EIROPAS LATVIEU LAIKRAKSTS
Kanadas latvietis - Hras tempa ugunsnesjs
129786

Andris Kavi    05.09.2023

 

 

 

Tikai savienoti spēki,

Dūša, vingrums ,rosība,

Tautu vidū liesmu burtiem, 

Rakstīs vārdu Latvija.

Aspazija


Ir 1988.gads. Latvijai lielu pārmaiņu gads. Bet ir tikai februāris. Kanadas Albertas provinces Kalgari pilsētā atklāja pēdējās Ziemas olimpiskās spēles pirms PSRS sabrukuma. Latvijā jau vēdīja Atmodas vēsmas, bet tās bija tikai jaušamas. Kad gribējām pateikt, ko domājam, vēl atskatījāmies. Latvijas himnas dziedāšana bija gandrīz vai varoņdarbs. Un mūsu sportisti gatavojās piedalīties spēlēs padomijas izlases sastāvā. Laikrakstu Sports joprojām “rotāja” devīze “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”, bet redakcijas darbinieki spēra drosmīgu soli. Kalgari olimpisko spēļu atklāšanas dienā laikrakstā ievietoja olimpiskā lāpneša - Kanadas latvieša fotoattēlu. Kā stāsta tā laika Sporta žurnālists, ar pamirušām sirdīm gaidījām, kas tagad būs? Jo šim puisim uz krūtīm bija Latvijas karodziņš! Gaidījām, pieredzes mācīti, jo pirms četriem gadiem, kad atklāja Balto olimpiādi Sarajevā, tikām publicējuši visu padomju olimpisko čempionu sarakstu, neizsvītrojot tos divus, kuŗi tobrīd atradās emigrācijā. Kāds “labvēlis” paziņoja, kur vajag, un tikai – likteņa ironija! – tajos gados teicami izstrādātā atrakstīšanās māka paglāba dažu redakcijas darbinieku no “secinājumiem”...Tādēļ gaidījām. Bet ja tajā februāŗa dienā kāds mums būtu pateicis, ka šo pašu karogu pēc deviņiem mēnešiem redzēsim paceļamies Svētā Gara tornī, mēs viņam būtu izteikuši neviltotu līdzjutību!”

 

Olimpiskās uguns nesējs ar pieredzi

Latvijas sporta laikrakstā bija publicēta smaidošā kanadieša Roberta Kalniņa attēls. Robertam tas nebija pirmais skrējiens ar olimpisko lāpu - kopā ar Motrealas latviešu sportistu komandu – Intu Hūnu, Ingrīdu Kalāci, Edgaru Bērzoni un Ēriku Kalāci – viņš nesa vasaras Montreālas olimpisko spēļu stafetes uguni 1976. gadā no Otavas uz Motrealu 127. kilometrā, netālu no latviešu atpūtas nometnes “Tērvete”. 

 

Roberts Kalniņš Rīgas redakcijā šovasar 

 

Mēs bijām tik tuvu, cik drīkstējām būt

Kad šovasar redakcijā bija ieradies pats Roberts un man uzticēja ieskatīties viņa atnestajās atmiņās, man krūtīs iesmeldzās un tā gribējās iesaukties – mēs bijām tik tuvu! Montreālas Olimpiskajās spēlēs 1976.gadā biju treneŗu grupā, un  kopā ar draugu, airēšanas treneri Rolandu Sproģi pārkāpām aizliegumu un tikāmies ar tautiešiem no ASV un Kanadas pazīstamas sportistes mājā. Šodienas paaudzei tas nav saprotams, kādas emocijas mums viesa miklumu acīs, kad kopīgi dziedājām “Viena saule, tas pats mēness” un citas Čikāgas Piecīšu dziesmas. Alberts Legzdiņš, rakstot grāmatu par grupas brīnišķīgajiem piedzīvojumiem, nezināja manus piedzīvojumus Piecīšu sakarā. Lidojot mājās no Montreālas, manā bagāžā bija tautiešu dāvana - Čikāgas Piecīšu skaņuplate. Šeremetjevas lidostā Maskavā krievu muitnieks noprasīja: “Što eta za grupa? Ja takuju ņeznaju.” (“Kas tā par grupu? Es tādu nezinu! – krievu val.) Nosvieda plati uz grīdas, bradāja pa to un sauca: “Ja znaju tvist! Viģiš, ja tancuju tvist!” (“Es dejoju tvistu! Redzi, es dejoju tvistu!” – krievu val.) Man atlika aplaudēt un ar sakostiem zobiem izteikt: “Molodec!” 

