Par latviešu vīrieša pienākumu un atbildību valsts priekšā
Zemessargs, profesors un kalnos kāpējs Juris Ulmanis intervijā Ligitai Kovtunai    14.11.2023

 

 

 

 

Tu nenoguris mudini un,  galvenais,  arī rādi personīgo piemēru – būt patiesam, praktiskam Latvijas patriotam: iestājies Zemessardzē tiklīdz to izveidoja, devies uz Ukrainu un iesaistījies ukraiņu cīņā par brīvību. Paldies, un visu cieņu! Kas bijis tavs galvenais motīvs?

Mans motīvs ir ļoti vienkāršs - katram vīrietim ir pienākums aizstāvēt savu ģimeni, savu sētu un savu valsti. Tāpēc esmu zemessargs. Tā mani senči darīja, tā mani audzināja. Tas ir mans, latviešu vīrieša, uzdevums un atbildība.  Mans vectēvs, kapteinis Alberts Balodis, bija jaundibinātās Latvijas kaŗa skolas pirmā izlaiduma absolvents. Viņu izsūtīja no Litenes uz Sibiriju 1940. gadā. Mans otrais vectēvs  - Nikolajs Ulmanis -  bija cara armijā, Sarkanajā armijā un Latvijas armijā, tostarp Atsevišķajā Studentu rotā. Man nozīmīgi ir tas, ka  tagad esmu Studentu bataljona zemessargs – šīs rotas turpinātājs. Esmu ļoti pagodināts par to, ka man tikko piešķīra kapteiņa dienesta pakāpi.  Tieši tāda bija  manam vectēvam Albertam. Es vienmēr atgādinu - mēs esam brīvi, pateicoties Dievam un Latvijas kaŗavīriem.  Mums liktenis ir devis ļaunu, nežēlīgu, barbarisku kaimiņu, kas joprojām  draud mūs iekaŗot. Mēs to esam piedzīvojuši un  nekad vairs nevēlamies pieredzēt. 

 

Latvijas Zemessardze ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku mugurkauls, tajā iesaistījušies ap 10 tūkstošiem 10 000 brīvprātīgo, vīrieši un sievietes, kuŗi ir apmācīti,  gatavi aizstāvēt, stāvēt un krist par Latviju. Viņi zina ko darīt, ja pienāks X stunda . Starp citu, 20% no zemessargiem ir sievietes. Manuprāt, doma par spēcīgāku Latvijas aizsardzību reāli sākās  2022. gada 24. februārī – līdz ar pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Es uzreiz pieteicos Ukrainas Ārzemju leģionā. Mani npaeņēma tāpēc, ka man nebija iepriekšējas kauju pieredzes un… vecuma dēļ. Tomēr nelikos mierā, līdz nokļuvu Ukrainas kaŗa zonā, bet tad arī kļuva skaidrs, ka, nezinot viņu valodu, tas var būt bīstami kaujas situācijās gan sev, gan apkārtējiem. Sapratu, ka mana pievienotā vērtība varētu būt piegādāt Ukrainas aizstāvjiem ekipējumu un visu to, kas viņiem  vajadzīgs frontē. Tā es sāku vākt ziedojumus, lai iegādātos džipus, nakts redzamību tēmekļus un dronus. Vēlos teikt  lielu, lielu paldies visiem ziedotājiem, it īpaši no ārzemēm, kuri  bijuši ļoti dāsni, izpalīdzīgi un  man  uzticējušies! Vēl  izlēmu, ka mana pievienotā vērtība ir atspoguļot Latvijā to, ko es esmu redzējis un izjutis Ukrainā. Sāku par to rakstīt medijos, un nesen tapusi  grāmata ‘”Kad kaŗš kļūst personisks”, - kas  iznākusi gan latviešu, gan ukraiņu valodā. Tagad strādāju pie angļu versijas. Grāmatā ir 26 epizodes,  kas atspoguļo manu piedzīvoto pirmajā kaŗa gadā. Katrai epizodei ir illustrācija, ko zīmējis Latvijas Mākslas akadēmijas students Gatis Šulcs, literārā redaktore bija Dārija Juškeviča. Grāmata ir veltīta pieciem maniem draugiem, kuŗi krituši kaŗā Ukrainā. Visi grāmatas ienākumi aizies Ukrainas aizstāvjiem. Uzskatu, ka joprojām mans uzdevums  ir atgādināt par kaŗu Ukrainā un ka mums  jāturpina palīdzēt. Ja Ukraina neuzvarēs, Latvija būs nākamā valsts kuŗā krievi iebruks. Tāpēc mums ir jādara viss, viss, viss, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt! 

 

Vai tev ir daudz domu un cīņu biedru? Pastāsti par tiem! 

