“Un mūžīgs darbalauks būs tavā varā”
Ar Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdi Gunti Gailīti sarunājas Gundega Saulīte    22.02.2024

 

 

Guntis Gailītis nule nosvinējis 75 gadu jubileju. Dažas dienas pirms svarīgā datuma satikāmies, lai pārrunātu viņa mūža mezglu punktus, kas manā ieskatā saistās ar jubilāra veikumu mūsu Nacionālās operas režisora amatā, ar Pieminekļu aģentūras vadītaja postenī pavadītajiem gadiem un tagadējo pienākumu Rīgas Latviešu biedrības priekšsēža darbā. Aizvadītie gadi ir bijis viens vienīgs darbalauks, daudzas idejas piedzimušas, liela daļa no tām īstenotas, bet darāmā vēl tik daudz… Tomēr iesākām ar bērnību un radurakstiem.

Vai atceries, kāds biji bērnībā?

Es biju vispusīgs. Mamma bija farmaceite, tēvs - sakaru speciālists uz kuģiem. Es vēl nebiju nācis pasaulē, kad vecāki ar diviem vecākajiem brāļiem emigrēja, tika līdz Čechijai, dzīvoja kādā nometnē. Kad nācās atgriezties dzimtenē, dzīvoklis Līgatnē virs papīrfabrikas bija aizņemts, vajadzēja apmesties pie vectēva, kas vadīja Līgatnes papīrfabrikā ražošanas cechu. Un tad tikai 1949. gadā piedzimu es. Augu Līgatnē, skaistajā bērnudārza ēkā spēlējos. Skolā strādāja Lilija Reiziņa, vēlākajos gados ļoti slavena pedagoģe, viņas vīrs bija papīrražošanas speciālists. Reiziņas aicināti mēs, bērni, tikām iesaistīti dejošanā, korī. Tas viss notika milzīgi aktīvi, bijām arī Rīgā, piedalījāmies skolēnu Dziesmu svētkos, uzstājāmies  Operā. Pēc astoņgadīgās skolas pārgāju uz Cēsu mūzikas skolu. 

      

Mani senči ir no Līgatnes un no Piebalgas, vecaistēvs Oskars Krūmiņš savulaik bijis Cēsu apriņķa priekšnieks. Mamma beidza farmācijas studijas Cēsīs un tur satikās ar manu tēvu. Pats Cēsīs divus gadus mācījos mūzikas skolā, pūtu fagotu, arī klarneti, sāku mācīties saksofonu un iznāca jau pa ballēm spēlēt. Tad pārnācu uz Kultūras darbinieku technikumu Rīgā un pabeidzu pūtēju orķestŗa diriģentu nodaļu pie maestro Augusta Krisberga.

 

Zīmīgi, ka 1973. gadā Dziesmu svētku simtgadē,  kad jau studēju Konservatorijā (tagad - Mūzikas akadēmijā) kultūras pasākumu režisoros, mani iesaistīja par režisora asistentu. Spēlēju ne vien savā pūtēju orķestrī, bet iepazinu visu to svētku bišu stropu tuvāk. 1975. gadā Konservatoriju beidzu ar diplomdarbu par Alfrēda Kalniņa operu “Baņuta”, kam libreta autors ir  mana vectēva brālis Artūrs Krūmiņš. Pedagogs Kārlis Pamše zināja par šo manu radniecību, tāpēc mudināja izvēlēties un dziļāk izpētīt tieši šo tematu. Tā nu “Baņuta” ir man līdzās  līdz pat šai dienai, jo Piebalgā, Zosēnos,  savu mātes senču atgūtajā īpašumā, ne tikai dzīvoju, bet Skrāģu krogā esmu arī iekārtojis “Baņutas” mūzeju - ekspozīciju, tajā jebkuram viesim  varu pastāstīt par šīs operas tapšanu, skatuves mūžu, parādīt dažādas relikvijas. Tur pirms gadiem divdesmit pieciem uz dabas fona sarīkoju operas brīvdabas izrādi, vēlāk esmu rīkojis dažādus koncertus, arī šovasar ir nodoms atgādināt par neaizmirstamo brīvdabas izrādi un sarīkot kaut vai tikai latviešu koŗmūzikas koncertu.

