Bieži vien kādam rakstam pievienotais zīmējums daudz trāpīgāk atklāj lietas būtību nekā apcerējuma vai komentāra teksts.

Rīgas krievvalodīgās avīzes Vesti Segodņa 29. oktobŗa numurā lasītāja uzmanību saista nezināma karikatūrista zīmējums: tajā redzama kāja, kas ar spērienu pa pēcpusi patriec kādu pasirmu vīru, un no zīmējuma malas, it kā no kājas īpašnieka mutes, mākonītī parādās vārdi: "Un tā ir tikai preambula!" Viss skaidrs. Skaidrāks par skaidru. Tā kāja acīmredzot ir Valsts prezidenta Andŗa Bērziņa kāja, un pasirmais vīrs, kas tiek ar joni patriekts, acīmredzot ir Saeimas preambulas projekta autors, Eiropas mērogā cienītais un kompetentais tiesībnieks Egils Levits.

Rakstiņu, kas pavada šo zīmējumu, sacerējis šīs krievvalodīgās avīzes polītiskās redakcijas vadītājs Abiks Elkins, kas reizumis parakstās arī kā Eduards Eldarovs. Bet tam vairs nav nekādas nozīmes, jo zīmējumā viss ir pateikts. No tā dveš briesmīgs naids. Un gandarījums par to, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš likvidējis komisiju, ko vadīja Levits, un parādījis Levitam durvis, tāpat kā savulaik atlaida kompetento vēsturnieku Antoniju Zundu.

Lēmums par Levita atstādināšanu tika pieņemts pēc Latvijas prezidenta Bērziņa tikšanās ar Krievijas prezidenta Putina palīgu Igoru Levitinu. Tā laikam ir sakritība, tāpat kā skanīgā alliterācija Levitins-Levits.

Zīmējums, kas parādījies Vesti Segodņa 29. oktobŗa numurā, stipri atgādina staļinisma ziedu laiku karikatūras žurnālā Krokodil, kur ar zābaka spērienu tiek patriekts kārtējais "tautas ienaidnieks".

Nezināmais Vesti Segodņa karikatūrists tikai vulgārā veidā illustrē prezidenta Bērziņa nepatiku pret preambulas projektu - nepatiku, kas izpaudusies lēmumā par Levita atlaišanu. Nepatiku paudis arī bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kuŗaprāt Latvija lieliski ir iztikusi bez jebkādas preambulas. Intervijā avīzei Diena Guntis Ulmanis izteicās, ka Satversmes preambula - tie ir Brāļu kapi, Brīvības piemineklis, Lestene, Likteņdārzs. Sak, ko vēl vajag?

Dīvaina, zīmīga nepatika...

Šo nepatiku vēl krasāk, protams, pauž Vesti Segodņa slejinieks, Saskaņas centra deputāts Nikolajs Kabanovs, kas "humorīgi" raksta, ka vārds preambula viņam atgādinot kādu dekorātīvu puķi uz palodzes, bet jau virsrakstā kļūst baigi nopietns un salīdzina preambulu ar Pandoras lādi. Kabanovs uzsveŗ, ka viesnīca „Radi un Draugi”, kur tika spriests par preambulas projektu, ir Daugavas Vanagu stāba mītne, un šī taču ir bijušo Waffen SS leģionāru organizācija. Nobeigumā Kabanovs liek saprast, ka "Latvijas slavu (!) nomācošais vairākums" ignorēšot šo "svešo un viņiem uzspiesto" preambulu. Kas tie Kabanova „slavi” (slavjaņe) tādi ir? Vai tik tas nav rasisms?

Kas tad Kabanovam un iepriekš minētajām personām nepatīk tajā preambulā? Kāds jau var iebilst pret preambulā pieminēto "latviešu dzīvesziņu un kristīgajām vērtībām, kas būtiski veidojušas mūsu identitāti”, un par to var diskutēt.

Taču  tas nav galvenais. Galvenais ir šis preambulas postulāts: "1918. gada 18. novembrī latviešu vēsturiskajās zemēs proklamētā Latvijas Republika ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata, lai varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni paši savā valstī."

Nekā briesmīga - viss itin loģiski un dabiski. Turpat preambulā teikts, ka "Latvijas valsts savā darbībā (..) atzīst un aizsargā cilvēktiesības, tostarp mazākuma tiesības". Tātad arī mazākumtautību jeb minoritāšu tiesības. Un tas, ka "latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda", arī nedrīkst mulsināt nevienu, jo Latvija ir unitāra valsts un latvieši ir šīs valsts pamattauta, kuŗas vārdā tā nosaukta.

Preambula gan atduŗas pret klupšanas akmeni: tā dēvētā lingvistiskā kopiena jeb krievvalodīgo kopums pati par sevi nav tautība – tādas gluži vienkārši nav. Un saukt to par minoritāti var tikai ar grūtībām, jo krievvalodīgo īpatsvars Latvijā sasniedz gandrīz 40 procentus.

Bet tieši tāpēc Egila Levita sagatavotajā preambulā teikts, ka mērķis ir "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību".

Tas ir dabiski un saprotami, jo "dotajos apstākļos" latviešu nācijas pastāvēšana un latviešu kultūras saglabāšana ir apdraudēta - īpaši, ja zināmām aprindām izdotos "iegalvot Eiropai", ka Latvija ir divkopienu valsts, "kur runā divās valodās", - ar psīcholoģiskiem secinājumiem, kas rodas "paši no sevis".

Franks Gordons