Sardzē par Latviju
Juris Lorencs    17.03.2026

Viens no pirmajiem lēmumiem, ko 1991. gada 10. septembrī (tikai divas nedēļas pēc pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas!) pieņēma Augstākā Padome, bija likums “Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu”. Tā paša gada 11. novembrī, Lāčplēšu dienā, Brāļu kapos notika pirmais karavīru zvērests kopš neatkarības atjaunošanas, bet 1992. gada 1. aprīlī sākās pirmais iesaukums Latvijas Aizsardzības spēkos. Tolaik atgūtās neatkarības iespaidā tautā valdīja milzīgs patriotisks pacēlums. Tas, ka jauniešiem jāiet dienēt savas valsts armijā, bija pašsaprotama, savā ziņā pat goda lieta. Tomēr obligātais militārais dienests Latvijā tika atcelts 2006. gadā, kad Saeima pieņēma grozījumus “Obligātā militārā dienesta likumā”, izslēdzot no tā obligātā dienesta normas. Valdošajā koalīcijā tolaik ietilpa Tautas partija, Latvijas Pirmā partija un Zaļo un Zemnieku savienība. Ministru prezidents – Aigars Kalvītis (Tautas partija), savukārt Valsts prezidenta amatu ieņēma Vaira Vīķe – Freiberga. Šāds lēmums tika pieņemts eiforijas iespaidā pēc 2004. gadā notikušās Latvijas iestāšanās NATO. Latvijas politiķi uzskatīja, ka NATO kolektīvās aizsardzības sistēma un profesionāli bruņotie spēki būs efektīvāki par armiju, kurā dienē arī obligātā iesaukuma karavīri. Un tā 2006. gada novembrī dienestu beidza pēdējie obligātā iesaukuma karavīri, bet pilnībā profesionālā armija Latvijā sāka darboties kopš 2007. gada 1. janvāra.
Pēc manas pārliecības, tas bija fundamentāli kļūdains lēmums. Paskaidrošu, kāpēc. Pirmkārt, tas kopumā mazināja Latvijas sabiedrības spējas pretoties uzbrucējam kara gadījumā. Otrkārt, psiholoģiski attālināja armiju no tautas. Tā tauta, kurai katrā ģimenē vismaz viens vīrietis ir pabijis dienestā, izjūt ciešākas saites ar saviem aizstāvjiem. Treškārt, atteikšanās no obligātā iesaukuma samazina sabiedrības spēju izdzīvot kritiskās situācijās (karš, dabas katastrofa utt.). Katrs, kurš dienējis armijā, zina, kā rīkoties, piemēram, terora draudu, kara, ķīmiskā uzbrukuma vai kodolkara gadījumā. Ceturtkārt, līdz ar obligātā dienesta atcelšanu izpalika svarīgs sabiedrības integrācijas faktors. Latvijā laikā starp abiem pasaules kariem tieši armija bija tā vieta, kur krievu jaunekļi no Latgales sādžām apguva latviešu valodu un identificēja sevi ar Latvijas valsti. Piektkārt, Latvijas attiekšanās no obligātā militārā dienesta radīja neizpratni vairākās NATO un Eiropas valstīs. Kā tad tā – kamēr mūsu puiši iet dienestā, jūsējie mācās vai izklaidējas! Igaunijas un Somijas politiķi bija tālredzīgāki, šīs valstis nekad nav atteikušās no obligātā militārā dienesta. Tāpat arī Kipra, Grieķija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Austrija, Šveice. Un, visbeidzot, sestkārt,  Latvijas politiķiem vajadzēja rēķināties ar to, ka nākotnē var pienākt brīdis, kad tiks apšaubīta dažu NATO valstu, to skaitā arī mūsu “stratēģiskā partnera” – ASV, griba un spēja aizsargāt Latviju.
