Ģeopolitiskā situācija ir nemierīga, pat nestabila no Ukrainas līdz Gruzijai. Vai tie ir atsevišķi konflikti, ko izraisījušas dažādas intereses un pretrunas, vai arī tie ir savstarpēji saistīti konflikti?

Ja paskatāmies ilgākā laika posmā, tad par to, ko sauc par tektoniskām pārmaiņām globālajos procesos, runā jau ļoti ilgu laiku. Vieni par atskaites punktu uzskata aukstā kara beigas, kad šķita – tūlīt iestāsies ilgstoša miera laiks, bet sekoja virkne konfliktu. Tad sekoja mierīgāks periods, tad atkal konfliktu uzplaiksnījums. Patiesībā mēs pastāvīgi dzīvojam ģeopolitiski sarežģītās situācijās, un varbūt šobrīd mēs to izjūtam spēcīgāk, jo ģeopolitiskās pārmaiņas tiek mērķtiecīgi plānotas un veidotas. Galvenokārt domāju par Ķīnu un Krieviju. Savā ziņā arī ASV par Trampa pirmo termiņu, tagad par gaidāmo nākamo termiņu prezidenta amatā, kas atstāj iespaidu uz notikumiem pasaulē. Esam kļuvuši jūtīgāki tādēļ, ka karš notiek mums blakus aiz robežas. Esam jūtīgāki arī tādēļ, ka Latvijas valdība un sabiedrība daudz investējusi Gruzijas reformās, lai tā būtu tuvāk Eiropai, arī NATO. Tādēļ šobrīd visi globālie procesi mums ir daudz nozīmīgāki, mēs uz tiem vairāk reaģējam, un to sekas varētu būt ne tikai optimistiskas un iepriecinošas. Faktiski globālās pārmaiņas ir pastāvīgas, tās turpināsies. Cerēt, ka, vairāk draudzējoties ar kaimiņvalstīm, tās kļūs mazāk agresīvas – kā tas reizēm izskan Baltijas valstīs – ir absolūtas blēņas. Mūsu nedraudzīgajai, agresīvajai kaimiņvalstij trīs Baltijas valstis nav vajadzīgas, jo tās ambīcijas ir daudz lielākas gan attiecībā uz Ukrainu, gan Eiropu. Mēs šai valstij esam kā neliela kārts lielajās spēlēs, bet tie vēji un vētras mums pūtīs tieši sejās, tieši krūtīs. 

Citiem vārdiem sakot, mums vienkārši pārsoļos pāri, pa ceļam visu iznīcinot, dodoties tālāk, jo mēs neesam kārotais mērķis. Protams, pēc ASV prezidenta vēlēšanām dažādu ekspertu un politiķu atziņās, arī sociālajos tīklos valda pamatā divas nostājas: bažas un cerība. Vai tiešām pasaules nākotni nosaka divi cilvēki: Putins un Tramps? Un aiz viņiem arī Ķīna.

