viņiem, dzīvo-jot demokrātiskā vidē, mainīšoties dzīves uztvere. Mēs taču labi zinām, ka 2001. gada 11. septembrī ASV gandrīz visi teroristi, kas sagrāva Dvīņu torņus Ņujorkā un ietrieca lidmašīnu Pentagona ēkā Vašingtonā, studēja Eiropas universitātēs Hamburgā, Berlīnē, Francijā... Bet tas neizmainīja viņu ideoloģiju.

 

Pirms dažiem gadiem Zviedrijā, skolā, kuru bija finansējusi šīs valsts Izglītības minis-trija, visi skolotāji un direktors bija saistīti ar teroristu organizāciju “ISIS”. Viņi brauca uz Afganistānu, Irāku un Sīriju un atgriezās, lai strādātu par skolotājiem Eiropā.

 

Es vairāk interesējos par Skandināviju, jo man ir diezgan daudz projektu Norvēģijā un Zviedrijā. Runa vairs nav par pirmo mig-rantu paaudzi, bet gan otro paaudzi, kas ir piedzimusi Zviedrijā, Norvēģijā un citur Eiro-pā. Tie ir cilvēki, kas izglītojušies šajās valstīs, dzīvo demokrātiskā sabiedrībā, bet viņu fanātiskā ideoloģija nav mainījusies.

 

Atceros Vācijā, Minhenē, tiesnesi, kurš iztiesāja vienu interesantu lietu, proti, kāds musulmanis regulāri sita savu sievu un viņa meklēja palīdzību policijā. Pēc tam bija tiesas process, un tiesnesis atzina, ka musulmaņiem ir cita kultūra un sievas sišana ir viņu kultūras sastāvdaļa. Viņa ieskatā tur neko nevarot mainīt. Kā tiesnesis Eiropas centrā varēja kaut ko tādu pateikt? Tomēr Bavārijas tiesa to nepieņēma kā normu, un šis musulmanis saņēma sodu.

 

Reliģija ir daudz stiprāka nekā sekulārā ideoloģiju un demokrātiju un tagad mēs to spilgti redzam Eiropā.

 

Baltijas valstis ļoti labi saprot, kas notiek tad, ja valsti pārvalda demokrātijas ienaid-nieki. Ar to ir saistīta šo valstu migrācijas politika. Savukārt Francijā, Beļģijā un citās Ei-ropas valstīs joprojām valda sajūta, ka, lūk, mēs viņus Tuvajos Austrumos okupējām un kolonizējām un, pats par sevi saprotams, ka mums tagad viņi ir jālaiž iekšā. Visticamāk, šī domāšana mainīsies. Eiropas valstīs pie varas nāk partijas, kas arvien skaļāk runā par Eiropas demokrātiskajām vērtībām, kuras būs jāpieņem tiem, kuri šeit ir ieradušies un ku-ras ir svarīgas eiropiešiem.

 

Arī Izraēlas valdība visus šos astoņpadsmit gadus, kad tā izgāja no Gazas, nav sapra-tusi tur valdošo noskaņu. Tā filozofija bija tāda, ka mēs, lūk, viņiem visu atstājam un do-dam iespēju uzcelt savu neatkarīgu valsti. Arī patlaban Izraēlas sabiedrībā, tostarp arī kreisi noskaņotajā pusē, arvien vairāk saprot, ka jāstiprina robeža, armija. Vairs nav ie-spējams runāt par mieru.

 

Izraēlas robeža ar Gazu bija kā mūris, aprīkota ar augstas klases tehnoloģijām, un tik un tā tas 7. oktobrī tika pārvarēts.

Izraēlas robežas speciālisti masu informācijas līdzekļos stāstīja, ka neesot tādu robežu, kuras nevar pārvarēt. Starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju ir uzbūvēts ļoti pamatīgs robežas nocietinājums, bet tik un tā ir cilvēki no Ziemeļkorejas, kuriem izdodas tikt tai pāri un aizbēgt uz Dienvidkoreju. Mēs taču zinām, ka desmitiem cilvēku no Austrumvācijas izdevās pārvarēt sienu, kas šķīra no Rietumvācijas.