Līdzīgi kā Latvija, arī Lietuva 2008. gadā atteicās no obligātā iesaukuma. Tomēr, reaģējot uz 2014. gadā notikušo Krievijas agresiju pret Ukrainu un pieaugošajiem drošības draudiem Baltijas reģionā, Lietuva kā pirmā no Eiropas valstīm 2015. gadā atjaunoja obligāto militāro dienestu. Diemžēl Latvijas politiķiem bija vajadzīgi deviņi (!) gadi, lai saprastu stāvokļa nopietnību. 2023. gada aprīlī Saeima beidzot atjaunoja obligāto valsts aizsardzības dienestu, kas stājās spēkā pakāpeniski no 2024. gada 1. janvāra. Likums nosaka, ka Valsts aizsardzības dienests ir obligāts 18 gadu vecumu sasniegušiem vīriešiem, Latvijas pilsoņiem. Sievietes var dienēt brīvprātīgi. Dienesta ilgums – 11 mēneši. Kā alternatīva iespējams piecu gadu ilgs dienests Zemessardzē, kura laikā vismaz 28 dienas gadā jāapmeklē mācības. Tas gan nenozīmē, ka visi dienesta vecumu sasniegušie un dienestam piemērotie jaunieši tiek arī reāli iesaukti. Latvijas armijai pagaidām nemaz nav iespēju viņus visus izmitināt un apmācīt. Tāpēc prioritāte tiek dota noteiktam skaitam brīvprātīgo, kuri var pieteikties dienestam no 18 līdz 27 gadu vecumam. Ja nepietiek brīvprātīgo, no dienestam piemērotiem jauniešiem notiek atlase pēc nejaušības principa. Pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo ārvalstīs, līdz 2027. gadam netiek iesaukti. Tomēr arī viņiem jau šodien ir dota iespēja pieteikties brīvprātīgi. Lai pieteiktos dienestam, iespējams izmantot rekrutēšanas platformu interneta adresē www.klustikaravirs.lv/valsts –aizsardzības –dienests.
Katru gadu notiek divi iesaukumi – janvārī un jūlijā. Plānots, ka 2026. gada jūlijā kopumā tiks iesaukti 1470 jaunieši. Šogad dienestam pieteicies rekordliels skaits brīvprātīgo – 1560, to skaitā 46 meitenes. Tas ir teju divreiz vairāk nekā gadu iepriekš. No tiem 1503 ir izvēlējušies 11 mēnešu ilgu dienestu, bet 57 – Zemessardzi. Tātad brīvprātīgo pietiek un pat paliek pāri! Tomēr šī gada janvārī no tiem iespējamajiem iesaucamajiem, kuri paši nebija pieteikušies brīvprātīgi, pēc nejaušības principa ar datorprogrammas palīdzību izlozēja vēl 400 jauniešus. Tātad nākamajam iesaukumam pavisam kopā jau ir 1960 kandidāti. No šiem jauniešiem tad arī tiks atlasīti paši labākie un piemērotākie, kuri šī gada jūlijā uzsāks dienestu. Galvenās obligātā iesaukuma karavīru dienesta vietas būs Ādažu Mehanizētā kājnieku brigāde, Lielvārdes Gaisa spēku bāze, kā arī Alūksnē, Lūznavā, Skrundā un citviet izvietotie Zemessardzes bataljoni. Karavīri tiek nodrošināti ar izmitināšanu kazarmās, bezmaksas ēdināšanu un bezmaksas veselības aprūpi. Tāpat viņi saņem nelielu atalgojumu, kompensāciju par obligāto dienestu, kaut ko līdzīgu “kabatas naudai”. Brīvprātīgajiem tie ir 600 eiro mēnesī, savukārt izlozes veidā atlasītajiem – 300 eiro mēnesī. Pēc 11 mēnešu dienesta pabeigšanas karavīri saņem vienreizēju atvaļināšanās pabalstu – 1100 eiro “uz rokas”. Starp citu, ēdināšana Latvijas armijā tiek uzskatīta par vienu no veselīgākajām un daudzveidīgākajām starp pasaules armijām. Ja vien ir vēlēšanās, mūsu karavīri var nobaudīt pat cūkgaļas karbonādi, kas daudzu armiju virtuvēs jau kļuvusi par retumu.