Divdesmit pirmais gadsimts ir  visai dīvains. Man negribētos vilkt paralēles, tomēr ir zināmas atskaņas no divdesmitā gadsimta sākuma. Nekādā gadījumā negribu piesaukt Pirmo pasaules karu, bet, ja skatāmies uz pagājušā gadsimta sākumu, tad bija ļoti lielas cerības, ka cilvēka prāts ir sasniedzis augstāko pakāpi. Atklājumi fizikā, matemātikā, kas lika domāt – ja cilvēka prāts var sasniegt tādu līmeni, tad diez vai tas novedīs līdz karam. Bet karš notika. Savā ziņā arī mēs dzīvojam tādā realitātē – divdesmit pirmajā gadsimtā cilvēcei ir augsta līmeņa sasniegumi tehnoloģiju jautājumos, bet cilvēks ir tieši tāds pats, kāds bija pirms simts un pirms tūkstoš gadiem. Joprojām cilvēkos ir varaskāre, naudas kāre, atriebības alkas un vēl un vēl. Tāda ir reali­tāte: no vienas puses, priecājamies par milzu sasniegumiem; no otras – krītam tipiskā cilvēcisko vājību gūstā. Un nav nekādu cerību, ka būs kāds atklājums, kurš padarīs visus cilvēkus par augstas morāles piekritējiem, kuri nekad nekaros un nekad nedarīs ļaunu. Skatoties uz šo „pārīti”, uz Trampu un Putinu, jāteic, ka viņu rokās ir ļoti liela vara – sākot ar kodolieročiem un beidzot ar viņus atbalstošajiem iedzīvotājiem. Tramps nenonāca savā amatā nejaušības dēļ, viņš ir ievēlēts demokrātiskas valsts demokrātiskās vēlēšanās. Bet viņš ir nonācis tur, arī lielā mērā patei­coties tehnoloģijām, kuras tika izmantotas priekšvēlēšanu kampaņā. Šie divi cilvēki, Tramps un Putins, var izdarīt ļoti daudz, bet viņi tomēr nav visspēcīgi. Laimīgā kārtā gan vienam, gan otram ir pretī stāvētāji, tas viņus savalda. Baltijas valstīm un Latvijai ir ļoti liela priekšrocība – mēs esam Eiropas Savienībā un NATO. Mēs esam to valstu klubā, kas spēj savaldīt, vismaz turēt kaut kādās robežās. Tāds ir šis laiks un realitāte, ar kuru mums jārēķinās.

Daudzi vēsturnieki saka, ka situācija atgādina laiku pirms Otrā pasaules kara. Proti, Hitleru varēja savaldīt, ja to būtu laikus sākuši darīt. Bet Eiropa savā ziņā „dejoja valsi” un teica, ka gan jau, vai nu tik traki būs. Arī Putinu varēja apstādināt, ja tas būtu darīts jau pirms gadiem desmit, bet visi izlikās vai varbūt cerēja, ka nekas nenotiks. Un tagad jau ir par vēlu.

Par vēlu nav nekad. Piekrītu, ka daudz ko varēja izdarīt ievērojami ātrāk. Baltijas valstis saviem sabiedrotajiem allaž ir tieši teikušas, lai nebūvē lielas cerības attiecībā uz Krievijas demokratizāciju, draudzīgumu un tā tālāk, jo tā ir šķietamība. Krievija nekad nav pazinusi demokrātiju un pret savas valsts demokrātiem ir izjutusi žēlumu, noraidījumu, nepieņemšanu,  nevis šo vērtību pārņemšanu. Jā, varēja darīt daudz vairāk. Bet, runājot par glāzi, kura ir pa pusei pilna vai pa pusei tukša, jāteic, ka laimīgā kārtā tā ir pa pusei pilna, jo tas, ko Putins ir darījis, sākot no 2014. gada, un ko izdarīja 2022. gadā, Rietumos vairs nav atstājis nevienu naivo politiskās elites līmenī. Protams, ir tie, kuri ar viņu labprāt draudzējas, bet tas notiek sava politiskā labuma, bet ne naivuma dēļ. Ir grūti iedomāties, ka kāds vispār varētu  nodomāt, ka Putins vai viņa pēctecis kādā rītā pamodīsies un ar skaidru saprātu apturēs karu... Savā ziņā tā ir pozitīva vēsts, jo naivums ir pārgājis. 

Eiropā naivums varbūt ir pazudis, bet kā ir ar Ameriku un tās politiķiem?