Man dzīvē ļoti laimējies,  jo ap mani vienmēr bijuši gaiši, izpalīdzīgi, gudri cilvēki. Ja runa ir par Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) , tad mums   ļoti  paveicies ar izcilu komandieri, Ģenerālleitnantu Leonīdu Kalniņu, kā arī ar Zemessardzes komandieri, pulkvedi Kasparu Pudānu. Esmu pagodināts būt viņu pakļautībā, jo ne vienreiz vien esmu  jutis šo godavīru stipro plecu un atbalstu. Tāpat man laimējies ar manu tiešo komandieri, kapteini Juri Ķiploku. Viņš ir izcils līderis un motivators. Man ļoti patīk Latvijas kaŗavīru vide. Tur ir līdzīgi domājoši patrioti,  kuri stāvēs un kritīs par Latviju. 

 

Pasaules augstākajā  kalnā arī nevar uzkāpt viens pats.  Pateicoties maniem kalna mentoriem, nelaiķim Teodoram Ķirsim, Imantam Zaulam, Tsering Chenga Sherpa un kāpšanas biedram Andrim Balodim, es to paveicu 2023. gada  17. martā,  uznesot pasaules augstākajā kalnā  Latvijas un Ukrainas karogus, kā arī Zemessardzes vairogu. Jau kopš 2015. gada kopā ar žurnālistu Ati Klimoviču braucam uz Ukrainu, lai vestu humāno palīdzību kaŗavīru  atraitnēm un bāreņiem. Pirms svētkiem kopā ar Ati, bijušo Saeimas deputātu Veiko Spolīti un bijušo Latvijas vēstnieci Ukrainā Argitu Daudzi apbraukājām visu Ukrainu, prezentējot manu  grāmatu ukraiņu valodā. Noslēgumā pasniedzu Ukrainas karogu, ko biju uznesis Everesta virsotnē, Ukrainas Parlamenta priekšsēdētājas vietniecei Olēnai Kondratjukai.  

 

Savos rakstos tu aicini un pārliecini nepagurt, neatslābt – par to runā arī polītikas un diplomātijas augstākajās aprindās. Vai nedraud briesmas pierast pie tā, ka blakus ir kaŗš? Vai cilvēki nenotrulinās savā apņēmībā un nezaudē modrību? Tavi personiskie vērojumi? 

Mans personiskais novērojums  apliecina : vēsture mums māca būtisku sapratni par to, ka  neatlaidība un stratēģiskā pacietība ir atslēga, lai uzvarētu kritiskās cīņās. ASV Neatkarības kaŗā Kontinentālā armija, tāpat kā Ukrainā, saskārās ar ienaidnieku, kuram bija militārs pārākums. Kontinentālā armija cīnījās septiņus gaŗus gadus, gūstot  ļoti mazas uzvaras, un tikai kaŗa beigās viņiem sāka veikties. Džordžs Vašingtons gudri izvairījās no sakāves,  karoja līdz angļu prioritātes mainījās, un tikai tad neatkarība tika izcīnīta. Ņemot vērā šo ārkārtēji stratēģisko pacietības stāstu Amerikas vēsturē, domāju, ka ASV īpaši  labi saprot, cik ļoti nepieciešams ir sniegt Ukrainai pilnīgu, ilgtermiņa atbalstu šīs valsts cīņā par brīvību un neatkarību. Tas pats notika  Otrajā pasaules kaŗā, kad Lielbritanija 20 mēnešus viena pati aizstāvējās, saņemot uzbrukumus katru nakti.  Savos pretuzbrukumos ukraiņi cīnās par katru metru. Godīgi sakot,zzšajā braucienā jutu ukraiņu nogurumu, bet viņi paši meklē un atrod iekšējo spēku, lai turpinātu cīnīties.  Viņi nekad nepadosies! To es zinu, jūtu un esmu simtkārtīgi pārliecināts, ka ukraiņi uzvarēs! Kā mēs drīkstam nogurt, ja ukraiņi sēž ierakumos,  karojot  arī  par mūsu brīvību?!  Mūsu nogurums un apātija ir krievu „vislabākais draugs”. Kad bija gaisa sirēnas, uzstājos Charkivā, Universitātes patvertnē, u man bija ļoti grūti uzmundrināt publiku, bet mazliet izdevās. Sajutu to, cik ļoti cilvēkiem ir svarīgs morālais atbalsts un iejutība no ārpuses...Tāpēc tas, ka ,mēs latvieši, aizbraucam pie viņiem ir ļoti nozīmīgi un svarīgi. Kaŗa ilgums atkarīgs no daudziem faktoriem, bet galvenokārt no pašas Ukrainas armijas un partneru atbalsta. 

 

Ko domā par Latvijas jauno cilvēku iesaistīšanos valsts kaŗadienestā? Vai atsaucība ir pietiekama, un kā to vairot? 