 

Toreiz, pirms gadiem 50, diplomdarbs tika labi novērtēts,  un mani uzaicināja strādāt Operā.

 

 

Nu esam nonākuši līdz Operai, tava mūža lielajai mīlestībai un pirmajai darba vietai. Vai iesāki kā režisora palīgs?

Jā, tūlīt iestudējumos pie Jāņa Zariņa, pie Kārļa Liepas, pie Arnolda Liniņa. Un arī pie viesrežisoriem. Tolaik Operā taisīja lielos tā saucamos valdības koncertus. Pieredzējušos režisorus tie sevišķi nevilināja, tos labprāt piešķīra man, iesācējam. Es tos dabūju milzīgi daudz noinscenēt, bet nenoliegšu - tā bija ļoti vērtīga prakse. 

 

Operā es sastapu visos posteņos arī iepriekšējo paaudžu meistarus. Lilija Cukermane, Milda Norīte bija izrāžu vadītājas,  Velta Oše, Helēna Viļumane,  Ērika Grīnberga - koncertmeistares. Jauniešiem jādod, ko darīt, tā es tiku pie iestudējuma - G. Doniceti operas “Zvaniņš”. Ansamblī bija jaunās solistes Elga Brahmane,  Lauma Vanaga, scenografs bija Juris Salmanis. Bija opera “Slepenās laulības”, tad “Ķēniņš Edips” - maz pamazām darbs sekoja darbam. Nozīmīga skola bija asistēšana pie režisora Jāņa Zariņa. - gan “Makbets”, gan “Masku balle”.

 

 

Nācās sastapties un kopā strādāt ar vecmeistaru Jāni Zariņu. Ko no tā varēja iegūt iesācējs režisors?

Viņam bija milzu pieredze vēl no pirmskaŗa laikiem. Arī, dzīvodams Anglijā , kur nebija radoša darba iespējas, Zariņš bija sekojis aktuālitātēm teātrī un operā. Viņa draugs  Auniņš strādāja Covent Garden operā par gaismotāju, un Zariņam bija iespēja visus iestudējumus noskatīties. Būdams tālu no dzimtenes, režisors visu savu pieredzi bija salicis pa plauktiņiem – gan metodiku, gan režijas sistēmu. Viņš ne tikai veidoja iestudējuma ansambli, bet ar katru solistu individuāli meklēja tēla centru. Mēs mazliet brīnījāmies – kas tas par centru. Centrs ir ķermeņa saules pinumā, no tā viss iet uz āru – žesti, vokāls, domāšana. Centram jātur viss kopā, tad veidojas skatuves tēls.

 

 

Strādāji arī kopā ar Arnoldu Liniņu.

Liniņš operā ienāca kā Jāņa Zariņa palīgs un asistents, vēlāk bieži tikāmies Zariņu dzīvoklī Vīlipa ielā, tur visus laipni uzņēma viņa dzīvesbiedre Mildiņa. Vēlāk iestājos režisoru kursā pie Liniņa, ko beidzu ar diplomdarbu - Karla Orfa operu “Gudriniece”. Tā ir pasaka ar lielu dzīves gudrību, līdzīgi kā “Turandotas” libretā.

 

 

Nesen svinējām Jāņa Zariņa režisētās Dž. Pučīni operas “Turandotas” iestudējuma piecdesmit gadu jubileju. Tu gadu gaitā vairākkārt esi atjaunojis šo uzvedumu.

