Lieldienu saruna par saknēm un lapotnēm
Ligita Kovtuna    24.03.2026

 

Esat atgriezies Latvijā, tomēr, būdams LELB Pasaulē arhibīskaps, esat pasaules cilvēks?
K. Ž. Jā, gan, un jau nākamajā rītā pēc mūsu sarunas lidošu uz Zviedriju, lai piedalītos Stokholmas latviešu draudzes 80 gadu svinībās un arī mūsu baznīcas Zviedrijas apgabala Sinodē. Drīz pēc tam došos uz Angliju, kur amatā tiks ievesta jaunā Kenterberijas arhibīskape. Mūsu Baznīcas redzamība un atpazīstamība starptautiskā un ekumeniskā vidē ir ļoti svarīga. Saikne ar latviešu draudzēm pasaulē un citām Baznīcām ir jāuztur, un tā ir ļoti nozīmīga. Tas ir arī mans uzdevums – pārstāvēt LELB Pasaulē, parādot, ka mēs esam un dzīvojam.

 

Šajā avīzes numurā ir arī plaša publikācija par latviešiem Austrālijā, arī Jaunzēlandē, Kraistčērčā. Vai jūsu pārraudzībā ir arī šis apgabals?
Jaunzēlandē aktīvas latviešu draudzes diemžēl nav, taču Austrālijā draudzes pastāv un darbojas, ir arī latviešu baznīcas. Bet, kā visur pasaulē, trūkst garīdznieku. LELB Pasaulē sastāvā ir trīs Austrālijas latviešu draudzes – Brisbanē, Adelaidē un Melburnā, visas arī esmu apciemojis. Viesojos arī Annas Ziedares Vasaras vidusskolā, kur, sev par lielu prieku, satiku ap pieciem desmitiem jauniešu, kuri runāja labā latviešu valodā. Tas apliecina, ka latviešiem noteikti ir nākotne Austrālijā, lai arī kompaktāka nekā līdz šim. Kā it visur citur latviešu mītnes zemēs. Bet īpaši Melburnā nostiprinājās pārliecība, ka te latviešu kopiena ir bijusi stipra un būs. Ceru, ka arī Adelaidē, kur joprojām ir skaists latviešu dievnams. Zinu, ka Pertā un Sidnejā ir latviešu draudzes, kas nepieder pie LELB Pasaulē. Pieņemu, ka iemesli ir teoloģiski, proti, nesakritība ar dažiem mūsu ieskatiem. Nav noslēpums, ka viena kristiešu daļa mūsu principus uzskata par liberāliem. Pats gan tā īsti neuzskatu, jo, manuprāt, tas, kas mūs atšķir no dažām citām, tostarp luteriskās baznīcas Latvijā, ir fakts, ka mēs mācītāja amatā ordinējam arī sievietes. Tas liek mūs uzskatīt par Rietumu liberālā spārna piekritējiem. Tomēr man šķiet, ka tas ir diezgan vienpusīgs stereotips.

 

Valsts prezidents Egils Levits savulaik teica – latviešu luteriskā baznīca ir kā koks no vienām saknēm, bet ar divām lapotnēm… Kā tas noticis?
Šis jautājums man tiek uzdots bieži, un tas ir ļoti svarīgs. Proti, realitātē joprojām ir divas latviešu luterāņu baznīcas – LELB un LELB Pasaulē, ko raudzīšu izskaidrot, ieskatoties vēstures gaitā. Tātad – Otrā pasaules kara noslēgumā daudzi tūkstoši latviešu bēgļu atstāja dzimteni, un arī Latvijas luterāņu arhibīskaps Teodors Grīnbergs tika deportēts uz Vāciju. Tā arī izveidojās divas mūsu tautas un Baznīcas kopienas – viena trimdā, otra – okupētajā Latvijā. Tā, kas devās trimdā, bija spiesta turpināt savu darbību praktiski no nekā jaunās mītnes zemēs. Apmēram puse no latviešu luterāņu mācītājiem bija izbraukuši, bet tie, kas palika Latvijā, turpināja darbu ļoti grūtos apstākļos padomju varas brurtāla terora apstākļos. Līdzībās runājot, tas koks tiešām bija aizlauzts. Starptautiskajos baznīcas forumos tika aicināta gan LELB, kas darbojās ārpus Latvijas, gan arī tā luterāņu Baznīca, kas kā aizlausts zars pēc kara darbojās Latvijā. Padomju vara vēlējas parādīt pasaulei, ka ir “demokrātiska”, ka baznīcas pārstāvji var braukt arī ārpus PSRS. Tā arī, lai nerastos sajukums, pēc pasaules Luterāņu federācijas ieteikuma, ārpus Latvijas baznīcai pievienoja vārdus in exile, ko tolaik trimdas baznīca arī pieņēma un ar laiku tika pārdēvēta par LELB ārpus Latvijas jeb LELBĀL.