Kaŗavīru skaits mūsu bruņotajos spēkos nav liels, un tas nav labi.  Oficiālā statistika vēsta, ka Latvijā ir 7250 profesionālā dienesta kaŗavīru, 10 000 zemessargu un 36 000 rezervistu. Tas ir daudz par maz. Tāpēc, ka mums nav pietiekošs skaits valsts aizstāvju, Latvija lēnām virzās uz obligāto militāro dienestu. Tiek izveidotas jaunas struktūras, piemēram, Valsts Aizsardzības dienests (VAD), kuŗā vīriešiem no 18 līdz 27 gadiem,  sākumā brīvprātīgi, bet vēlāk - obligāti, būs jādienē vienpadsmit mēnešus Latvijas armijā. Manuprāt, tā ir lieliska iespēja jaunietim. Ja es būtu jauns, to noteikti izmantotu.  Bet, manuprāt, tas nav tikai jautājums par jauno cilvēku iesaistīšanos. Svarīgākais jautājums:  kāpēc Latvijas vīriešu lielais vairums neuzskata par savu svētāko pienākumu aizstāvēt savu valsti? Visus šos gadus bijusi iespēja brīvprātīgi iestāties un darboties Latvijas Zemessardzē. Tas, ka Zemessardzes rindās par maz cilvēku, ir ziņa mūsu ienaidniekam, ka mums vienalga. Es sev vienmēr esmu uzdevis jautājumu: kāpēc lai to darītu ārzemju kaŗavīri (NATO), kuŗi dienē Latvijā,  ja mēs paši neesam gatavi aizstāvēt savu valsti? Un te man arī  jāiemet bumbiņa ārzemju latviešu lauciņā, kuri dzīvo Latvijā. Uz mums skatās, un mums ir jārāda piemērs. No visiem tiem, kas  te dzīvo, es varu tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt tos, kuri  zemessargi. 

 

Tavas domas par latviešu jaunekļiem un viņu fizisko un morālo stāju? 

Potenciāls ir milzīgs, tas  tikai jāatīsta un jāpilnveido. Protams, ka viss sākas ar ģimeni. Ja tēvs ir zemessargs, tad šajā ģimenē noteikti valdan īpašs patriotisks gars. Viena lieta aizdedzināt svecīti pie mūra Lāčplēša dienā, bet   pilnīgi kas cits, ja  ar saviem ikdienas darbiem un stāju vecāki rāda piemēru. Viesojoties Ukrainā, man viena uzstāšanās bija pie Nacionālās gvardes kadetiem Vinnicā. Pēc jauniešu reakcijas varēju just, ka tas, ko stāstu par drosmi, pašlepnumu un neatlaidību, atbasojas  viņos. 

 

Braukāju pa skolām un bibliotēkām Latvijā, stāstu par Ukrainu un  kāpšanu Everestā. Kāpēc es veltu savu brīvo laiku, resursus, enerģiju un to daru? Pirmkārt, tas man pašam dod lielu prieku, otrkārt un galvenokārt – ceru, ka kaut vai vienam es iedošu to dzirksti, lai no rīta, pieceļoties uzklāj gultu un sāk kaut jēdzīgu darīt ar savu dzīvi.  Es viņiem  saku – ja es varēju uzkāpt Everestā, tad jūs arī visi to varat  izdarīt!

 

Kāpēc tu savas vienīgās dzīves laiku esi nolēmis veltīt savas un Ukrainas valsts aizsardzībai – būdams “trimdas latvietis”?

Esmu dzimis un uzaudzis Bronksā un, bērns būdams, es vienmēr gribēju redzēt savu Tēvzemi brīvu. Jau no 90. gadu sākuma dzīvoju Rīgā. Tagad sanāk, ka esmu gandrīz tikpat ilgi dzīvojis Latvijā, kā Amerikā. Uzaugu trimdā tāpēc, ka krievi bija okupējuši Latviju, un šodien Ukraina kaŗo pret okupantiem. Savā sirdī  jūtu, ka man  jāpalīdz ukraiņiem cīnīties par savu brīvību tā, it kā es pats būtu frontē, mainot savus personīgos ieradumus, lai tas atbilstu šī brīža steidzamībai. Pamostoties no rīta, sev jautāju: ko vēl es varu izdarīt Ukrainas labā? Man pat ir tā, ka mana sirdsapziņa neļauj iet uz jebkādiem izklaides pasākumiem, zinot ka mani draugi kaŗo Ukrainā.

 

Tavi padomi un vēlējumi?

Manas paaudzes uzdevums, patīk tas vai ne, ir darīt visu, lai mūsu bērniem nebūtu jāņemas ar ļauno krievu tautu,  bet mums noteikti jādomā, kā sagraut visu krievisko ideoloģijas „mantojumu”.. Līdzīgi kā ukraiņi, mēs esam tik ļoti cietuši no mūsu briesmīgā kaimiņa. Beidzot ir pienācis pēdējais  laiks  izdzēst,kā Gunārs Astra teica:, “šo ļauno  murgu”.