Ilggadīgās veiksmes pamatā ir precīza ideja un scenografa Edgara Vārdauņa konstrukcija. Dekorācija prasa spēles principu – nevis sadzīviski čabināties pasakas sižetā, bet visu risināt lielās līnijās, plašiem žestiem utt. Skatoties tikai tagad ieraudzīju, ka solistiem jāpiemērojas dekorācijai. Protams, ir ideja- cilvēks meklē savu dzīves draugu. Ja abiem meklētājiem ir augsti dzīves mērķi, abiem lemts gaŗš ceļš, līdz beigās var satikties. Mīļā meitene Liu neder Kalafa mērķiem, viņam vajag ko augstāku, grūtāk aizsniedzamu. Kas par grandiozām “Turandotas”izrādēm savulaik bijušas Cēsu pilsdrupās!

 

Ilgdzīvotāja izrāde ir arī “Nabuko”, ko mūsu Nacionālā opera iekļāvusi šī mēneša repertuārā par godu tavai jubilejai.

Dž. Verdi “Nabuko” ir operu opera! Pirmizrāde bija 1996. gadā. Filozofiskā ziņā tas ir komponista augstākais punkts. Šajā darbā ielikta visa komponista misija – tur ir sadzīves un ģimenes līmenis, reliģiju sadursme, gan arī lielā, Augstākā patiesība, kas ir pāri visam.. 

 

 

Tev ir liela pieredze brīvdabas izrāžu iestudēšanā. Esi izvedis brīvā dabā Baltā nama iestudējumus, vairākkārt iestudējis izrādes Siguldas Opermūzikas svētkiem. Piemēram, no jauna inscenēji Arvīda Žilinska “Zelta zirgu”.

Brīvdabas izrādes ir labs treniņš izrādes formas ziņā, jo laika ir maz, naudas arī parasti maz, īpaši nav vaļas fantazēt un kaut ko pierādīt. Atceros, pirms daudziem gadiem braucām uz Jāņa Zābera dzimtajām mājām Meirānu Vecajā ceplī.Tur pļavā bija uzcelta maza skatuvīte, uz tās dziedāja Inese Galante, Aleksandrs Poļakovs, Ingus Pētersons, Sergejs Martinovs – pilns iestudējuma sastāvs. Tas bija fantastiski! Dabīgs skanējums, pilnīgi bez apskaņojuma Aiviekstes ielokā. Tad radās doma ik gadu atzīmēt Jāņa Zābera dzimšanas dienu ar koncertu vai izrādi. 

 

Par “Zelta zirgu” Siguldas svētkos bija labas atsauksmes, diemžēl izrādes otrajā daļā uznāca lietus. Brīvdabas iestudējumos režisoram arvien jāapzinās galvenais uzdevums, ja paliks laiks, izstrādāsim arī blakuslīnijas. Brīvdabas izrādēs, var teikt, ka māksla tiek pietuvināta tautai. Tas notiek, ja ir labi solisti un labs laiks. Tik vienkārši!

Tavu darba mūžā iezīmējas trīs nozīmīgas daļas, saistītas ar operas režiju, pieminekļu saglābšanu un aprūpi un ar jaunu posmu Rīgas Latviešu biedrības darbībā.

Sešpadsmit darba gadi tavā dzīvē tika saistīti ar darbu pieminekļu aizsardzības un izpētes jomā. Kā notika šis pavērsiens no operas uz pieminekļiem?

