“Latvija ir drošībā”
Ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš intervijā Ligitai Kovtunai    06.02.2024

 

 

 

Šobrīd mūsu skatieni ir cieši pievērsti Amerikai – divu iemeslu pēc. Pirmais – priekšvēlēšanu cīņas un to rezultāta ietekme uz Latvijas nākotni. Otrs – nule pieņemtā jaunā palīdzības stratēģija Ukrainai neiekļauj krievu okupēto territoriju atgūšanu. Kā to saprast, kas notiek?

ASV ir mūsu galvenais stratēģiskais partneris un Latvija turpinās sadarboties ar ikvienu šīs valsts vadītāju. Protams, ir bažas, ka Savienotajās valstīs polītika šobrīd ir ļoti polārizēta, bet, paraugoties uz priekšu gadu trīsdesmit perspektīvā, ir skaidrs, ka Amerikai arvien mazāk interesēs iesaistīties tajā, kas notiek Eiropā, un arvien vairāk – tajā, kas notiek Āzijā. Un tam ir pamatots iemesls – Eiropa īstenībā ir gana bagāta, Eiropā pat ir vairāk iedzīvotāju nekā ASV. Tā teikt, ja varat sevi pabarot un nodrošināt, tad taču arī gādājat paši par savu drošību! Kāpēc tas būtu jādara Amerikai?

 

Esmu uzaudzis Amerikā, aukstā kaŗa laikā, kad bija tāda nerakstīta vienošanās: Eiropa gādās par savu ekonomisko un sociālo nodrošinātību, savukārt Amerika par visas pasaules drošību. Aukstā kaŗa laikā Eiropā bija vairāk nekā 300 tūkstoši ASV kaŗavīru; šobrīd Eiropā, vairāk nekā 30 gadus pēc Aukstā kara beigām, ir aptuveni viena trešdaļa. Lai gan drošības kapacitāte, ņemot kopā ar Eiropas spēkiem, ir augsta, NATO struktūru “satur kopā” un virza uz priekšu ASV. Tas ir fakts un Amerikas lielais spēks un priekšrocība.

 

Polītiskās kaislības šobrīd tiešām ir ļoti saasinātas, un vēl jāņem vērā, kā Amerikā mainās demografija, proti, arvien vairāk ASV iedzīvotāju ir Āzijas izcelsmes, tā vairs nav galvenokārt Eiropas izcelsmes cilvēku zeme. Tas nepārprotami arī mainīs kopīgo noskaņojumu iedzīvotāju vidū un mums Eiropā tas ir jāapzinās.. Pārmaiņas notiks neatkarīgi no tā, kas būs pie ASV polītiskās varas, un nav un nebūs neviena Amerikas prezidenta interesēs ne padarīt vājāku savu valsti, ne ļaut Krievijai uzvarēt.

 

 

Sabiedriskajā TV nesen apgalvojāt, ka drošības situācija Latvijā ir ļoti augsta. Tas izskanēja drīz pēc tam, kad Zviedrijas valdība aicināja savu tautu gatavoties kaŗam…

Jā, Latvijā ir NATO līmenim atbilstoša moderna armija, ir ieviests Valsts aizsardzības dienests, plānots ieguldīt vairāk par miljardu eiro bruņojuma iegādei vairāku gadu garumā – pretgaisa aizsardzībai, krasta aizsardzībai, raķešu artilērijai u. c. To visu stiprina 13 NATO valstu kaŗavīru pastāvīga klātbūtne. Latvija var atļauties pati iegādāties arvien modernākas aizsardzības sistēmas. Domāju, ka nebūs ilgi jāgaida tas laiks, kad Baltijas valstis kopīgi sāks iegādāties jaunākās paaudzes kaujas lidmašīnas. Lielvārdē ir atjaunots lidlauks, kas ir NATO sertificēts un lidmašīnas patrulē visās Baltijas valstīs.

