Brazīlija ir vienīgā valsts Dienvidamerikā, ar kuru Latvija atļauj dubultpilsonību, pamatojoties uz abu valstu noslēgto līgumu. Taču citās šī kontinenta valstīs jauniešiem, Latvijas pilsoņiem, kuriem līdz pilngadības sasniegšanai ir izveidojusies dubultpilsonība un kuri vēlas saglabāt citas valsts pilsonību, pēc pilngadības sasniegšanai līdz 25 gadu vecumam ir jāiesniedz iesniegums par atteikšanos no Latvijas pilsonības. Tāds ir Latvijā pieņemtā Pilsonības likuma nosacījums, jo viņi dzīvo valstī, ar kuru Latvijai nav pieminētā līguma par dubultpilsonību. 

Nesen LatvijasTV3 raidījumā varēja noskatīties sižetu par kādu ģimeni Čīlē. Martins kopā ar māsu Danielu un mammu Lauru dzīvo Santjago. Jauniešu tēvs ir čīlietis, bet mamma latviete. Martins un Daniela katru otro vasaru brauc uz Latviju apciemot radus, bet tagad situācija ir mainījusies. Martinam, sasnie­dzot 25 gadu vecumu, Latvijas pase ir anulēta, tāds pat liktenis gaida arī viņa jaunāko māsu Danielu un vēl daudzus jauniešus Dienvidamerikā.

Šī problēma patlaban tiek risināta Latvijas Ārlietu ministrijas paspārnē. Speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos Zanda Grauze informēja,ka viņa esot ieguvusi Ministru kabineta atbalstu, proti, valdība ir deleģējusi Ārlietu ministriju nepieciešamības gadījumā, ja ir nepārprotama interese no diasporas, sagatavot divpusēju līgumu ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstīm (OECD) par dubultpilsonību.

Šāda interese patiešām ir jūtama. To apliecināja Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēde Renāte Albrehta, kura nesen viesojās Latvijā. Viņa ir apzinājusi aptuveni piecdesmit ģimenes ārpus Brazīlijas, kuru pārstāvji ir izrādījuši vēlmi saglabāt vai iegūt no jauna dubultpilsonību ar Latviju. Tuvākajā laikā diasporas organizācijas pārstāve iesniegs oficiālu vēstuli Ārlietu ministrijai, kas būs pamats dubultpilsonības jautājuma virzībai. Savukārt ministrija saskaņos šo jautājumu ar Iekšlietu un Tieslietu ministrijām, lai jau vēlāk varētu vērsties pie konkrētām valstīm un parakstīt abpusēju līgumu par dubultpilsonību.

Laikam bija iespēja tikties ar Renāti Albrehtu, lai uzzinātu, kā darbojas viņas vadītā organizācija un kas motivē latviešu pēctečus saglabāt Latvijas pilsonību.

Pastāstiet, lūdzu, kā jūs, Latvijā dzimusi un augusi, aizbraucāt tik tālu projām, lai dzīvotu Brazīlijā.

R. Albrehta. Mans vīrs Felipe ir latviešu pēctecis, viņa vecmāmiņa Anna Uzare ir no Pāvilostas. Felipe nolēma padzīvot Latvijā, lai uzlabotu savas latviešu valodas zināšanas un iepazītu latviešu kultūru. Tā mēs iepazināmies un Latvijā arī apprecējāmies. 

Mans vīrs izauga Novo Odesas latviešu kopienā, un viņam bija problēma sazināties latviski. Tāpēc arvien lielāka kļuva motivācija mācīties latviešu valodu, lai varētu labāk sazināties ar tiem latviešiem, kuri ieradās ciemos Brazīlijā. Tomēr ģimenes apstākļu dēļ mēs atgriezāmies Brazīlijā. Mans vīrs to ļoti veicināja, jo viņš vienmēr ir bijis aktīvs latviešu kopienā Novo Odesā,, Brazīlijā. Tajā laikā latviešu kopiena šajā pilsētā bija tāda kā jumta organizācija. Rīkotājs un darītājs bija Ralfs Kļaviņš, kurš ilgus gadus pildīja Brazīlija latviešu kultūras apvienības priekšsēža pienākumus – un pirms Latvija atguva neatkarību bija aktīvs sabiedriskais darbinieks. Felippe viņam vienmēr bija kā labā roka, un ar laiku viņš pārņēma šīs organizācijas vadības grožus. Arī es kopš pirmās dienas Brazīlijā biju aktīva šīs organizācijas līdzdalībniece. 

