Pirmsākums
Kārlis Streips    08.11.2022

 

 

“Augstā sapulce!  Taisni šinī brīdī Latvijas valstī stājas spēkā Latvijas jaunā Valsts Satversme. Šī jaunā Satversme ieved Latvijā jaunu iekārtu, viņa rada pa daļai jaunus valdības orgānus un ciešāki noteic, tikpat esošiem, kā arī jauniem orgāniem viņu funkcijas. No šī brīža šī jaunā Satversme būs tas pamats, uz kuŗa varēs darboties valdības iestādes un valdības personas labāki un pilnīgāki, nekā tas līdz šim bija iespējams. Mēs cerēsim visi un būsim pārliecībā, ka šī jaunā Satversme mums līdzēs galīgi nodibināt Latvijā likumību un taisnību un līdz ar to tautas labklājību un kārtību. Lai šī jaunā Valsts Satversme padara Latviju laimīgu un stipru!”

 

Ar šādiem vārdiem 1922. gada 7. novembrī nupat darbu pabeigušās Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste atklāja pašas pirmās Latvijas Republikas Saeimas pašu pirmo sēdi.  1. Saeimas vēlēšanas bija tā paša gada 5. un 6. oktobrī. Vēlēšanās tika iesniegti 88 kandidātu saraksti, no kuŗiem mandātus (reizēm tikai vienu) ieguva 46 sarakstu pārstāvji.  Vēlēšanās piedalījās 82,2% balsstiesīgo iedzīvotāju.  Vien 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā izdevās šo procentu pārspēt.  Neseno 14. Saeimas vēlēšanu novērotāji priecājās, ka līdzdalība bija tuvu 60% - vairāk nekā četrus un astoņus gadus pirms tam, taču vienalga krietni zemāk nekā 1922. gadā.

 

Pēc J. Čakstes ievada uzrunas deputāti nodziedāja valsts himnu un tad ķērās pie darba.  Sēdes vadītājs vispirms centās kolēģus uzmundrināt: “Jūs, mani kungi, es apsveicu šodien šinī sapulcē.  Jūs esat no tautas raidīti darīt svarīgu darbu.  Es esmu pārliecināts, ka jūs to darīsit nesavtīgi, pēc labākās apziņas, pēc labākās pārliecības par godu un par svētību mūsu dārgai Tēvijai.”

 

Te pievērsīšu jūsu uzmanību tam, ka Čakste teica - “jūs, mani kungi”. Proti 1. Saeimas vēlēšanās kandidēja arī sievietes, tajā skaitā diženā rakstniece Aspazija, kuŗa bija viena no sešām Satversmes sapulcē ievēlētajām daiļā dzimuma pārstāvēm. Tomēr vēlētāji ar lielu entuziasmu un sparu visas sievietes sarakstos svītroja tik aktīvi, ka neviena no viņām neieguva mandātu.

 

Pirmais darbiņš jaunievēlētajiem deputātiem bija ievēlēt balsu skaitītājus, J. Čakstem paziņojot, ka “es turēšos pie tā kārtības ruļļa, kuŗš pastāvēja Satversmes Sapulcē.”  Par balsu skaitītājiem iecelti deputāti Briedis, Kalējs un Bachmanis.  (Saeimas mājaslapā deputātu uzvārdi rakstīti atbilstoši mūsdienu latviešu valodas pareizrakstībai, tāpēc Bachmanis norādīts kā Kristaps Bahmanis. “Vecajā” sarakstā lasām arī tādus vārdus kā Egon Knopp, Manfred Vegesack, Leopold Leib Fišman un John Hahn...)  

 

Pienāca brīdis ievēlēt pirmo Saeimas priekšsēdētāju, J. Čakstem skaidrojot, ka “saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes ievešanas likuma 7. pantu, man šī sapulce ir jāvada līdz tam brīdim, kad viņa ievēlēs savu priekšsēdētāju.  Es lūdzu minēt kandidātus uz Saeimas priekšsēdētāja amatu.  Es esmu saņēmis priekšlikumu no sociāldemokratu frakcijas, kuŗa liek priekšā kā kandidātu uz Saeimas priekšsēdētāja amatu Fridrichu Vesmani.  Vairāk kandidāti netiek uzstādīti?  Piemērojoties Satversmes Sapulces kārtības ruļļa 23. pantam, vēlēšanas tiks izdarītas slēgti, pie kam es atļaušos paskaidrot, ka Saeimas locekļu kungus es lūdzu palikties uz vietām.  Viņiem tiks izdalītas zīmītes, un kad zīmītes būs izpildītas, tad tanīs būs ierakstīts attiecīgais kandidāts, tad viņas atkal no vietām saņems atpakaļ.”