 

Un tomēr tās bija neaizmirstamas dienas. Auderu ģimene mums palīdzēja iepazīt Montreālu, starp citu, slavenā hokejista Veina Grecka u.c. villas, bet, pats galvenais, iepazināmies ar jauniešiem, kas dzīvoja brīvajā pasaulē, tostarp jauko Baibu. Vēlāk Baiba apprecējās ar alpīnistu un pēc ciemošanās Rīgā, aicināja uz Kalgari Ziemas olimpiskajām spēlēm, jo dzīvoja Albertas provincē... Bet tad jau es biju sodīts par tikšanos ar tautiešiem Montrealā, un kādu laiku tikt tālāk par Pampāļiem varēju nesapņot. 

 

Smaidošais tētis ar dēlu kukaragās

Un šis puisis ar Latvijas karodziņu uz krūtīm un savu sešus mēnešus mazo atvasīti mugursomā, kā latvieši saka, pikpaunā jeb kukaragās, kļuva kā zvaigzne starp daudziem tūkstošiem lāpnešu tās ceļā no Atlantijas piekrastes pāri visai Kanadai līdz Kalgari kalniem. Monrealietis Roberts Kalniņš bija “The New York Times”, “The Toronto star”, “Calgari Herald Magazine”, “La presse Montreal”, “Latvija Amerikā” u.c. izdevumu slejās. Maza alošanās, kā sacītu Rūdolfs Blaumanis, bija ar mazo Kalniņu kukaragās. “Sportā” bija rakstīts, ka tas ir Māris Kalniņš, bet “The New York Times”, - ka meita Maris. Gadās arī preses grandu reportieriem kļūdīties! Skaidrību viesa “Motrealas Latviešu Biedrības Ziņotājs”, kas vēstīja, ka gatavošanās skrējienam ar lāpu sākusies jau pirms Māŗa dzimšanas. Pēc pieteikšanās anketas nosūtīšanas, Kalniņu mājā visgaidītākais ciemiņš bijis pastnieks. Ne pa jokam! Kā vēlāk rakstīja presē, pieteikušies esot miljoniem kanadiešu. Mazajam Mārim ar tēti bija jāgaida seši mēneši, līdz pienāca nozīmīgā diena. Viņi bija starp tiem 62 skrējējiem, kas 1987. gada 15.decembrī nesa lāpu no Pointe au Chene līdz Hull Kvebekā. Lāpa jau bija veikusi ļoti tālu ceļu no Grieķijas Olimpijas kalna. Uguni tradicionāli iededza, ar ieliektu spoguli sakopojot saules starus, uz dievietes Hēras altāŗa Olimpijā. Kalgari lāpa veica ap 18 tūkstošus kilometru, un to pārmaiņus nesa ap septiņiem tūkstošiem lāpnešu – līdz Ņufaundlendai, līdz Britu Kolumbijai, tad uz Kanadas Ziemeļu provincēm mīnus 47 gradu salā, vedot suņu pajūgos, ar helikopteriem, ar kuģiem, lai pēc astoņdesmit astoņām dienām to ienestu Olimpiskajā stadionā Kalgari. 

 

Roberts izrādījies ideāls pavadonis – mierīgs, izturīgs un smaidīgs. Viņa smaids un mazais Māris pievilka Ziemeļamerikas žurnālistus, un avīzēs un žurnālos parādījās viņu foto – lepnais tēvs ar Olimpisko lāpu rokā un mazais Māris kukaragās ar izbrīnā atvērtām platām acīm.


 

Atpaka