 

Izraēlas gadījumā teroristi dažās vietās uzspridzināja robežu un ar deltaplānu palīdzību lidoja pāri sienai un tad uzbruka starptautiskā elektroniskās mūzikas festivāla dalībniekiem – ap trim tūkstošiem jauniešu no visas pasaules. Mans astoņpadsmitgadīgais dēls pēc tam man stāstīja, ka viņš arī bija plānojis tur piedalīties, bet tas bijis par dārgu un tāpēc viņš atteicies no šī nodoma. Lielākā daļa jauniešu, kas tika nogalināti, bija tie, kas sešos no rīta dejoja. Video redzams, ka viņi, ieraugot lidojam šo dronam līdzīgo veidojumu, sākumā vispār nereaģēja, jo neiedomājās, ka tas varētu būt kaut kas bīstams.

 

Zināms, ka Izraēlas izlūkdienests tomēr saņēma informāciju par iespējamu iebrukumu dažas dienas pirms tas notika. Sestā oktobra vakarā Telavivā tikās Izraēlas izlūkdienesta direktors ar armijas pārstāvjiem, jo bija saņemta informācija, ka “Hamās”, iespējams, kaut ko gatavo. Viņi nolēma, ka nākamajā dienā, 7.oktobrī, vēlreiz sazināšoties un apspriedīšot tālāk, ko darīt. Viņi bija pārliecināti, ka “Hamās” nav gatavs tik lielai operācijai. Kāpēc tas notika un kā tas vispār varēja notikt? Tas tiks izmeklēts. Armijas ģenerāļiem ka arī politiķiem būs jāsniedz atbildes, un ļoti jāšaubās, vai viņi varēs palikt savā amatā. To mēs uzzināsim pēc kara.

 

Vai Izraēlas iedzīvotāju mājās ir patversmes?

Izraēlas būvniecības standarts noteic, ka ikvienā dzīvoklī vai privātmājā obligāti ir jābūt betona istabai jeb patversmei, kura no ārpuses izskatās, kā normāla istaba, bet kura ir izbūvēta no betona. Arī durvis ir no ļoti stipra materiāla. Arī manā mājā ir šāda istaba. Pateicoties šādām istabām, daudzi cilvēki, kuri dzīvo pie Gazas, izglābās no nāves.

 

Izraēlā jaunieši vispirms divus gadus nodien armijā, arī meitenes, un tikai pēc tam viņi stājas augstskolās. Vai tas nozīmē, ka viņi ir ļoti labi sagatavoti, lai aizsargātos pret šādiem negaidītiem uzbrukumiem vai arī lai spētu piedalīties reālās kaujās, kad tiks iesaukti kā rezervisti?

Rezervistu rindās uzreiz pēc 7. oktobra bija iesaukti vairāk nekā 300 tūkstoši Izraēlas pilsoņu un viņi ir labi sagatavoti. Lai iekarotu Gazu, nav pat vajadzīgs tiks liels skaits. Taču Izraēlai ir jāparāda, ka tai ir spēcīga armija, kas ir gatava cīnīties, ja konflikts kļūs plašāks.

 

Armija bija pārliecināta, ka teroristi baidās, ka viņi neuzbruks. To apstiprināja arī Iz-raēlas izlūkdienests – no Gazas puses nekādas briesmas nedraudot, jo “Hamās” nav ga-tavs uzbrukumiem. Draudi pastāvēja arī no Libānas puses, no Hezbollah”, arī no Sīrijas.

 

Uzbrukums notika sestdien, kad daudzi karavīri bija savās mājās. Tomēr vairākiem simtiem teroristu izdevās uzbrukt netālu no robežas izvietotajai armijas bāzei un nogalināt vairākus desmitus karavīru.