Operā nāca jauna kārtība, es tur skaitījos darbā, bet iestudēt man neko nedeva. Rīgas dome bija izsludinājusi konkursu, un man ne tikai ieteica, burtiski piespieda tajā piedalīties Vaidelotis Apsītis, ļoti nopietns pieminekļu pētnieks. Savā laikā Mākslas darbinieku namā Operas draugu klubā iepazināmies, viņam ir grāmata par Brāļu kapiem. Es iesniegumu konkursam uzrakstīju bez grūtībām, jo, dzīvodams Artūra Krūmiņa dzīvoklī un pārvaldīdams viņa mantojumu, ar visu sirdi un dvēseli biju iekšā architektūras vēsturē. Izrādās, ka visa struktūra bija jābūvē no jauna – tas, ko tagad saprotam ar Rīgas pieminekļu aģentūru. Vispirms bija jāķeras pie Brāļu kapiem, tie ilgu laiku bija bijuši bārenītes lomā, nācās sakārtot pavsam elementāras lietas. Ceļi bija aizauguši. Kad ieraudzīju, ka svētā uguns pa šļauku tiek pievadīta no sarkaniem gāzes balonem, tādiem, kādus atceramies no padomju laika virtuvēm, es biju šokā! Aizskrāju uz Latvijas Gāzi pie ģenerāldirektora Dāvja, pierunāju viņu (šodien tas nebūtu iespējams) ievilkt Brāļu kapos centrālo gāzes vadu, lai būtu Mūžīgajai ugunij un darbinekiem, kas apkopa territoriju. Tas bija pats pirmais. Tad bija jāķeras pie depozitārijiem, kas savulaik kapu projektā bija ieplānoti un uzcelti, taču ne līdz galam iekārtoti. Sāka nākt tautiešu ziedojumi no ārzemēm. Par vienu šādu ziedojumu izvedojām pirmo depozitāriju, kur iekalām visu Lāčplēša ordeņa kavalieŗu vārdus. To svinīgi atklāja prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Bija jāsakārto arī pārējie, viens tika veltīts svešumā kritušiem Latvijas kaŗavīriem. Pretējā kapu lauka pusē pusē iekārotājām Pateicības depozitāriju, kuŗā iemūžināti visu ziedotāju vārdi, tie, kas no pašiem pirmsākumiem īdz pat mūsdienām ziedojuši Brāļu kapiem. Tad vēl ceturtajā – ir atzīmētas visas militārās vienības, kas piedalījās mūsu Brīvbas cīņās. 

 

 

Savulaik vienā depozitārijā mitinājās sargs ar suni. Kur tagad ir vieta kapsētas sargam?

Sānu kapličā. Tur tika atrakta liela pazemes telpa, ko tika nolemts izmantot un iekārtot, lai darbinieki varētu uzturēties siltumā, nomazgāties. Icits stāsts ir par to, ka izkarojām vietu, kur novietot akmeņus un būvmateriālus, - territorjā aiz Krematorijas. Tur tagad ir cieņas pilna, norobežota vieta, kur savākti daudzi pieminekļi no Lielajiem kapiem, tur atrodas arī tautumeitu un tautudēlu figūras no vecās Mežaparka estrādes. Tur tagad var strādāt restaurātori. Bija doma, ka to varētu uzturēt kā seno pieminekļu vietu, kā parku, lai jebkuŗš interesents cilvēki var izstaigāt un apskatīties. Taču šai territorijai bija jāgādā par komunikācijām, ne tikai par sētu. 

      

Tad Latvenergo izsludināja konkursu par kultūras pieminekļu izgaismošanu, mēs tajā uzvarējām.Tas bija vērienīgs projekts, lai Brāļu kapi būtu apgaismoti ne tikai svecīšu vakarā. 

      

Arvien radās jaunas problēmas, piemēram, kā uzturēt milzīgās platības? Krūmi, puķes, zālājs – plaša saimniecība, kas prasa rēgulāras rūpes. Atkaŗojām vēl vienu territorju, kur iet uz Lielo kapliču, aiz Mātes Latvijas no jauna nācās iekārtot lielus vārtus. 

 

Kapulaukā no laika gala bijusi noteikta koncepcija - plāksnes pie atdusas vietas visiem kritušajiem vienādas, atšķirīgas tikai zīmes - krustiņš vai Lāčplēša ordenis. Kaut apbedījumi veikti dažādos laikos, viena alga, kaŗeivis vai ministrs, plāksnītes vienādas. Tikai retais zinās, ka 1940. gadā Litenē noslepkavotajiem un arī visā pasaulē izkaisītajiem Latvijas ģenerāļiem, kam kapavietas nav pat zināmas, ir plāksnītes Mātes tēla pakājē. Dabūjām šo personu sarakstu un varējām īstenot architektu sākotnējo ieceri visiem viņiem veltīt plāksnītes Šo cīnītāju piemiņa nu ir pie Mātes Latvijas kājām.