 

Attiecībā uz Zviedriju, palūkosimies vēsturiskajā kontekstā: vairāk nekā divsimt gadus Zviedrija nav kaŗojusi, šī valsts ir dzīvojusi miera apstākļos, gana pārtikusi. Iepretim Latvijai, kas šai laika nogrieznī pārdzīvojusi vairākus kaŗus un padomju okupāciju. Valsts ir bijusi izlaupīta, postīts mūsu kapitāls, īpašumi, latvieši pārdzīvojuši deportācijas un bijuši ieslēgti aiz dzelzs aizkara, krituši svešās armijās… Bet zviedriem arī ir jāiegulda savā militārajā kapacitātē – tāpat kā visām Eiropas valstīm. Un lai iekustinātu savu mierā ieslīgušo pilsoni, Zviedrijas valdība izvēlējās pateikt, ka jāgatavojas kaŗam. Jāsaka pavisam tieši – kaŗš jau ir, un mums ir jāgādā, lai tas nepārnāktu pār mūsu robežu. Vēl vairāk – jādara viss iespējamais, lai tas no mums attālinātos. Šobrīd Ukraina atspiež Krieviju, un mūsu pienākums ir tai palīdzēt. Ko arī darām.

 

Zviedrijas valdība izvēlējās savu retoriku, es turpinu apgalvot, ka Latvija šodien ir lielākā drošībā nekā pirms gadiem četriem.

 

 

Kuŗā punktā šobrīd ir sarunas Zviedrija-Turcija un Zviedrija-Ungārija attiecībā uz zviedru valsts iestāšanos NATO?

Ungārijas premjers Viktors Orbāns savulaik teica, ka nebūšot pēdējais, kas ratificēs Zviedrijas uzņemšanu. Turcija ir ratificējusi, un Ungārijas parlaments tomēr palika pēdējais. Kas attiecas uz jautājumu par atbalstu Ukrainai, Viktors Orbāns ir mēnesi vilcinājis atbildi, liekot pasaulei domāt, ka atbalsts no Eiropas būs, ja viņš piekritīs. Mūsu intervijas laikā pienāca labā ziņa, ka Orbāns ir piekritis! Labā ziņa, pirmkārt, Ukrainai, un signāls Krievijai, ka Eiropa nākamos četrus gadus ir gatava veltīt nozīmīgus finanšu līdzekļus, lai Ukraina šo kaŗu uzvarētu. Tas, ka Orbāns varēja tik ilgi vilcināties, parāda tostarp nepilnības balsošanas procedūrā, un tomēr pierāda, ka Eiropā turpina uzvarēt veselais saprāts.

 

Jums ir ilgu gadu veiksmīga pieredze Eiroparlamenta darbā – vai jau tolaik bija kādas indikācijas no Ungārijas puses attiecībā uz viņu nostāju pret Eiropas kopīgām vērtībām?

Jā, mūsu “ģimenē”, EPP (Eiropas Tautas partija), kur darbojās arī Ungārijas deputāti, sākās “polītiska rīvēšanās” sakarā ar to, ka Orbāna paustās vērtības nesakrita ar kopīgajām. Pirmām kārtām par varas atdalītību no tieslietām un mediju polītikas. Mediju brīvība un tiesu neatkarība ir pāri visam. Beidzās ar to, ka Orbāns un viņa pārstāvētais polītiskais spēks FIDESZ tika izslēgts no EPP. Tātad indikācijas bija redzamas jau pirms gadiem piecpadsmit – Orbāns mēģināja iet savu ceļu. Tolaik problēmas ar likuma varas jautājumiem bija arī Polijā, kas gan tagad līdz ar jaunās valdības nākšanu ir sakārtotas, proti, D. Tuska valdība iet citu ceļu, kas ir saskaņā ar Eiropas vērtībām. Atšķirībā no Ungārijas, kur problēmas diemžēl tikai pieaug. Un nav skaidrs, ko V. Orbāns galu galā grib panākt, saņemot no Eiropas miljardus un tai pašā laikā cīnoties pret.

 

 

Iepriekšminētais V. Orbāna balsojums šodien acīmredzot ir ilga un grūta diplomātiskā darba rezultāts. Jūs piedalāties šāgada Eiroparlamenta vēlēšanās – vai ar pārliecību, ka, darbodamies tajā, varēsiet vairāk dot Latvijai, nekā būdams ārlietu ministrs?