 

Vai šajā vēsturē ir arī kāds posms, zelta gadi, kad abas sašķeltās baznīcas labi sapratās un bija vienotas pēc visiem principiem?
Bijām ļoti tuvu… Laikā, kad biju Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes students, tātad, aizv. gs. 80. gadu beigās – 90. gadu sākumā. Tad tuvināšanās patiešām notika, turklāt ļoti aktīvi no abām pusēm. Radās drosmīgā mācītāju organizācija “Atdzimšana un atjaunošanās”, kurā iesaistījās mācītāji no Latvijas, kurus atbalstīja tā laika ārpus Latvijas dzīvojošie latviešu luterāņu garīdznieki. Viņi brauca uz Latviju, veda literatūru, tā laika tehnisko iespēju robežās veda dievkalpojumu ierakstus, paši lasīja lekcijas utt. Tolaik, līdz 1993. gadam Latvijas ev. lut. baznīcu vadīja arhibīskaps Kārlis Gailītis. Tad viņš traģiski aizgāja bojā, un Mūžībā aizgāja arī LELBĀL arhibīskaps Arnolds Lūsis. Un aizv. gs. 90. gadu vidū – abu baznīcu vienotība pakāpeniski mazinājās. Diemžēl kopš tā laika esam gājuši dažkārt pat atšķirīgus ceļus. Tomēr vēlos uzsvērt, ka, abām Baznīcām saglabājot savu identitāti, savus uzskatus, varam darīt vairāk kopā, piemēram, palīdzības darba - diakonijas sfērā, vairāk meklēt un atrast to, kas mūs vieno, necenšoties vienam otru mainīt. Manas cerības šajā ziņā saistās ar pozitīviem impulsiem attiecībās ar jaunievēlēto LELB arhibīskapu Rinaldu Grantu. Turklāt – jāatzīst, ka baznīcas un draudzes visā pasaulē iet mazumā, trūkst mācītāju, mēs, latvieši, paši esam izkaisīti visā plašajā pasaulē. Ir skumji, ka esam sašķelti, bet mūsu pašu spēkos ir atrast to, kas mūs vieno, un stiprināt to. Mazai tautai tas ir īpaši svarīgi.
Kas tad vēl ir par iemeslu bez sieviešu ordinācijas un attieksmes pret homoseksuālām laulībām, kas neļauj atrast vienotību?
Teikšu tā – ņemot vērā, ka latviešu baznīca pasaules dažādās zemē – Amerikā, Kanādā, Austrālijā, Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā u.c. - , gribot negribot, iespaidojas arī no savas mītnes zemes tradīcijām. Piemēram, pat dažādos ASV štatos ir dažāda attieksme pret homoseksuālām laulībām, tiklab kā pret daudziem citiem jautājumiem. LELB Pasaulē draudzes dzīvo kontekstā ar savu apkārtējo vidi. Jāteic, luteriskā baznīca Latvijā ir monolīta, un tas ir tās stiprums. LELB Pasaulē struktūra ir citāda, atšķiras gan mītnes zemes, gan latviešu draudžu un to mācītāju viedokļi, un tas mums jāņem vērā. Turklāt ir arī jāņem vērā vietējā likumdošana. Tāda ir realitāte, ar ko mums jārēķinās. Diemžēl daudz ko esam nokavējuši un vairākas labas iespējas vēsturē palaiduši garām, īpaši tajā laikā, kad Latvija atguva brīvību. Tomēr tagad skatīsimies uz priekšu!

