„We are Russian soldiers”
   11.03.2014

„We are Russian soldiers”

KĀRLIS STREIPS

Nu tas ir noticis. Krievijas Federācija mierīgi pagaidīja Soču Olimpisko spēļu beigas un tad ļoti ātri vispirms noorganizēja varas maiņu Krimā un pēc tam tur iesūtīja savu kaŗaspēku. Savukārt Krimas jaunā pašvaldība paziņoja, ka tā labprāt redzētu Krimu pievienojamies Krievijai. Kā jau ierasts, Krievijas cars Vladimirs par to visu sākumā meloja tā, ka ausis kust. Nekādi krievu zaldāti, tā viņš apgalvoja preses konferencē, kuŗa neviļus izraisīja jautājumus par cilvēka veselo saprātu. Tie esot pašaizsardzības spēki, turklāt Krievijas armijas uniformu varot nopirkt gluži vai jebkuŗā veikalā. Šie meli it kā aprāvās, kad pasauli apceļoja videokadrs, kuŗā cilvēks ar šauteni, uniformā, uz kuŗas nebija nekādu pazīšanas zīmju, pateica vārdus: We are Russian soldiers. Ko gan cars Vladimirs cerēja? Mēs visi noticēsim, ka Krimā nejauši iemaldījušies marsieši vai hotentoti? Trakums.

Dienām ritot, minētie Russian soldiers Krimā ir rīkojušies arvien bravūrīgāk. Pirmdien jau no rīta bija zināms, ka viņi pārņēmuši kontroli vairākos objektos, tostarp robežkontroles punktos. Zināms, ka Krimā vēlējās ierasties starptautiski novērotāji, viņu priekšā nostājās minētie „pašaizsardzības spēki” ar ieročiem rokās, un novērotājiem nācās atgriezties mājās neko neredzējušiem un nepārbaudījušiem.

Runājot konkrēti par militāriem jautājumiem, galvenokārt jākonstatē, ka Ukraina nav nekāda Gruzija. 2008. gadā Krievijai bija vajadzīgas pāris dienas, lai Gruzijas pretošanos pilnīgi likvidētu. Savukārt Ukrainas rīcībā ir vairāk nekā 100 tūkstoši aktīvu zaldātu un miljons rezervistu. Tāpat Ukrainā ir nozīmīga ieroču ražošanas industrija, un tas nozīmē, ka bruņotajiem spēkiem ir tanki un cita veida bruņojums. Tieši tāpēc situācija ir jo bīstamāka. Pagaidām tieši konflikti starp Russian soldiers un tiem, kuŗi Krimā vēlas viņus redzēt aizejam, nevis atnākam, ir bijuši samērā piezemēti. Pārņemot robežkontroles punktu, nelūgtie viesi tā darbiniekus izraidīja arī no mājām. Krievijas hēlikopteri lidoja pāri Krimas robežai, bet, kad debesīs parādījās Ukrainas kaŗa lidmašīna, hēlikopteri atgriezās uz zemes. Taču Krima nepārprotami ir pulveŗmuca. Pietiks ar vienu neprāta brīdi (vai arī ar apzinātu provokāciju, – un Krievijai šai ziņā ir ļoti sena vēsture, arī mūsu valstī ), un tā var sprāgt.

Kremļa propagandas dzirnas maļ visnotaļ intensīvi. Krimas iedzīvotājiem Krievijas angažētie plašsaziņas līdzekļi iestāsta, ka tiem esot tiesības uz pašnoteikšanos, tostarp arī balsojot gaidāmajā referendumā. Joprojām oficiāli nav atzīts, ka Krimā darbojas konkrēti Krievijas bruņotie spēki. Un, protams, kā aksioma tiek pasniegta doma, ka Krievija taču neiejaucas citas valsts lietās, vienīgais mērķis ir pasargāt „tautiešus”.