 

Gar Gazas joslu atrodas daudzu skaistu kibucu, kuru iedzīvotāji bija gatavi ar ieročiem rokās aizstāvēties. Vienā no tiem divdesmit trīs gadus veca jauniete, kura bija dienē-jusi armijā un kura kibucā bija atbildīga par drošības jautājumiem, no pirmās minūtes saprata, kas notiek, un aicināja savā Whatsapp grupā vietējos cilvēkus, būt gataviem atvairīt uzbrukumu no Gazas puses. Vairāk nekā divdesmit cilvēki spēja aizstāvēt savu kibucu, nogalinot vairāk nekā simts teroristu.

 

Tiem, kuri dzīvo pie robežas, dien armijā, ir ieroči. Arī man bija pistole, bet es to atdevu dēlam, kurš dzīvo nelielā ciematā. Bet pēc 7. oktobra traģēdijas es tajā pašā dienā aizpildīju dokumentus, lai saņemtu jaunu ieroča atļauju. 

 

Vai visi jūsu bērni ir dienējuši armijā?

Man ir četri bērni – trīs dēli un meita un visi ir ne tikai Izraēlas, bet arī Latvijas pilsoņi. Trīs no viņiem ir dienējuši armijā, bet jaunākais dēls nesen pabeidza skolu un izvēlējās civildienestu.

 

Pēdējos gados armijā valdīja noskaņa, ka Izraēla un arābu pasaule labi sadzīvo, ka izveidojušās labas attiecības ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Šīs valsts pārstāvis ANO nepārprotami pauda negatīvu nostāju pret “Hamās”. Arī Saūdu Arābija gatavojas tuvākajā laikaposmā nodibināt diplomātiskas attiecības ar Izraēlu. Šī valsts ir turīga un tās iedzīvotāji saprot, ko nozīmē laba dzīve. Bet ir arī otra arābu pasaule. Saūdu Arābijai lielākais ienaidnieks ir Irāna, kuras valdība grib iekarot Meku. Huti, kas tagad pārvalda Jemenu, pēdējos gadus karo pret Saūda Arābiju. Šim mērķim viņi saņem ieroču no Irānas.

 

Libāna bija ļoti attīstīta valsts – Beiruta tika dēvēta par Tuvo Austrumu Parīzi. Šodien tur vara pieder šiītiem un šajā valstī ir smaga gan ekonomiskā, gan politiskā situācija. Man tur dzīvo draugi un paziņas, ar kuriem es kontaktējos un satiekos ārzemēs. Viņi pārsvarā ir kristieši, un viņi man stāsta par bēdīgo situāciju Libānā, kuru pārvalda Irānas atbalstītais grupējums “Hezbollah”. Tā vadoņi ir lieli draugi Krievijas prezidentam Putinam, kurš viņus uzņēma pie sevis Kremlī.

 

 

“Hamās” jau nav tikai teroristu grupējums. Tā ir arī politiska partija, kura 2006. gadā uzvarēja Palestīnas pašpārvaldes vēlēšanās un ieguva 76 vietas no 132 ie-spējamām. Tātad par šiem teroristiem nobalsoja liela daļa palestīniešu.

Pēc 2006. gada Gazā vairs nav rīkotas vēlēšanas, jo to rīkotāji saprata, ka vairākumu atkal iegūs “Hamās”. Šos teroristus var iznīcināt, Gazu var iekarot, bet ko darīt tālāk? “Hamās” ir ap 35 tūkstošiem karavīru, bet Gazas joslā dzīvo divi miljoni cilvēku, no kuriem lielākā daļa atbalsta “Hamās”. Izraēla nevēlas paturēt Gazu, arī Ēģipte to nevēlas. Ja to pārņems Palestīnas nacionālā autonomija, ko patlaban vada Mahmuds Abass, uz viņiem vietējie iedzīvotāji skatīsies kā uz okupantiem. Viņi taču nebūs gatavi tur rīkot vēlēšanas, lai atkal zaudētu. Ja nebūs “Hamās”, tā vietā nāks kāds cits grupējums, jo cilvēki atbalsta tādu ideoloģiju. 

 

Un tā ir ne tikai Izraēlas, bet arī citu demokrātisko valstu lielākā problēma. Vai kāda arābu valstu koalīcija vēlēsies uzņemties atbildību par Gazas joslu? Patlaban uz šo jautājumu nav atbildes.