 

Rezultātā bija 72 balsis par Vesmani, 12 deputātiem balsojot pret un 14 atturoties, parakstītas zīmītes vietā iesniedzot tukšu.  Ieņēmis vietu prezidijā, jaunais Saeimas priekšsēdētājs bilda, lūk, ko:  “Ievēlot par Saeimas priekšsēdētāju strādnieku frakcijas kandidātu, tās frakcijas kandidātu, kuŗa ir mazākumā šinī augstā namā un atrodas asā opozīcijā pret pārējām augstā nama frakcijām, augstais nams devis lielu polītiskās iecietības piemēru.”  Ir tiesa, ka Latvijas Sociāldemokratiskā strādnieku partija visās četrās pirmskaŗa Saeimās bija opozīcijā, taču Vesmanis un viņa pēctecis Pauls Kalniņš abi bija no minētās partijas.  Līdzīgi pirms 14. Saeimas vēlēšanām vairākos sasaukumus vieta prezidijā, lai gan ne priekšsēdētāja vieta, tika piešķirta kādam no polītiskās partijas Saskaņa.

 

Pēc Saeimas priekšsēdētāja ievēlēšanas deputāti noklausījās garu apsveikumu sarakstu no dažādām personām un iestādēm, tajā skaitā no Gulbenes mednieku biedrības un Jaunjelgavas apriņķa policijas darbiniekiem.  Sekoja 15 minūšu pārtraukums, pēc kuŗa par priekšsēdētāja pirmo biedru ievēlēts Arturs Alberings no Zemnieku savienības.  Viņš bija vienīgais kandidāts.  Tāpat bija ar Andreju Petrevicu no Mazinieku partijas, kuŗš bez oponenta ievēlēts otrā biedra amatā, ar Jāni Vesmani no Demokratiskā centra un jaunzemnieku savienības, kas kļuva par Saeimas pirmo sekretāru, ar Franci Trasunu no Latgales Kristīgo zemnieku savienības otrā sekretāra amatam, kā arī ar jau minēto Egonu Knoppu, kuŗu, kā vēstīja sēdes vadītājs, izvirzījušas “minoritātes.”  Viņš kā vienīgais kandidāts kļuva par Saeimas trešo sekretāru.  Vēl savā pirmajā darba dienā 1. Saeima apstiprināja mandātu komisiju ar 12 locekļiem, kuŗai tūdaļ uzdots izskatīt “vairākas sūdzības Saeimā pret vēlēšanu pareizību.”  Sekoja vēl dažu apsveikumu nolasīšana, un ar to arī darba kārtība bija izsmelta.  Priekšsēdētājs Vesmanis paziņoja, ka līdz brīdim, kad Saeima būs izstrādājusi pati savu kārtības rulli, procesā taps lietots Satversmes sapulces rullis.  7. novembris bija otrdiena, un Vesmanis tālāk ziņoja šādi:  “Nākošā sēde piektdien pulksten piecos pēc pusdienas.  Šīs dienas sēde slēgta.”

 

Arī 14. Saeima savu pirmo sēdi šī gada 1. novembrī veltīja prezidija vēlēšanām.  Ja 1. Saeima darbu paveica pāris stundu laikā, mūsdienu Saeimai bija vajadzīga teju vai visa diena.  Amatos ievēlēts Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts) - priekšsēdētājs, Zanda Kalniņa-Lukaševica (Jaunā Vienotība) un Jānis Grasbergs (Nacionālā apvienība) - viņa biedri, Armands Krauze (Zaļo un zemnieku savienība) - Saeimas sekretārs, un Antoņina Ņenaševa (Progresīvie) - viņa biedre.  Partija “Stabilitātei!”, kuŗa Saeimā pārstāv nišu, kuŗā kādreiz darbojās Saskaņa, bet ir krietni radikālāk noskaņota, visos piecos gadījumos piedāvāja alternatīvu kandidātu, bet visos piecos gadījumos par viņu balsoja tikai pašas partijas deputāti.  Bez vietām prezidijā palika viņi, kā arī partija “Latvija pirmajā vietā.”

 

Pirmajā Saeimā sākotnēji bija 20 frakcijas, lai gan trīs gadu laikā skaits mainījās.  Notika 214 sēdes, kuŗās apspriesti 343 likumprojekti.  Nozīmīgākie no tiem – likums par Ministru kabineta iekārtu, likums par biedrībām, savienībām un polītiskajām organizācijām, kā arī likums par sapulcēm.