No kurām valstīm latviešu pēcteči ir apvienojušies jūsu vadītajā organizācijā?

Vēsturiski izveidojies, ka no Brazīlijas, Argentīnas, Čīles un Venecuēlas. Laika gaitā ir mainījušās tās vietas, kur atradās aktīvākās un organizētākās latviešu kopienas. Patlaban Brazīlija ir vie­nīgā Latīņamerikas valsts, kur ir organizēta latviešu kopiena. Tas nozīmē, ka pastāv vairākas organizētas grupiņas, kurām ir oficiālas vadības vēlēšanas, līderi, atbildīgie par konkrētiem uzdevumiem. Pārējās valstīs viss ir ļoti mainījies. Pirms desmit gadiem, kad es vēl nebiju šajā amatā, lielākais latviešu pēcteču skaits bija Venecuēlā. Simt četrdesmit personas toreiz atjaunoja Latvijas pilsonību. Šogad es saņēmu informāciju tikai par desmit cilvēkiem, kuri atjaunojuši Latvijas pilsonību, jo daudzi ir izbraukuši dēļ politiskās situācijas valstī.

Kādos gadījumos Brazīlijā dzīvojošs latvietis var saņemt Latvijas pilsonību? 

Mana vīra vecāmāte uz Brazīliju izbrauca vēl pirms Latvijas valsts dibināšanas, tātad viņa toreiz nebija Latvijas pilsone. Felipem bija jāpierāda tas, ka viņš ir latviešu vai līvu pēctecis, kā arī savas latviešu valodas zināšanas. Viņam bija jābrauc uz Latviju, lai nokārtotu valsts valodas eksāmenu. Viņš to izdarīja un saņēma Latvijas pilsonību. Taču jāatzīst, ka valsts valodas eksāmens daudziem ir šķērslis, jo tā jau ir ceturtā un piektā paaudze, kas dzīvo Brazīlijā. 

Otra grupa ir Latvijas pilsoņu pēcteči. Tātad viņu senči ir izbraukuši tad, kad jau pastāvēja Latvijas valsts. Viņiem latviešu valodas eksāmens nav jākārto.

Tātad viņi latviešu valodu var nezināt?

Jā, viņi var nezināt.

Trešā grupa ir Otrā pasaules kara bēgļu pēcteči. Bēgļi bija Latvijas pilsoņi, un līdz ar to arī viņu pēcteči var kļūt par pilsoņiem. Bet tā atšķirība sākas Argentīnā un Čīlē, jo vienīgais ceļš, kā viņi var saņemt Latvijas pilsonību un to paturēt pēc 25 gadu vecuma, ir tikai tajā gadījumā, ja viņi ir trimdinieku pēcteči. Tā ir vienīgā iespēja pilsonības saņemšanai, bet tikai tiem cilvēkiem, kuri dzimuši līdz 2014. gadam. Pēc 2014. gada dzimušie arī var šobrīd iegūt Latvijas pilsonību, bet 25 gadu vecumā viņiem būs jāizvēlas tikai viena pilsonība – vai nu Latvijas, vai tās valsts, kurā viņi dzīvo. Tas skar arī citas Latīņamerikas valstis, taču tur nav tik daudz trimdinieku pēcteču kā Argentīnā un Čīlē. Tur vairāk ir jauniebraucēji, tādi kā es, kuri dzimusi un augusi Latvijā un tagad dzīvoju Brazīlijā. Ja es nedzīvotu Brazīlijā, arī maniem bērniem 25 gadu vecumā būtu jāizvēlas vai nu Latvijas pilsonība, vai arī tās valsts pilsonība, kurā viņi dzīvotu.

Vai ģimenes apzinās, ka viņu bērnus skars šī problēma?

