Jauns laikmets Latvijas vēsturē

Maija pēdējā sestdienā Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers paziņoja, ka  ir uzsācis procesu par Saeimas atlaišanu. Notiks referendums, un ja parlamenta atlaišanu apstiprinās vēlētāju vairākums (šoreiz nekāda cenza nebūs – ja piedalīsies trīs pilsoņi un divi balsos „par”, Saeima būs atlaista), tad rudenī, atkal notiks Saeimas vēlēšanas.

Šī ir otrā reize mūsu valsts vēsturē, kad valsts pirmā persona ir atteikusies no likumdevēja. Protams, pirmajā reizē tas bija pilnīgi ārpus Satversmes rāmjiem, Kārlis Ulmanis sagrāba varu un kļuva par diktātoru. Šoreiz jautājums ir ļoti nopietns, jo process notiek demokratijas ietvaros. Par to, ka tauta nobalsos par Saeimas padzīšanu, varam nešaubīties. Jaunākajās sabiedriskā viedokļa aptaujās redzams, ka Saeimu atbalsta tik tikko 10 procenti valsts iedzīvotāju. Tas ir mazliet labāk par tiem sešiem procentiem, kuŗi atbalstīja iepriekšējo Saeimu tās sasaukuma pēdējos mēnešos, un tomēr...

Sekos vēlēšanas, un te nu ir viela krietnām, lai neteiktu, ļoti krietnām pārdomām. Kam Valsts prezidenta izvēle ir izdevīga? Pirmām kārtām ne jau viņam pašam. Valsts prezidenta vēlēšanas paredzētas 2. jūnijā, un maz ticams, ka deputāti, kuŗiem Valdis Zatlers ir pateicis, ka viņi nekam neder, ar lielu prieku nobalsos par to, lai viņš Rīgas pilī saimniekotu vēl četrus gadus. Varbūt es maldos, bet nedomāju, ka viņam tas spīd.

Par partijām un to apvienībām jāteic - jaunā situācija visizdevīgāka ir abiem nacionālistu spārniem. Tā dēvētais Saskaņas centrs (SC) nekad nav bijis pie varas, tas, bez šaubām, vēlēšanās varēs startēt ar domu, ka nu pienākusi viņu kārta. Pirms pāris nedēļām SC pārstāvji viesojās Pekinā (Beidzina), kur noslēdza sadarbības līgumu ar Ķīnas diktātoriem, lai papildinātu komplektu ar pasen parakstīto līgumu ar Krievijas diktātoriem. Tāpat partija Visu Latvijai!, kas 9. Saeimas vēlēšanās startēja apvienībā ar TB/LNNK, varēs teikt, ka tai nav ļauts tikt pie varas, tāpēc, lūdzu, latvieši, dodiet mums iespēju!

Abos gadījumos atbalsts nacionālistiem nāks no diviem virzieniem. Pirmkārt, gan SC, gan VL!/TB/LNNK kopš 10. Saeimas vēlēšanām (un SC gadījumā – allaž) visu laiku ir bijis opozicijā. Otrkārt, patlaban turpinās parakstu vākšana, lai forsētu divus referendumus – vienu par krievu valodas izskaušanu no Latvijas izglītības sistēmas, un otru par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Pirmajā gadījumā liels atbalsts nāk no VL!/TB/LNNK, otrā – no tā paša SC, kuŗa pārstāvji dievojas, ka viņi nudien atbalsta Satversmē rakstīto, - valstī ir tikai viena valsts valoda – latviešu valoda, bet „savējiem” stāsta pavisam ko citu. SC līderis Jānis Urbanovičs kādā „krievvalodīgo” portālā stāstīja, ka divi radikāļi, kuŗi ir krievu valodas statusa referenduma priekšgalā (tostarp Vladimirs Lindermans, kas ir tik radikāls, ka viņu pieciest nespēja pat Krievija, un 2008. gada sākumā viņš no turienes tika izraidīts) esot viņa „sirdsapziņas bruņinieki”. Pilnīgi skaidrs, ka abos galos referendumi tiks izmantoti par priekšvēlēšanu cīņas ieroci, un mēs kārtējo reizi varēsim pārliecināties, ka Latvijas polītikāņiem būtiska ir nevis valsts augšupeja un attīstība, bet gan pārliecība, ka „krievi ir slikti” vai „latvieši ir slikti”.  Nožēlojami, bet fakts.

