Vai garainis, kas veicina vārīšanos?
Juris Lorencs    04.11.2025

 

Latvijas politikā sākusies pamatīga viļņošanās. Par iemeslu tam kļuvusi kustība “Bez partijām”, ko oktobra vidū nodibināja Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Herma­nis, uzņēmējs Armands Broks, Saeimas deputāts Didzis Šmits (Apvienotais saraksts, tagad neatkarīgs deputāts), Ventspils baptistu draudzes mācītājs Pēteris Sproģis un ekonomists Guntars Vītols. Jaunā kustība piedāvā diezgan radikālu lietu –mainīt Latvijas Saeimas vēlēšanu kārtību. Palūkosim kustības “Bez partijām” piedāvātās vēlēšanu reformas galvenās idejas. Latvija tiek sadalīta 17 vēlēšanu apgabalos, no katra apgabala ievēl piecus līdz septiņus deputātus. Katrā vēlēšanu apgabalā ir tikai viens saraksts. Kandidātus šajā vienīgajā sarakstā var izvirzīt gan politiskās partijas, gan paši kandidāti, savācot 200 atbalstītāju parakstus. Balsoša­nas brīdī vēlētājs biļetenā iepretim kandidāta vārdam atzīmē savu izvēli secībā 1, 2, 3, 4, 5 utt., tā izveidojot savu īpašo politisko simpātiju sarakstu. Šāda vēlēšanu kārtība dod vēlētājam iespēju izvēlēties, viņaprāt, gan pašus labākos kan­didātus no dažādām partijām, gan arī atbalstīt no partijām neatkarīgus kandidātus. Latvijā dzīvojošie vēlētāji neatkarīgi no dzīvesvietas var balsot jebkurā vēlēšanu apgabalā, savukārt ārzemēs dzīvojošie vēlētāji var balsot jebkurā ārvalstu iecirknī par jebkurā Latvijas vēlēšanu apgabalā pieteiktajiem kandidātiem.

 

Patiesībā nekas jauns tas nav. Angļu valodā šo vēlēšanu sistēmu sauc par “single transferable vote” vai “proportional-ranked choice voting”. Šodien tāda pastāv divās valstīs – Īrijā un Maltā, kā arī vairākos Austrālijas štatos. Tā ir proporcionāla vēlēšanu sistēma, tāpēc tās ieviešanai nav jāmaina Latvijas Satversmes 6. pants, nepieciešami vien grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā. Nenoliedzami balsu skaitīšana būtu lēnāka un sarežģītāka, taču tās ir pārvaramas grūtības. Kas ir būtiski – šīs sistēmas ieviešanas gadījumā partijas neviens netaisās aizliegt vai likvidēt. Tās pastāvēs arī turpmāk, taču vēlēšanās piedalīsies nevis ar sarakstiem, bet atsevišķiem kandidātiem vienā kopējā vēlēšanu biļetenā. Pie šādas kārtības samazināsies tā saucamo vēlēšanu lokomotīvju nozīme, kad viens populārs politiķis sev līdzi ievelk Saeimā veselu baru nepazīstamu cilvēku, kurus patiesībā neviens nav ne dzirdējis, ne redzējis. Reformas izdošanās gadījumā kandidātiem nāksies iet cilvēkos un runāt ar tautu. Par politiķi varēs kļūt tas, kuram ir jaunas idejas un kurš mācēs pārliecināt par tām citus. Pie tagadējās kārtības tas nav vajadzīgs, pietiek “iefiltrēties” partijas sarakstā un cerēt, ka nepaliks “aiz strīpas”.

 

Kāpēc Latvijas sabiedrībā ik pa brīdim uzvirmo idejas par vēlēšanu kārtības maiņu? Iemesls ir pavisam vienkāršs – jo cilvēki ir vīlušies. Ne jau visi, bet daudzi gan. Viņi ir vīlušies politiķos, partijās, valsts attīstībā. Šī gada oktobra sākumā sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS veica aptauja, kurā 1005 cilvēkiem tika uzdots jautājums: “Kādas sajūtas jums rada Latvijas valdība un tās darbs?” Lūk, saņemtās atbildes: pesi­misms – 39 %, dusmas – 34 %, vienaldzība – 12%, apmierinātība – 4 % , optimisms – 4%, bet 7 % nav vēlējušies atbildēt uz šo jautājumu. Tātad lielākā daļa sabiedrības, vismaz 73 %, nav apmierināti ar pašreizējās valdības (un tātad arī Saeimas) darbu. Tauta ir nogurusi no vājiem un ne­izlēmīgiem politiķiem. Izsakoties eksprezidenta Valda Zatlera vārdiem, no “mīksto un izvairīgo cilvēku varas”. Tāpat cilvēki ir noguruši no birokrātijas sloga, kas bremzē ikvienu attīstību. Ne tikai Latvijā, patiesībā visā pasaulē tiek apšaubīta vajadzība pēc milzīgās ANO birokrātijas, Eiropas Savienības birokrātijas, starptautisko organizāciju birokrātijas utt. Un vai mums ir vajadzīgas “nevalstiskās organizācijas”, kas patiesībā tikai izliekas par tādām? Jo daudzas saņem finansējumu no valsts budžeta. Un tad nav ko brīnīties, ka viena no atbildēm ir Tramps un viņa lozungs “Drain the Swamp”. Nosusināt purvu! Te vietā būtu jautājums – kā šis “purvs” ir radies? Vašingtonas, Briseles, Rīgas purvs?