Uzskatu, ka darbs polītikā ir sava veida kalpošana, tāpēc man ir svarīgi, kā to labāk varu izdarīt. Gandrīz piecus gadus biju Latvijas valdības vadītājs, nepavisam ne vienkāršas valdības – piecu partiju koalīcijas valdības. Tā ir ļoti noderīga pieredze. Domāju, ka Eiropas parlamentā tuvākajos gados saskaldītība tikai pieaugs, ienāks arvien vairāk mazāku un ekstrēmu polītisko grupu, un lielākais izaicinājums būs tas, kā Eiropa turēsies kopā. Jāpiebilst, ka valstu valdību līmenī šīs problēmas nav, kopējais noskaņojums ir vienots. Raugoties provizoriski uz gaidāmo Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātu Latvijā, visticamāk sastāvs būs līdzīgi saskaldīts. Par deviņām vietām nākamajā Eiroparlamentā cīnīsies dažādi polītiskie spēki un dažādas to izvirzītās personas. Nepavisam nav pamata cerēt, ka visi būs ļoti vienprātīgi – būs jācīnās par kopīgās pozīcijas noturēšanu.

 

Ārlietu ministra postenī rit un turpinās ritēt mērķtiecīgs, sistēmisks darbs valsts interešu nodrošināšanā. Jūtos, ka šobrīd varu būt noderīgāks tieši Eiroparlamenta vidē, ņemot vērā manu iepriekšējo pieredzi tajā un nu jau arī valdības vadīšanā.

 

 

Pieklusušas ir runas par jūsu iespējamo izvirzīšanu augstā NATO amatā…

Pieklusušas tāpēc, ka tas ir “aizkadra process” – lēmumu pieņems 31 vai, nu jau visticamāk – 32 NATO valstu vadītāji, prezidenti vai premjerministri. Latvijas gadījumā – premjerministrs. Tas nav atklāts process, un lēmums tiek pieņemts pēc consensus principa jeb vienbalsīgi. Šobrīd “aizkadrā” tiek apspriestas nākamo amatpersonu kandidatūras, turklāt neviena NATO valsts nav ieinteresēta iestāties pret citu jeb – nekad nav dzirdēts sakām ko sliktu par citas valsts kandidātu. Turklāt – potenciālie kandidāti ir esošie vai bijušie valdības vadītāji, tātad pretendentu loks ir šaurs, un cits citu labi pazīst. Īstenībā kandidātu izraudzīšana ir ļoti diplomātiska, pat ritualizēta procedūra “pie kafijas”.

 

 

Vai kāda “kafija” jau bijusi?

Viena bijusi, gaidāma nākamā, līdz būs “izkristalizējies” individs, par kuŗu lēmums būs vienbalsīgs. Procesam vēlams noslēgties pirms lielā NATO samita šovasar Vašingtonā. Pirms pāris mēnešiem ziņu aģentūra Blooberg man vaicāja – vai tā tiesa, ka esat kandidāts? Atbildēju – ja mana valsts mani atbalstīs, protams, esmu gatavs, un man ir skaidrs redzējums, kas nākotnes perspektīvā NATO ir jādara. Turklāt pārstāvu valsti, kas ir vitāli ieinteresēta, lai netiktu ierauta kaŗā. Tuvplānā pazīstot Krieviju, saprotam, kas jādara, lai apturētu Krieviju. Kuŗš gan to varētu zināt labāk par Baltijas valstīm?!

 

Tepat aiz parka kokiem – Krievijas vēstniecība, ministrijas priekštelpā pastkastīte ar uzrakstu RUSSIA. Kāda korespondence tajā atrodas, varbūt kāda protesta nota? Piemēram, par atņemto Maskavas namu Rīgas centrā? Un kā vispār šobrīd notiek diplomātiskā komunikācija ar agresorvalsti?

Polītiskā līmenī nav attiecību, praktiski ministrija un vēstniecības sazinās caur Eiropas Savienību un NATO, tātad daudzpusēji, nevis divpusēji. Konsulārā darbība, protams, neapstājas. Latvijas vēstniecība Krievijā darbojas, tajā strādā neliels darbinieku skaits. 

 

Par Maskavas namu – Krievija, protams, nav apmierināta, bet šis nams bija Maskavas pašvaldības īpašums, nevis Krievijas valsts, un tā ir niansēta atšķirība.