      

Un kur tad vēl Mātes tēla restaurācija, izgaismošana. 

 

 

Kāda ir sajūta, ka uzkāp stalažās augšā pie Mātes skulptūras?

Pilnīgi nereāla!

 

Kopā ar architektiem izdevās īstenot vēl vienu Kārļa Zāles ieceri - zem Mātes Latvijas ir degošs krusts, tur bija tikai tādas ievilktas strīpiņas. Architektiem Vecumniekam un Bērziņam rosināju izveidot projektu, lai šo ieceri varam līdz galam īstenot. Ko mēs necīnījāmies, līdz dabūjām cauri! Autoru iecere nu piepildīta, tas krusts tur deg!

 

Bet tev bijusi iespēja uzkāpt augstumos pie Brīvības pieminekļa trim simboliskajām zvaigznēm.

Atceros, 2006. gadā bija pienācis laiks aprūpes nolūkos apskatīt Brīvības pieminekli. Būvējām stalažas, lai varētu pieminekli līdz pašai augšai apskatīt. Uzkāpjam augšā un redzam, ka no zvaigznēm zelts lobās nost, kā čūskas āda. Kam gan bija jāsaka galavārds, kam jāpieņem lēmums, ko tagad darīt? No lejas jau to neredz, bet, uzkāpjot augšā, es secinu šo satriecošo faktu. Man jāparaksta lēmums par situācijas labošanu, skrūvēja un cēla zvaigznes nost. meklējām zeltu, atradām meistaru- zeltītāju Rundāles pilī. Ja man nebūtu pagātnē Operas pieredze, es jau sen šajos darbos būtu pazudis!

 

 

Tavos darba pienākumos bija arī citu Rīgas pieminekļu atjaunošana un uzturēšana. Milzīgs darbalauks!

Nu kaut vai tas piemineklis Pulka ielā, kas pagājušā gadsimta 30. Gadu beigās tika atklāts Atbrīvošanās cīņās kritušajiem Autotanku pulka kaŗavīriem tagadējā Pulka ielā. Tas bija ieaudzis džungļos, apkārt jau bija izstiepušies bērzi. Bija jāveic pirmā restaurācija un mazpamazām jāveido laukums. Cik daudz iebildumu un pārmetumu nācās uzklausīt, līdz tagad piemineklis godam iedzīvojies savā apkārtnē. Savā laikā piedalījos arī jautājumā par Lielo kapu saglabāšanu un atjaunošanu. Pat veselu konferenci sarīkojām.

 

 

Kā tu juties, kad šīs nemitīgās rūpes par pieminekļiem beidzās? 

Biju jau noskaņojies pārmaiņām, jo tas ir vēlēts amats, un ilgāk par diviem termiņiem nav paredzēts tajā palikt, man faktiski sanāca trīs periodi. Jautājums ir tikai - kā šī maiņa notika...Tad, kad kaut kas spīd un laistās, kad ir sakārtots, visi gatavi steigties kā uz meduspodu… Ar mani vienmēr jārunā atklāti. Man ir ideja, un tev ir ideja, tad jānāk ar mani runāt tiešā veida. Pieminekļu aģentūras struktūra ir uzbūvēta tā, ka jebkurā brīdi kāds no darbiniekiem var nākt par vadītāju, jo viss noriteja atklāti, visi visu zināja. Tu nedrīksti tēlot priekšnieku, tur valdīja cits princips. Turklāt  man vienmēr patikuši gudri cilvēku, viņos ir derīgi ieklausīties. Nekad tu viens pats nevari būt viszinis.