Liela daļa no šīm ģimenēm, visticamāk, neapzinās, ka viņu maz­bērnus pavisam drīz tā skars. Tā ir rindiņa likumā, kurai nepievērš uzmanību. Izmantojot to mirkli, kad esmu Rīgā, ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības biroja gādību man bija iespēja vērsties Ārlietu ministrijā, kura vienmēr bijusi atsaucīga un arī šoreiz apsolīja koordinēt, lai šis jautājums virzītos uz priekšu. Cenšos noskaidrot, cik informēti ir Argentīnā un Čīlē dzīvojošie latviešu pēcteči par to, kas viņu tuviniekus gaida pēc 25 gadu vecuma sasniegšanas. Man atbildēja apmēram 50 cilvēki, tātad viņiem interesē dubultpilsonības jautājums.

Esmu gandarīta, ka pasu stacija un Latvijas Ārlietu ministrijas konsulārā departamenta darbinieki bija visās šajās valstīs un pārliecinājās, cik šiem cilvēkiem ir svarīga Latvijas pilsonība. Arī man gribētos ticēt, ka manas meitas ir latvietes, nevis tikai latvietes pēcteces, jo viņas nav dzimušas Latvijā. Brazīlijā tautas skaitīšanā nav iespējams norādīt, ka es, lūk, esmu latviete. Man vēl nebija Brazīlijas dubultpilsonības, kad notika tautas skaitīšana, un es vaicāju: kā jūs mani pieskaitīsit, ja es neesmu brazīliete? Mani pieskaitīja kā brazīlieti. Cilvēki dzīvo ar pārliecību, ka viņi visi ir brazīlieši. Tas palīdz veidot vienotības sajūtu, bet tajā pašā laikā tā latviskā identitāte tomēr paliek otrajā plānā, jo mēs taču esam tikai pēcteči, nevis īsteni latvieši. Es redzu, kā tas izmainās, kad viņi iegūst Latvijas pilsonību: beidzot, beidzot es esmu latvietis, un neviens man šo sajūtu nevar atņemt! Latvijas pilsoņa pase ļauj ērtāk paceļot pa Eiropu vai aizbraukt uz Ameriku, vai padzīvot ilgāk Latvijā, bet identitāte tomēr ir svarīgāka par šo dokumentu.

Ne viens vien man izteicis šaubas, sak, viņiem jau tā pase vajadzīga, lai tiktu uz Eiropu, nekam citam...

Tā domā daudzi, un es nesaku, ka vienā otrā gadījumā tā nav patiesība. Bet tad es vienmēr norādu, ka pilsonība nav nemainīgs punkts, kas attiecas tikai uz vienu cilvēku. Viena cilvēka pilsonība ietekmē nākotnes paaudžu pilsonību. Varbūt šī viena cilvēka bērns būs lielākais Latvijas patriots. Es zinu vairākus gadījumus, kad jaunieši, kuri ieguva Latvijas pilsonību, pēc divām nedēļām bija Latvijā un joprojām tur dzīvo.

Esmu gandarīta, kad ieraugu ģimenes, pat divpadsmit cilvēkus, no maza bērniņa līdz cienījama vecuma kungam, kuri tikko ieguvuši Latvijas pilsonību, un visi beidzot jūtas kā latvieši. 

Tas vecākā gadagājums cilvēks varbūt vairs nekad to Latvijas pasi neizmantos, bet viņš ir bezgala apmierināts, ka viņa latviskā identitāte beidzot ir atdota atpakaļ, jo iepriekš nebija tādas iespējas. 

Kādā valodā jūs sazināties ar savām meitām?

Pārsvarā ģimenē runājam portugāliski, taču meitas prot arī latviešu valodu. Vecākā meita Laura, kurai ir astoņi gadi, vislabāk spēj sazināties latviski un viņa savas zināšanas kopš septembra sāka pilnveidot, mācoties valodu attālināti pie latviešu valo­das skolotājas. 

Kādreiz arī pati mācīju latviešu valodu, bet tagad tam vairs neatliek laika.