Tikmēr par obligāto iesaukumu sāk domāt pat tās Eiropas valstis, kas atrodas tālu no Krievijas robežām. 2026. gada janvārī Vācijā stājas spēkā jaunais likums par iesaukumu armijā. Tagad visi 18 gadus veci vācu vīrieši saņem anketu no bruņotajiem spēkiem ar jautājumiem par veselību, interesēm utt. No 2027. gada vidus plānotas obligātas medicīniskās pārbaudes un iespējamo iesaucamo izvērtēšana. Paredzams, ka dienests armijā būs brīvprātīgs. Tomēr daudzi uzskata, ka tas ir pirmais solis, lai ieviestu obligāto iesaukumu. Šī gada 5. martā visā Vācijā notika plašas demonstrācijas, kurās piedalījās ap 50 tūkstošiem jauniešu, pārsvarā skolēni. Lozungi – “Nāve nav mūsu stundu sarakstā”, “Iesaukumam – nē!” utt. Demonstranti nesa arī palestīniešu un galēji kreiso politisko kustību karogus. Vai tā ir sabiedrība, kas gatava stāties pretī Krievijas iebrukumam un nelegālo migrantu invāzijai? Varam vien mierināt sevi ar domu, ka šie 50 tūkstoši patiesībā ir vien neliela daļa no vācu jaunatnes.
Un tagad neliels atskats vēsturē. Lūk, ko par iesaukšanu Latvijas armijā rakstīja Latvijas Kareivis 1926. gada 11. februārī, tātad tieši pirms 100 gadiem: “Iesaukšana Rēzeknē. Šinīs dienās pilsētā iesāka darboties kara klausības komisija, kurā priekšsēdētājs vietējais kara apriņķa priekšnieks kapteinis Priedulāns, apriņķa priekšnieks Zarāns, viens  kara ārsts, apriņķa ārsts u. c. pašvaldību iestāžu pārstāvji. Jāatzīst, ka komisija veic lielu un atbildīgu darbu, kuram tiek piegriezta vislielākā vērība un rūpes. Ierodas viens pēc otra jaunie Tēvzemes sargi un savādu ilgu pilni gaida, ko teiks. Sārtmiesīgos jauniešus nosver, nomēra, sīki apskata ārsti un, kad paziņo “derīgs”, jauniets ar smaidīgu seju iziet pie savējiem un ar zināmu pašlepnumu nosaka “deru gan”. Nederīgo procents ļoti mazs, viens otrs no pilsētniekiem, pie pēdējiem novērojama reta parādība, neviens negrib sevi atzīt par nederīgu, bet, kad ārsti to labi iegalvo, tad nereti bēdīgi tie lēni atstāj komisijas telpas. Ir gadījumi, kad vienam otram saskaņā ar kara klausības likumu iesaukšanu uz vienu  gadu atliek, bet brašie puiši to labprāt negrib dzirdēt –  “ņemiet tūliņ”, “gribu dienēt”, tie lūdzoši piebilst. Ir arī prāvs skaits meklējis brīvprātīgi iestāties armijā. Neieradušos nav neviena. Pilsētā vislielākā kārtība, pulciņos staigā iesaucamie ar krāšņi pušķotām cepurēm. Viss redzētais liecina par veselīgu garu mūsu tautā.”
Lasot šīs rindas, nevilšus rodas jautājums – vai šodien mūsu tautā vēl valda tikpat veselīgs gars kā pirms simt gadiem? Vai vēl ir dzīvs latviešu strēlnieku, leģionāru un nacionālo partizānu gars? Atbilde uz šo jautājumu ir lielais brīvprātīgo jauniešu skaits, kuri pieteikušies šī gada vasaras iesaukumam.