 

Nevar noliegt, ka tevu vēsturnieka garu saista iepriekšējo paaudžu mantojums un uzskats, ka tagadnes darbi balstīti pagātnē. Un mums visiem ir kādas saites ar pagātni.

To tiešām nevar noliegt. Piemēram, pētot materiālus par konkursu Brāļu kapu idejai, es uzgāju, ka tajā līdz ar Kārli Zāli piedalījies arī Artūrs Krūmiņš, mana vectēva brālis. Tagad meklēju konkursā iesniegto Krūmiņa projektu, neesmu vēl atradis. Un, ja runājam par Brīvības pieminekli, tad tā architekts Ernests Štālbergs bija ne tikai Artūra Krūmiņa kolēģis Universitātē, bet viņi bija arī draugi. 

 

Bijušie darba biedri no Pieminekļu aģentūras pieteica, ka manā jubilejas dienā gribot uzaicināt uz Brīvības pieminekli. Tur savā laikā izveidojām Goda telpu, un šis uzaicinājums tiešām man ir patiess pagodinājums. Savulaik nolēmām - lai to varētu apmeklēt, bija jāraksta iesniegums, jo šī vieta nebija paredzēta parastam tūristu apmeklējumam, bet gan īpašām svētku vai jubilejas reizēm. Jebkurš cilvēks, iestāde, organizācija varēja šo Goda telpu apmeklēt, mums ir divas viesu grāmatas pilnas ar atsauksmēm. Tur vedām arī Prezidentus, sakarā ar kovidu šī prakse pārtrūka. 

      

Un tad tās lentes, ko valdības delegācijas, citu tautu prezidenti vai prominences līdz ar ziediem noliek pie pieminekļa, sākām tās uzglabāt un krāt. Mums ir pat Japānas imperatora lente, līdz ar citām eksponēta Goda telpā. 

 

Labi, es kolēģiem atbildēju, uzkāpsim augšā, pie zvaigznēm!

 

 

Kas Rīgas Latviešu biedrībā, tavā tagadējā valstībā, šobrīd ir visaktuālākais?

Stiprināt tos mērķus, ko Latviešu biedrība auklēja pirms dibināšanas, tie ir nacionālie un izglītības jautājumi un augstākais mērķis - valstiskums. Vai tad tā nav skaista ir sakritība, ka 2018. gadā, kad Latvija svin savu Simtgadi, Rīgas Latviešu biedrība tikai mēnesi iepriekš ir nosvinējusi simtpiecdesmit! Piecdesmit gadus pirms Latvijas proklamēšanas ir dibināta Latviešu biedrība. Tā ir pirmā nacionālā, juridiski apstiprinātā biedrība! Ir jau dažādas biedrības, bet nacionālā, juridiski apstiprinātā - ar slēptu mērķi par savu nacionālo valsti – pirmā un vienīgā! Tas noslēpums jau slēpās arī biedrības devīzē “Stāvi stipri, strādā droši!” Vienmēr bija jādomā, kur ir šī motto mērķis. Tagad devīzē esam pievienojuši arī mērķi - Latvija. “Stāvi stipri, strādā droši nevis savai kabatai, bet mūsu valstij – Latvijai!” 

 

Tomēr – kā dzīves ceļš tevi atveda uz Rīgas Latviešu biedrību?

Tolaik, tas bija 2011. gadā, biedrībai draudēja bankrots. Mani sāka uzrunāt, aicināja uzņemties priekšsēža pienākumus. Valde mani burtiski iespieda stūrī. Biedrība taču ir nācijas barometrs! Te kopā darbojas pavisam vienkāŗši darba darītāji ar Eiropas parlamentāriešiem. Tagad mūsu nams ir jāieraksta Materiālā kultūras mantojuma sarakstā, bet patiesībā tai pienākas būt arī Nemateriālās kultūras reģistrā. Biedrība kā institūcija jāieraksta. Tā darbojas kā parlaments: kopsapulce ievēl domi 36 cilvēku sastāvā, dome vēlē valdi, ko var pielīdzināt Ministru kabinetam. Tad ievēlē priekšsēdētāju un vietniekus. Tā struktūra biedrībā ir mantota no pirmsākumiem.