Kas sakāms par tām partijām, kuŗas Valsts prezidentam noteikti bija padomā, kad viņš teica vārdus: „Ar šo lēmumu es gribu dot iespēju. Iespēju visiem, visiem cilvēkiem. Vispirms – vienreiz pielikt punktu šauru personu grupu patvaļai. Vienreiz pielikt punktu tam, ka visa mūsu sūri grūti kopā pelnītā bagātība nogulst ofšoru firmu kontos”? Protams, runa bija par zaļajiem zemniekiem  un viņu bosu, absurdi kompromitēto Ventspils galvu Aivaru Lembergu, kā arī par apvienību Par labu Latviju mums un mūsu sponsoriem (tā to, saprotams nesauc, bet tāds ir šīs apvienības dzīves lozungs), kuŗas redzamākie veidotāji ir abi pārējie mūsu valsts „oligarchi” - Andris Šķēle un Ainārs Šlesers. Saprotams, ka neviens no viņiem nedosies pelnītā atpūtā, atskāršot, ka viņu dienas Latvijas polītikā ir beigušās. Pilnīgi nesaprotamā kārtā Lembergs joprojām ir viens no Latvijas populārākajiem polītiķiem, kaut gan viņa darījumus izmeklē ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritanijā, Luksemburgā, Šveicē un citur. Savukārt PLL ļaudis var ticēt, ka valstī ir pietiekami daudz plašsaziņas līdzekļu, kuŗi būs pavisam gatavi pūst viņu stabulē. Pirmām kārtām tas sakāms par Latvijas Neatkarīgo televīziju (LNT). Nemaz nerunāsim par Neatkarīgo Rīta Avīzi, kuŗas dzīves mērķis ir darīt visu, lai glābtu Lembergu. Taču būsim uzmanīgi arī ar laikrakstu Diena, jo tas tagad pieder vienam no Šlesera tuvākajiem sabiedrotajiem - Viesturam Koziolam, kuŗš teicis, ka redakcionālā polītikā viņš neiejauksies, bet vai kārdinājums, tuvojoties nākamajām vēlēšanām, nebūs pārāk liels? Un nemānīsim sevi – no šī spārna mēs varam gaidīt neparedzētu populisma vilni. Ieskaitot PLL ideju, ka vēlēt vajadzētu ļaut arī bērniem!

Paliek Vienotība, par kuŗu vairākums aizjūras latviešu balsoja pagājušā gada oktobrī, noticot apvienības apgalvojumam, ka tā būs visa godīgā un tiesiskā aizstāve. Lika drusku pagaidīt! Jau īsi pēc Saeimas vēlēšanām Vienotība metās neglītā cīņā par amatiem. It īpaši tas sakāms par pašreizējo ārlietu ministru Ģirtu  Valdi Kristovski. Brīžam nudien šķita, ka Vienotībai arī valsts ekonomikas krizes apstākļos nav nekā svarīgāka kā atrast Kristovskim vietu valdībā. Sekoja vairāki piemēri, ka arī Vienotība ir siles partija, nevis kaut kas kvalitātīvi jauns. Te minams stāsts par Saeimas deputāti Silvu Bendrāti un viņas slepeno līgumu ar Aivaru Lembergu laikā, kad viņa vadīja radiostaciju Kurzemē. Stāsts par Latvijas ekonomikas ministru Arti Kamparu, kuŗam ir slepens līgums ar slepenu investoru jomā, kas tomēr ir ekonomikas ministra lauciņā. Stāsts par Ministru prezidentu Valdi Dombrovski, kuŗa sievai ir nopietnas parādsaistības ar valstij piederošo Valsts Hipotēku un zemes banku, un tāpēc radušies it nopietni jautājumi par viņa interešu konfliktu. Visos minētajos gadījumos Vienotība izvēlējās klusēt un neteikt neko. Un kur tad vēl valdības vadītāja nespēja atrisināt sasāpējušos problēmu Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas birojā (KNAB), kur jau kopš sākta gala ļaudis vairāk nodarbojas ar saviem iekšējiem strīdiem nekā  ar korupcijas novēršanu un apkaŗošanu.