 

Tad arī Latvijas baznīcas atguva kuplu apmeklētāju skaitu… Turpat, netālu no mūsu redakcijas, Akas ielā, Metodistu nelielajā dievnamā pulcējas Rīgas Evaņģēliskā draudze, ko es tā mīlīgi atļaujos saukt par “trimdīšu draudzi”, jo tajā pulcējas galvenokārt tautieši, kas atgriezušies uz dzīvi Latvijā un nav mierā ar LELB teoloģiskajām nostādnēm.
Šobrīd Latvijā ir astoņas mūsu Baznīcas draudzes. Saistībā ar Rīgas Evaņģelisko draudzi jāpiemin prāvests Klāvs Bērziņš, kurš šo draudzi Rīgā izveidoja, lai tā būtu pulcēšanās vieta bijušajiem ārzemju latviešiem, kas apmeklējuši latviešu draudzes ārzemēs. Protams, te pievienojušies arī tie, kas Latvijā dzimuši un auguši.

 

Mūsu lasītāju pulkā ir dažādu konfesiju pārstāvji – katoļticīgie, baptisti u.c. Vai arī, piemēram, Amerikā, kur jūs garus gadus kalpojāt, notiek kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par ekumēnisko dievkalpojumu? Vai notiek kāda citāda saziņa?
Diemžēl katoļu un baptistu draudzes Amerikā vairs nav ļoti aktīvas. Zinu, ka Zviedrijā, Stokholmā, bieži ierodas priesteris Andris Priede, lai vadītu katoļu mesas vietējiem latviešiem. Tie latvieši ārzemēs, kuri ir katoļi, baptisti, arī pareizticīgie, bieži nāk uz latviešu luterāņu draudžu pasākumiem. Starp citu, ļoti maz izpētīta, bet ļoti interesanta ir tēma par tā sauktajiem veclatviešiem, kas tālajā Amerikas kontinentā ieradās pār Kluso okeānu – no Krievijas, arī pēc 1905. gada revolūcijas. 2001. – 2002. gadā Sanfrancisko apmeklēju kādu veclatviešu kundzi, uzvārdā Berzins, kuras ģimene tieši pēc Piektā gada nemieriem bija devusies uz Ameriku. 

 

Kā jūs nokļuvāt Amerikā?
1999. gadā es kalpoju kopā ar mācītāju Juri Rubeni Torņakalna Lutera draudzē Rīgā, arī Ikšķilē, Garkalnē, biju kapelāns Bērnu slimnīcā un Paula Stradiņa slimnīcā. Ikšķiles draudzes māsu draudze tolaik bija Vankūveras draudze Kanādā, kas ir vienā apgabalā ar ASV Rietumkrasta latviešu draudzēm. Tolaik šīs apgabala prāvests Roberts Āboliņš man piedāvāja mācītāja vietu Ziemeļkalifornijā, ko pēc ilgākām pārdomām arī pieņēmu. Tā no 2000. līdz 2015. gadam tur arī strādāju.

 

Un tagad iznācis tā, ka LELB Pasaulē arhibīskaps mīt Ogrē, Latvijā! Iepriekš Ernsts Elmārs Rozītis bija Vācijā, Lauma Zuševica – Amerikā. Gluži kā avīze Laiks, laikiem mainoties, pārcēlās uz Latviju!
Zīmīgi un svarīgi! Ja mēs, LELB Pasaulē, esam arī Latvijā, mēs gribam un cenšamies darboties un būt aktīvi arī Latvijas norisēs, Latvijas garīgajā spektrā. Šis fakts, ka arhibīskaps ir Latvijā, ir simbolisks. Tajā pašā laikā tiek aktīvi uzturēta saikne ar pasaules latviešu draudzēm, no kurām daudzas ir ASV. Un mēs vēlamies, lai to būtu arvien vairāk visur, kur vien mīt latvieši, − tāpat kā it visur ir kori, deju kopas, teātri. Jā, ir grūtības ar garīdznieku nodrošināšanu uz vietas, ir sarežģīti finansiāli nodrošināt viņu darbību mītnes zemēs. 

 

Bet, piemēram, Īrijā no latviešu kopienas vidus ir izaudzis un izskolojies savs mācītājs Imants Miezis!
Imants Miezis ir ne vien mācītājs, bet arī mūsu Baznīcas Lielbritānijas un Īrijas apgabala  prāvests. Ļoti pozitīvi ir tas, ka viņš Dublinā, Īrijā, dzīvojot, strādā savu algotu maizes darbu. Viņš ir īsta enerģijas bumba turienes latviešu draudzei. Savulaik es ceļoju no Rīgas uz Upsalu un Stokholmu, lai vadītu dievkalpojumus, un sapratu – nē, vislabāk ir, ja mācītājs dzīvo uz vietas, savas draudzes vidē.