 

Par Latviešu biedrību tu zini daudz un vari stāstīt ilgi un gaŗi. Taču, kā visos darbos, pastāv arī pavisam personīgas saites. Un jubilejas reizē tās škiet īpaši interesantas.

Bija trīs argumenti, kāpēc es piekritu šeit darboties. Tā ir mana personīgā saite ar Rīgas Latviešu biedrību. 

 

Kad Mūzikas komisija 1903. gadā izsludina slēgtu konkursu par latviešu operas oriģināllibretu, šajā konkursā uzvarēja Artūrs Krūmiņš. Kad 1908. gadā pirms Jāņiem Latviešu biedrības māja nodeg, sabiedrībā ir liels satraukums. Izsludina konkursu nama atjaunošanai, tajā piedalās Eižens Laube un Ernests Polis. Polis uzvar, bet Laube arī tiek piesaistīts jauna nama celšanai. Tepat blakus atradās cita māja, cits gruntsgabals, tā saucamā Dzeņa ģimnazija. Jau 1902. gadā biedrība šo blakusmāju nopērk. Taču tikai 1935. gadā, kad biedrības patrons ir Ulmanis,  izlemj nojaukt blakusmāju un uzbūvēt celtni, ko pievienot Latviešu biedrībai.  to būvē Eižens Laube. Māju atklāj 1938. gada 11. februārī ( ievērojiet - manā dzimšanas dienā, kaut neesmu vēl dzimis!). Eižens Laube ir ne tikai Artūra Krūmiņa kolēģis, viņi kopā dibinājuši Architektu savienību, bet abi kopā 1907. gadā beiguši architektūras studijas.

 

Trešais arguments ir Janis Rozentāls. Viņš te sāk savu karjeru, visu laiku bijis saistīts. ar biedrību Kad uzbūvē jauno māju, Rozentāls uzvar konursā un veido freskas fasādei. Bet mana personiskā saikne - Rozentāla sievai dziedātājai Elijai Forselei klavieŗpavadījumu spēlēja Erna Freimane, Artūra Krūmiņa līgava, vēlāk sieva. Un līdz 1907. gadam viņa  bija ar Rozentāliem tuvās attiecībās. ( Erna ir stāstījusi, ka Rozentāls, būdams izcils portretists, gribējis viņu gleznot, bet Krūmiņš ir bijis pret.) 

 

Redzams, tu esi tūkstoš saitēm siets ne tikai pie Latviešu biedrības, bet pie visas mūsu kultūras dzīves.

Mans mērķis ir Latviešu biedrību stiprināt un celt gaismā. Kuram tad vēl bijusi tāda iespēja - vienā darba mūžā pārvaldīt trīs lielos valstiskos simbolus -  Rīgas Latviešu biedrību, Brāļu kapus un Brīvības pieminekli! 

 

Šobrīd mūsu kultūras dzīves aktuālitāte ir atjaunotais Jaunais Rīgas teātris. Architekte Zaiga Gaile nesenā intervija min, ka šī teātra atjaunošana prasījusi desmit gadus. Bet Artūrs Krūmiņš 30. gados, kad nodega nams Lāčplēša ielā, to atjaunoja 10 mēnešos! 

      

 

Jubilārs ar iedvesmu stāsta par biedrības namā nesen iekārtoto Prezidentu salonu, kur spoži baltā telpā pie sienas ir desmit marmora plāksnītes ar desmit Latvijas Valsts prezidentu vārdiem un autogrāfiem. Tā ir reprezentatīva vieta, kur vēl un vēlreiz atgādināt par mūsu valstiskumu un tā milzīgo nozīmi. Darbu un ideju priekšsēdim Guntim Gailītim netrūkst. Lai nezūd darba spars un degsme!