Par Ameriku pašlaik var runāt pieņēmumos. Par to visu varēs runāt tad, kad Tramps būs stājies amatā un būs pabeidzis veidot savu komandu, kad būs skaidrs, kas ir kas un kurš ko dara. Veselai virknei Trampa izvirzīto ir jāiziet drošības pārbaude, lai viņi varētu strādāt augstākā līmeņa politiskos amatos. Profesionāli raugoties video­ierakstos uz to, kā viņš veido kontaktus ar savu auditoriju, uz žestiem, intonācijām, tad jāteic, ka viņš ir liels meistars. Tas, ko viņš ir sarunājis pirms ievēlēšanas, lielā mērā ir spēle uz publiku. Pa­skatīsimies, kas notiks pēc tam, kad tiks apstiprināts amatā. Ja pēc inaugurācijas  tiks darīts tas un tā, kā runā pašlaik, tad nonāksim absolūti vājprātīgā pasaulē. Grib draudzēties ar Putinu, bet tajā pašā laikā BRICS valstīm, starp kurām ir arī Krievija un Indija, grib uzlikt 100 procentu muitas nodokļus. Grib draudzēties ar Putinu, bet grib arī noslaucīt no zemes virsas visu, kas saistīts ar Ķīnu. Kā to var izdarīt, draudzējoties ar Krieviju?! Savstarpējā atkarība no ekonomikas Krievijai  ar Ķīnu ir ļoti liela. Tāpat arī runas, ka pārtrauks karu jau nākamajā dienā pēc tam, kad kļūs par prezidentu, – tās taču ir blēņas. Blēņas vēlētājiem, kuri to vēlas dzirdēt. Tādēļ jāskatās, kas notiks pēc inaugurācijas. Domāju, ka aina būs līdzīga, kā pirmajā Trampa pilnvaru termiņā: runā daudz, bet, kad nonāk līdz darīšanai, tad atliek no visa sacītā kādi procenti trīsdesmit. Turklāt pasaule nav tieši tāda, kāda bija pirmās prezidentūras laikā, būs daudz grūtāk.

Topošajai ASV prezidenta komandai ir vairāki t.s. miera plāni Ukrainai, bet neviens no tiem neparedz atdot Ukrainai okupētās teritorijas un Ukrainas uzņemšanu NATO.  Turklāt arī visas NATO valstis neuzskata, ka Ukraina tagad ir jāuzaicina. Vai tas patiesībā nenozīmē to, ka Krievija pēc kāda laika atkal uzbruks? Vai neizskatās, ka ukraiņi tiks upurēti?

Šajā brīdī runāt par Ukrainas dalību NATO ir ļoti sarežģīti vairāku iemeslu dēļ. Un tas nav tikai Trampa faktors. Ir jārēķinās ar to, ka visi apzinās – arī Ukraina, ka šīs valsts uzņemšana NATO nevar notikt tuvākajā jeb kara laikā. Tajā laikā, kad tiek meklēti veidi, kā pie galda runāt par kara pārtraukšanu, skaļi paziņot, ka Ukraina tiek uzņemta, nozīmē „sarkano kartīti” miera procesam. Tas gan vēl nav sācies, bet meklējumi un taustīšanās notiek jau ilgu laiku. Protams, būs Ukrainas spie­diens, un būs NATO valstis, kuras atteiksies pieņemt šo lēmumu tagad, negribēs to skaļi pateikt. Problēma ir tā, ka politiķis, kurš sēž Vašingtonā vai Briselē, domā par savu vēlēšanu ciklu, par to, vai viņu pārvēlēs. Šis ir ļoti atbildīgs brīdis, jo Eiropā uzvaras taures pūš populisti, gan labējie, gan kreisie radikāļi. Atbildīgs politiķis darīs visu, lai šīs radikalizācijas tendences savaldītu. Ir sabiedrības radikalizācija, kas ilgst jau vairākus gadus, un zinātnes brīnums ar negatīvajām sekām– mākslīgo intelektu, kas ļauj ietekmēt cilvēku prātus un uztveri. Uz spēles ir likta Eiropas nākotne, tādēļ nav tik vienkārši pieņemt mums sirdij mīļus lēmumus. Varam priecāties par Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem, bet populisti tomēr ir vairojuši savu atbalstītāju loku. Tādēļ domāju, ka labāk šajā brīdī ir atturēties no skaļiem paziņojumiem, bet aiz slēgtām durvīm darīt to melno darbu, lai novestu vismaz pie kādas stabilitātes un kara pārtraukšanas Ukrainā. Viens lieta ir, ko mēs gribam kā cilvēki un ko saka mūsu morālais kompass, bet otra lieta – lielā ģeopolitiskā aina, kurā no mana vai jūsu morālā kompasa nekas nav atkarīgs.