Ik gadu oktobrī 14 tūkstošus kilometru no Latvijas – Brazīlijas dienvidaustrumos Riugrandi du Sulas štata pilsētā Ižui šī štata administrācija rīko etnisko festivālu, kurā kopā ar vāciešu, spāņu, itāļu un citu tautu pēctečiem piedalās arī latviešu pēcteči. Galvenokārt tie, kas šeit dzimuši un auguši, kuri tikpat kā vairs nerunā savu pirms vairāk nekā simt gadiem ieceļojošo senču valodā, bet kuri šajā nelielajā Brazīlijas reģionā turpina glabāt savu senču iesakņotās tālo zemju kultūras tradīcijas. 

Tas ir ļoti īpašs reģions, jo tur visa Ižui pilsēta elpo daudzu tautu kultūru. Viena aktivitāte ierosina nākamo. Pilsēta to ņem vērā, tam ir finansējums, un tas ir ļoti skaists piemērs, kā saglabāt un turpināt latviskās tradīcijas – tautas dejas, dziesmas, latvisko virtuvi...

Patlaban mēs Brazīlijā veidojam jumta organizāciju, kas agrāk skaitījās Brazīlijas latviešu kultūras apvienība un drīz būs Brazīlijas latviešu apvienība. Mainām nedaudz statūtus un līdz ar tiem arī nosaukumu. Pirms tam bija organizētas un uz papīra reģistrētas kopienas Novo Odesā un Ižui, bet patlaban mēs ļoti strādājam pie tā, lai motivētu arī visas pārējās kopienas, kuras varbūt nebija oficiāli noformētas, lai kaut kādā mērā organizētos. Tad mēs varētu labāk sastrādāties, uzņemties atbildību, ja, piemēram, ir jāuzņem viesi no Latvijas. Strādājot kopā, ir daudz vieglāk īstenot kopīgus projektus. Arī Sanpaulu pavalstī un pašā Sanpaulu ir ir organizētas grupas, arī citās pilsētās ir līderi, kuri iesaistās. 

Kad runājam par latviešu ko­pienu, ne vienmēr domājam, ka tie ir latvieši šī vārda vistiešākajā nozīmē. Sabiedriskajā darbā ļoti iesaistās vīri vai sievas, kuri ir apprecējušies ar latviešiem, iesaistās kaimiņi, kuri dzīvo blakus latviešiem un ir lieli draugi. Mēs cenšamies strādāt ar visiem, kuriem ir interese. Nereti tie lielākie aktīvisti ir tādi cilvēki, kuriem pat nav latviešu saknes. Mēs to re­dzam kā ceļu, kas mums ir jāiet, jo tagad ir tik daudz jaukto ģimeņu, un mēs nevaram tā vienkārši pateikt, ka, lūk, šī organizācija ir tikai latviešiem.

Pastāstiet, lūdzu, sīkāk, kas ir tas latviskais, ko jūs kopā darāt?

Tās ir valsts svētku svinības 4. maijā un 18. novembrī, svinam arī Līgo svētkus un Jāņus. Aizvadītajos Jāņu svinībās piedalījās vairāk nekā 900 cilvēku. Bija danči, ugunskuru dedzināšana, līgošana kopā ar Jāņa tēvu un Jāņa māti, vainagu pīšanas meistarklases, pīrādziņi un citi tradicionālie svētku gardumi. 

Pirms vairākiem gadiem mums bija jāstrādā, lai svētku dalībnieki saprastu, kā nodejot, piemēram, danci “Cūkas driķos”, bet tagad jaunieši nāk un interesējas par konkrētām tautas dejām, vai tās ir iekļautas programmā, vai varēsim visi kopā dejot, jo tās vairs nav svešas.

Kā jums veidojas saskarsme ar mūsdienu jauniebraucējiem?

Mēs viņus šad un tad satiekam. Iebraucēji galvenokārt dzīvo lielajās pilsētās, kur nav latviešu centru. 

Jūsu vadītās organizācijas nosaukumā ir ietverta arī Karību latviešu apvienība. Vai jums ir saikne arī ar Karību jūras valstu tautiešiem?­

Tas bija vēsturiski, ka sabiedriskais darbinieks, mūziķis un diriģents Guntars Gedulis, kura sirds dega par Trinidādu un Tabago, gadiem rīkoja šo valstu latviešu saietus. Patlaban ir cilvēki, kuri mēģina šo tradīciju turpināt.