Kas atliek tiem no mums, kuŗi tomēr nevēlamies, lai Latvija ir banānu republika (vienīgi bez banāniem, kas mūsu platuma grados neaug)? Vai cerēt uz jaunas partijas izveidošanos? Valstī būtībā ir trīs redzami cilvēki, kuŗi vismaz pagaidām nav aptraipījušies ar polītikāņu nedarbiem. Viena ir Valsts kontroliere Inguna Sudraba. Otra ir kādreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, un trešais ir Valdis Zatlers, jo tad, ja Saeima tomēr nolems viņu nepārvēlēt vēl uz vienu termiņu Rīgas pilī, būtu pat ļoti smagi, ja viņš nolemtu atkāpties pavisam un sava lēmuma sekas novērot no malas. Taču laika līdz nākamajām vēlēšanām nav daudz, partijas izveidošana prasa gan laiku, gan arī naudu.

Ja jauna partija netiks veidota, tad septembrī Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem neatliks nekas cits kā balsot par Vienotību vēlreiz. Protams, svītrojot no vēlēšanu zīmes tos Vienotības pārstāvjus, kuŗi ir nodemonstrējuši savu nespēju izpildīt solījumus. Dažs labs lasītājs varbūt ar cerībām raudzīsies VL!/TB/LNNK virzienā, taču uzmanīgi pār tiltu! It īpaši VL! spārnā joprojām ļoti nozīmīga ir cīņa pret visu „krievisko”. Apvienības atbalstītājiem ir jāsaprot, ka 20 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas ir laiks mest mieru šajā jomā. Nē, krievu valoda nedrīkst Latvijā būt valsts valoda, bet krievu (un baltkrievu, ukraiņu, armēņu, azerbaidžāņu, moldāvu u.c.) tautas pārstāvji valstī dzīvo un dzīvos. Jautājums ir -  vai sabiedrība ir pietiekami pieaugusi, lai integrētu tos, kuŗi nav imperiālistiski noskaņoti, kuŗi bauda dzīvi ES dalībvalstī, kuŗi prot latviešu valodu un ir šīs valsts patrioti. Tādu cilvēku Latvijā nudien nav maz, lai arī cik ļoti kādam gribētos viņus visus uzskatīt par „okupantiem”.

Nākamajās vēlēšanās vienā pusē būs tie polītikāņi, par kuŗiem Valsts prezidents ir pateicis - viņi vairākkārt parādījuši, ka vispirms aizstāv kādu šauru grupu vai pat konkrētu cilvēku personiskās, nevis valsts intereses. Otrā pusē būs tie, kuŗi viņiem šo iespēju vēlas liegt. Runāsim atklāti: pirmajā gadījumā runa ir par Latvijas Zaļo un Zemnieku savienību un arī par apvienību Par labu Latviju. Otrā - runa ir par Vienotību, zināmā mērā par VL!/TB/LNNK (atšķirībā no zaļajiem zemniekiem vislatvieši  lielākoties arī no opozicijas ir atbalstījuši Vienotību dažādos jautājumos, arī par atļauju knābim veikt kratīšanu Šlesera mājās, – tas ir jautājums, kuŗa dēļ Valsts prezidents izlēma atlaist Saeimu. Un, iespējams, par jaunu partiju.

Viens ir skaidrs. Ķīniešu lāsts par „dzīvi interesantos laikos” šovasar mūs piemeklēs ar uzviju. Paliek tikai jautājums: vai septembrī izdosies ievēlēt labāku Saeimu? Ja ievēlēs šo pašu ar pārbīdi un vairākums parlamentāriešu joprojām būs visa tiesiskā grāvēji, tad būs laiks likt lietā veco aforismu: „Vai tas, kuŗš valsti pametīs pēdējais, lūdzu, vispirms izslēgs gaismu?”

Kārlis Streips