Vēlētājos, protams, ir jāieklausās, bet vai tas neliecina par to, ka valstis mīļā miera labad, lai nekaitinātu savus vēlētājus, var atteikties no demokrātijas principiem? Neizskatās, ka var būt tāds miera plāns, kurš neparedz Ukrainas piekāpšanos, bet tas nozīmē, ka agri vai vēlu Krievija uzbruks kādai valstij. Krievijai karš ir jāzaudē. Vai ir kāda cita iespēja apturēt agresorvalsti?

Jūsu jautājums jādala divās daļās. Pirmā ir par to, ka demokrātija ir briesmās un ka Eiropas sabied­rība var pateikt Ukrainai, lai tā atdod okupētās teritorijas, lai Krievija liktos mierā. Tik vienkārši tomēr nav, jo laimīgā kārtā demokrātiskā sabiedrībā ir dažādi viedokļi. Redzot to ārkārtīgi lielo postu, ko Krievija ir nodarījusi Ukrainai, arī sabiedrībā viedoklis mainās. Cilvēkiem, kuri ir izauguši demokrātijā, iespēja izvēlēties ir ļoti būtiska demokrātijas sastāvdaļa. Šodien cilvēks var izvēlēties kādu populistu, bet, četrus gadus padzīvojis populista politiskajā laukā, viņš pasaka, ka viņam pietiek un atgriežas pie liberāļiem vai konservatīvajiem, vai vēl kur citur. Tādēļ es teiktu, ka Eiropā demokrātija tiešām ir apdraudēta, bet Eiropā ir arī pietiekami daudz aizsargmehānismu, kas ir demokrātijas radīti. Otra jautājuma daļa ir par to, ka varam teikt – atdodiet iekarotās teritorijas, lai Krievija būtu mierīga. Domāju, ka šis arguments kaut kur parādās, bet atbildīgie Eiropas politiķi, kuri piedalās lielo lēmumu pieņemšanā, saka, ka Krievijas karš nav pret Ukrainu, bet pret Eiropu, pret transatlantisko telpu, pret demokrātiju. Ja uzmanīgi lasa dokumentus, kurus sarakstījis Putins ar saviem domubiedriem, tad tajos tiešā tekstā ir pateikts, ka Krievijas ambīcijas ir kļūt par vienu no pasaules centriem, kurš nosaka tālāko globālo attīstību, un šis centrs ir pret demokrātiskām vērtībām. Eiropas politiķi to ļoti labi saprot: tas ir karš pret viņiem. Un, protams, nav tāda miera plāna, kurš tā vienkārši visu atrisinās.

Starp citu, nesen skatījos Valmie­ras teātra izrādi, Jūdžina O’Nīla „Sēras piestāv Elektrai”. Un viens teikums tajā man bija kā sitiens, kas paliek prātā. Proti, nevienam nav tiesību otram atņemt mieru. Krie­vija tieši to ir izdarījusi, atņēmusi mieru Ukrainai, atņēmusi to pat daļai Eiropas. Šobrīd ir jādomā nevis par to, kā leģitimizēt atņemto mieru Ukrainai, bet kā pakāpenis­ki atgriezties pie miera, saprotot to, cik tas ir sarežģīti. Krīžu, kon­fliktu pārvaldīšana, savaldīšana un atrisināšana pasaka priekšā, ka, piemēram, ceļā uz kara darbības pārtraukšanu, ir jānoiet diezgan garš ceļš. Miera plāni, kuri šobrīd tiek iemesti publiskajā telpā, ir drīzāk kā pārbaudījums, kāda būs reakcija. Jo to darbu, to kārtīgā ceļa būvēšanu izdarīs citi un vietā, kuru neviens neredzēs. Ir skaidrs, ka tas nebūs ātri, viegli un nesāpīgi.