 

 

Visbeidzot – jūsu viedoklis par valdības vadīšanas laikā iesākto reformu turpinājumu tagadējā, Evikas Siliņas valdībā? Protestē pret mazo skolu slēgšanu, pret pasta nodaļu slēgšanu, protestam ceļas zemnieki… Izskatās, ka vislabāk veicas veselības ministrijas jomā, ko vada joprojām praktizējošs ārsts, tātad nozares speciālists, ar pieredzi polītikā.

Ņemsim vērā, ka jau sākusies Eiroparlamenta vēlēšanu kampaņa. Palūkosimies uz kandidātiem – daudzus no nozaru pārstāvjiem atradīsim vēlēšanu sarakstos. Nav ko brīnīties, ka līdz vasaras sākumam būs protesti pret valdību un neapmierinātība. Derētu atdalīt “teatrālo aspektu” no pamatotā. Kritizējamā valdības darbā un reformu gaitā ir pietiekami. 

 

Kas attiecas uz izglītības reformu, tas ir turpinājums manis vadītās valdības laikā pieņemtajai administratīvi territoriālajai reformai. Attiecībā uz mazajām skolām mērķis bija nodrošināt Latvijas bērniem kvalitatīvu izglītību neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo. Līdzīgi arī attiecībā uz veselības pakalpojumu pieejamību un slimnīcu tīkla optimizēšanu, kā arī – galvenokārt – uz kvalitāti. Neapmierinātība, kas notiek tagad, manuprāt, ir saistāma ar līdzsvara meklēšanu. Valdības lēmumi ir jāsaskaņo ar pašvaldību lēmumiem un iespējām, ņemot vērā to, ka infrastruktūra, kas bija būvēta gandrīz trīs miljoniem cilvēku apstākļos, kad esam nepilni divi, dažkārt ir nepaceļama greznība. Pavisam vienkārši – ieņēmumi ir par mazu, lai to visu uzturētu, un ir jāmeklē risinājumi, kā visu sabalansēt. Dažās pašvaldībās tas ir panākts, citās – daļēji, vēl citās – tiek gausi darīts. Pēdējās arī rodas protesti. Piemērs pirmajam – Tukuma 2. vidusskola, kas piecu gadu laikā pārvērsta līdz nepazīšanai un ir gaiša, skaista, mūsdienīga mācību iestāde. Pateicoties pašvaldības ieinteresētajam darbam.

 

 

Apburtais loks – lauki turas tad, ja ir skola, pasta nodaļa un ambulance. Pretējā gadījumā lauki iztukšojas. Ja to loku nepārrausim, lauki būs tukši!

Runājot par lauku iztukšošanos – esmu runājis ar Vācijas kolēģiem, un arī tur iztukšojas lauki. Mēs, tur braucot ekskursijās, skatām mazos, smukos lauku ciematiņus, bet – tajos galvenokārt dzīvo pensionāri. Jaunie ir prom, meklējot plašākas iespējas. Tā atšķirība ir – vācieši šajos ciematiņos ir iztikuši, viņiem ir uzkrājumi un sakārtotas mājas. Mēs pēc kaŗiem un okupācijas neesam tādā situācijā. Pēc manas pārliecības, ja attīstīsies Rīga, Latvijas lauki “pievilksies” augstākam dzīves līmenim. To apliecināja kovida laiki, kad daudzi cilvēki pārcēlās uz laukiem. Un tie bija pārtikuši  cilvēki, kas sāka apdzīvot vietas, kas bija patukšotas. Rīgas ģeografiskais novietojums valsts centrā tam nāk par labu. “Zelta formulas” nav un nebūs, bet no ministriju puses der skaidrāk parādīt mērķi, uz ko ejam, kāds būs rezultāts. Un vēl – jāuzdod jautājums izglītības speciālistiem: kas būtu jādara, lai kvalitatīva izglītība būtu pieejama visiem Latvijas bērniem, neatkarīgi no tā, cik motivēti ir viņu vecāki un kur ģimene dzīvo. Cilvēkus uztrauc skaidrības trūkums. Novēlu jaunajai valdības vadītājai spēku un prasmi uzstādīt pareizo jautājumu un, sekojot skaidrai vīzijai, reformas īstenot! Militārajā jomā tas jau ir izdarīts.