 

Jūs spēlējat trompeti un aizvadītā gada nogalē piedalījāties kādā aizkustinošā un svarīgā pasākumā Ļvivā, Ukrainā, mūzicējot ukraiņu karavīru piemiņai.
Esmu beidzis mūzikas vidusskolu, arī strādājis par trompetes spēles skolotāju Latvijas mūzikas skolās. Bija apritējuši vairāk nekā 20 gadi, kopš biju beidzis mūzikas vidusskolu un pametis trompetes spēli, jo nodevos akadēmiskām teloģijas studijām un mācītāja darbam, kad Sanfrancisko kāds vīrs man uzdāvināja vecu, sagrabējušu korneti, lai es kaut ko mēģinot darīt ar to. Tas bija kā āķis lūpā, lai sāktu šo savu “karjeru” atjaunot. Pirku, atjaunoju un pārdevu pūšaminstrumentus, sāku apmeklēt Bērklijas Džeza Konservatoriju pie lieliska trompetes un džeza mūzikas pasniedzēja. Tā arī atgriežoties Latvijā, turpināju mācīt trompetes spēli, līdz, ievēlēts bīskapa amatā, jutu, ka vienlaicīgi apvienot šīs divas man tik svarīgās dzīves dimensijas  tomēr nav iespējams.
Ļvivā piedzīvoju ļoti emocionālu brīdi, kad kopā ar žurnālistu Arni Šablovski piedalījāmies šīs pilsētas sēru rituālā, kas notiek vismaz reizi nedēļā, godinot karā bojā gājušos ukraiņu karavīrus. Viņus izvadot, garām Ļvivas domei virzās gājiens, kas aizrit cauri visai pilsētai, bet pie pilsētas domes nama apstājas, un pilsētas galva atdod godu varoņiem. Rituāla laikā vietējais trompetists spēlē melodiju, un man bija tas gods spēlēt kopā ar viņu. Tā bija ļoti emocionāla pieredze. Ukrainā biju otro reizi. Pirmo reizi - kopā ar pasaules “karsto punktu” žurnālistu Ati Kļimoviču, otro reizi – Ļvivā, lai kopā ar Arni atklātu fotoizstādi par Baltijas ceļu,  karavīru rehabilitācijas centrā apmeklētu ievainotos cīnītājus, veidotu kontaktus ar Baznīcu Ukrainā un piedalītos publiskā diskusijā Ļvivas Katoļu Universitātē. 

 

Mūsu saruna notiek Lieldienu priekšvakarā, tāpēc mans jautājums – kā mums garīgi piepildīties, lai atvieglotu savu dzīvi šajā tik sarežģītajā laikā?
Domāju, ka mūsu uzdevums šobrīd nav dzīvi atvieglot, bet gan padarīt to jēgpilnāku. Ja mūsu dzīve būs iekšēji jēgpilnāka, arī tas dzīves smagums, kas mūs šobrīd nomāc, tiks izjusts citādi. Ko es ar to domāju? Laiks, kurā dzīvojam, ir piepildīts ar lieliem izaicinājumiem. Gan Latvijai kā valstij, tā ikvienam no mums personīgi. Apkārt karo, ir problēmas ekonomikā, ir neskaidrība, ko nesīs tuvojošās Saeimas vēlēšanas. Tas viss liek mums katram jautāt sev pašam – ko es un mana ģimene darīsim krīzes situācijā? Kur mēs būsim, kā dzīvosim? Receptes nav nevienam. Bet – mēs, latvieši, kas vēstures gaitā esam dzenāti pa pasauli, arvien esam uzturējuši dzīvas savas saknes, savu identitāti. Varbūt tieši šis ir tas laiks, kad jādomā, kā sevī nostiprināt šīs savas saknes? Jo bez ārējiem nodrošinājumiem, kas protams, ir svarīgi, mēs varēsim pastāvēt tikai ar iekšēju stabilitāti. Tātad, dzīt dziļāk saknes savā dvēselē, arī savā zemē, un šeit - Latvijā! Mana pārliecība ir tāda, ka tā mēs varēsim dzīvot vislabāk! Citādi vieglums ir tikai šķietams.