Atgriežoties pie jautājuma par ASV prezidenta varu, kura nav absolūta. Kongresā tomēr republikāņiem ir vairākums. Ir arī zināms, ka pēc apstiprināšanas amatā prezidents mainīs daudzas amatpersonas, kuru vietā tiks ie­likti republikāņi vai to atbalstītāji. Vai tādā veidā prezidents neiegūs absolūto varu?

Jautājums ir sarežģītāks par to, cik pēc skaita varas gaiteņos ir republikāņu. Republikāņu partija nav tik ļoti viendabīga, kā tas varētu šķist.Republikāņu vidū ir tie, kuri ir dedzīgi Trampa atbalstītāji, un ir tie, kuriem Trampa prezidentūra rada zināmu diskomfortu. Ir svārstīgie. Tādēļ nav tā, ka Trampam ne ar ko un ne ar vienu nebūs jārēķinās. Es piekrītu viedoklim, ka otrajā termiņā Tramps būs meistarīgāks, ies tālāk, uzdrošināsies vairāk. Tomēr viņam būs jārēķinās ar savu lozun­gu par Amerikas varenību, jo Amerika ir varena tik ilgi, kamēr tā ir varena arī starptautiski. Ja prezidents starptautiski uzvedīsies kā bezkauņa, kā huligāns, tad arī iekšpolitiski viņu kritizēs, turtklāt republikāņu vēlētāji ir kritiski pret Krieviju. Prezidentam tomēr būs jārēķinās ar savu vēlētāju šajā jautājumā. Un problēma Amerikas politikā ir daudz plašāka par vienu jautājumu par Trampu. Pārsvarā gan republikāņu, gan demokrātu partijās ir jau pensijas vecumu sasnieguši cilvēki, kuriem nav viegli darboties mūsdienu straujajā pasaulē. Kamēr politiskās partijas no sava vidus neizaudzinās jaunus politiskos līderus, kas spēj uzņemties atbildību par savas valsts nākotni, būs tā, kā nu būs.

Nākamajā gadā Latvijā notiks pašvaldību vēlēšanas. Protams, mērogu nevar salīdzināt ar Ameri­ku vai Eiropu un tomēr, vai viss ir tik vienkārši? Izskatās, ka būs kauja par Rīgu – protams, pārnestā nozīmē. Rīga ir aptuveni puse Latvijas, tā ir ne tikai mūsu, bet arī viena no Eiropas Savienības un NATO galvaspilsētām. Un uzvarai Rīgā, visticamāk, tiek plānoti tālejoši mērķi – uzvara Saeimā un vara valstī, dodoties Ungārijas virzienā. Kā vērtējat situāciju?

Neesmu iekšpolitikas eksperte, bet, protams, nevaru neredzēt to, kas notiek Rīgā. Galvaspilsētā var būt tāds neliels Ungārijas scenā­rijs. Domājot par Rīgu, tad man ne tik daudz rūp tas, ko kāds sola, bet tas, kāpēc tie, kuri tik ļoti gribēja Rīgu, neko nedara vai arī dara ļoti vāji. Tādēļ viens no scenārijiem pēc pašvaldību vēlēšanām varētu būt vilšanās, kāpēc tagad pilsētā pie varas ir populisti. Bet kur ir tie, kas pie varas ir pašlaik? Viņi necīnās, viņi nedomā par to, ka tuvojas vēlēšanas? Viņiem ir visas iespējas parādīt rīdziniekiem, ko viņi četros gados ir izdarījuši. Ko viņi ir izdarījuši? Manuprāt lielā problēma politiķiem, kurus ievēlēja pirms četriem gadiem, ir sajūta, ka sabiedrība ir tieši tāda pati, kāda bija toreiz. Tehnoloģijas ir ļoti mainījušas mūsu sabiedrības seju, tagad sabiedrībai viss ir ļoti tuvu – notikumi, vērtējumi, viedokļi. Bet politiķiem šķiet, ka viss ir tālu, cilvēki sēž savos dzīvokļos un neko neredz un neinteresējas par to, kas notiek. Priekšvēlēšanu laikā sāksies partiju grūstīšanās, un viens no viņiem, protams, „iejās Rīgā uz balta zirga”.