 

Šajās dienās pasaulē bieži tiek runāts par 1957. gadā dzimušā amerikāņu biologa un sociologa Pītera Turčina (Peter Turchin) darbos izteiktajām idejām. Viņš uzskata, ka viena no galvenajām modernās Rietumu sabiedrības problēmām esot “elites inflācija” jeb “pārprodukcija” (elite overproduction). Proti, pārāk daudz viduvēju cilvēku, kuri vēlas nokļūt varā vai “blakus varai”. Pārāk daudz augstskolu beidzēju ar bezvērtīgiem diplomiem, bet ar milzīgām ambīcijām, kuri izmisīgi vēlas atrast “svarīgu” vietu un daudzmaz pieklājīgu atalgojumu. Lai kaut nedaudz amortizētu sociālo spriedzi, valsts pārvaldē, pašvaldībās, nevalstiskās organizācijās, augstskolās utt. tiek radīts milzīgs daudzums lieku, patiesībā nevajadzīgu darba­vietu, kas pamazām pārtop par “purvu”.

 

Kāpēc Latvijā tik daudziem patīk Donalds Tramps? Patīk, neskatoties uz viņa dīvaino flirtu ar Putinu un brīžam atturīgo attieksmi pret Ukrainu? Jo viņš pieņem lēmumus! Bieži vien apstrīdamus no tiesiskā viedokļa, kā nesenā narkotiku pārvadātāju laivu nogremdēšana. Bet vai pasaule pēc “kokaīna laivu” nogremdēšanas kļuva labāka? Manuprāt, jā. Tik daudzas ģimenes Amerikā ir cietušas no narkotiku tirgoņiem! Tieši tāpat pasaule kļuva drošāka pēc Irānas kodolieroču programmas objektu sabombardēšanas. Un bija vajadzīgs “sliktais”, “nede­mokrātiskais” Tramps, kurš negaidīja neizlēmīgās ANO piekrišanu, viņš vienkārši rīkojās. Tramps ir politiķis, kurš nebaidās runāt ar tautu, uzstāties priekšvēlēšanu mītiņos. Vienu reizi šī uzdrošināšanās viņam gandrīz maksāja dzīvību. ASV ir neiedomājami, ka Pārstāvju palātā vai Senātā tiek ievēlēts cilvēks, kurš nekad nav uzstājies priekšvēlēšanu mītiņā, kurš nekad nav ticies un runājis ar vēlētājiem. Diemžēl Latvijā tā ir norma. 

 

Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus es dzīvoju pašā Rīgas centrā, Ģertrūdes un Tērbatas ielu krustojumā. Šajos gados pie mana dzīvokļa durvīm ne reizi nav pieklauvējis neviens politiķis. Jehovas liecinieki un mormoņi, tie gan, bet ne politiķi. Pirms vēlēšanām savā pastkastītē esmu saņēmis dažu partiju bukletus ar solījumiem, kas vēlāk izrādījušies tukši vārdi. Neesmu saņēmis nevienu uzaicinājumu uz sapulci, uz politiķu tikšanos ar vēlētājiem. Diemžēl vienīgais politiķis, kurš pēdējos gados ir aicinājis cilvēkus laukumos un uzstājies ar runām, ir Ainārs Šlesers.

 

Un te godājamais lasītājs varētu jautāt- kāds tad ir šī raksta autora personīgais viedoklis. Arī es uzskatu, ka Latvijas vēlēšanu sistēma ir jāmaina. Pirmkārt, būtu nepieciešams samazi­nāt Saeimas deputātu skaitu. Rēķinot uz Latvijas iedzīvotāju skaitu, patlaban mums ir viens no lielākajiem un dārgākajiem parlamentiem pasaulē. 100 deputāti uz diviem miljoniem iedzīvotāju, no kuriem daļa ir nepilsoņi, tātad bez balsošanas tiesībām. Iespējams, mums pilnīgi pietiktu ar 60 vai 70 Saeimas deputātiem. Otrkārt, vismaz pusi no šiem deputātiem vajadzētu ievēlēt nevis no partiju listēm, bet gan no viena mandāta vēlēšanu apgabaliem. Šāda jaukta vēlēšanu sistēma patlaban ir, piemēram, Lietuvā, kur 71 parlamenta deputātus ievēl no viena mandāta apgabaliem, bet 70 – no partiju listēm. Tas nozīmētu, ka Latvijā tiek ievie­sta daļēji mažoritāra vēlēšanu sistēma. Esmu pārliecināts, ka tā palielinātu vēlētāju interesi par politiku un spētu atlasīt spējīgākus, gudrākus politiķus. Diemžēl Saeimā pārstāvētās partijas pret šādām reformām pagaidām izturas noraidoši.

 

Bet kādi varētu būt kustības “Bez partijām” dibinātāju tālākie soļi? Iespējas startēt nāka­majās Saeimas vēlēšanās, kas notiks nākamā gada 3. oktobrī, viņiem nav. Jo saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likumu kandidātu sarakstu var iesniegt politiskā partija, kas dibināta ne vēlāk kā vienu gadu pirms Saeimas vēlēšanām un kurā ir ne mazāk kā 500 biedru. Bet viņiem vēl ir visas iespējas iekļauties kādā no jau esošajām partijām. 

 

Katrā ziņā kustība “Bez partijām” tagad ir sakustinājusi rāmo un aizaugušo Latvijas politikas pīļu dīķi, kas jau ir milzīgs panākums. Imanta Ziedoņa vārdiem runājot, garainis, kas veicina vārīšanos.