Diemžēl izskatās, ka mēs te kārtējo reizi piedzīvosim brīžus, kad Rietumi papurina galvu, pakrata ar pirkstu, pieņem pāris rezolūciju par to, ka militāra agresija ir viena dikti slikta padarīšana. Tā, piemēram, Lielbritanija ir paziņojusi, ka ne par kādām sankcijām pret krievu miljardieŗiem tā nevēlas ne dzirdēt, jo minēto ļaužu nauda tās bankās esot ļoti svarīga Apvienotās Kaŗalistes tautsaimniecībai. Tas nekas, ka Eiropā arī netrūkst valstu, kuŗas joprojām ir atkarīgas no Krievijas dabas resursiem. Vācija no Krievijas saņem apmēram 30 procentus nepieciešamo energoresursu, un Berlīnē atskanējušas runas, ka sankcijas pret Maskavu nebūtu īpaši vēlamas. Latvijā valsts vadošās amatpersonas par sankcijām ir runājušas atturīgi, lai neteiktu vairāk. Tā, piemēram, Valsts prezidents Andris Bērziņš nesen Latvijas Radio pateica, ka sankcijas varot radīt „pretējo efektu”. Mūsu polītiķi tiešām izceļas ar pārliecību, ka ekonomiska rakstura jautājumi ir liekami augstākā vērtē nekā cilvēka tiesības.

Valsts prezidents minētajā intervijā nāca klajā vēl ar vienu apgalvojumu, kuŗam gribētos gan cerīgi piekrist, proti, – Latvijas iedzīvotāji varot „justies pilnīgi droši, jo Latvija ir izdarījusi visu iespējamo, lai nebūtu sliktāk aizsargāta kā jebkuŗa cita NATO dalībvalsts”. Latvija jau ir aicinājusi NATO nodrošināt lielāku Baltijas gaisa telpā patrulējošo kaŗa lidmašīnu skaitu. Turklāt NATO līguma 5. pants paredz, ka uzbrukumu vienai dalībvalstij alianse uzskata par uzbrukumu  visām dalībvalstīm. Jācer, ka pat cars Vladimirs nav pietiekami traks, lai izaicinātu pasaules spēcīgāko militāro aliansi.

Citādā situācijā ir Amerikas Savienotās Valstis, kas no Krievijas energoresursiem nav atkarīgas. Baltais nams paziņojis par sankcijām pret Krievijas amatpersonām, Kongress apstiprinājis miljardu dolaru lielu palīdzības paketi Ukrainas jaunajai valdībai. ASV prezidents Baraks Obama neminstinoties ir kritizējis Krieviju par tās agresiju.

Savukārt Vācijas kanclere Angela Merkele pēc telefonsarunas ar V. Putinu B. Obamam atzina, ka, viņasprāt, Krievijas cars nav pie pilna prāta un dzīvo „citā pasaulē”.

Galvenais tomēr ir un paliek Krimas turpmākais statuss. Krimā ir tatāru minoritāte, kas uz Krieviju raugās ar galēju neuzticību, jo dzīvā atmiņā tai vēl ir laiks, kad maniaks Josifs Staļins nolēma, ka tatāri ir hitleriskās Vācijas sabiedrotie, un visus kā vienu deportēja uz Kazachstānu un Sibiriju. Krimas tatāriem neviens acīmredzot nejautā, kuŗā valstī viņi vēlas dzīvot. Ja Krievija pastiprinās kontroli Krimā, tatāri, jādomā, kļūs par bēgļiem, kuŗu ceļa mērķis būs Ukraina. Bet Ukrainai, kuŗas budžetā patlaban ir tikai tik daudz naudas, lai finanču vajadzības nosegtu vienu vienīgu mēnesi, tas būtu smags un nevajadzīgs slogs (jau ir zināms, ka bēgšana Rietumukrainas virzienā ir sākusies). Starptautiskajā likumdošanā tomēr nav paredzēta iespēja kādas valsts reģionam patvaļīgi paziņot, ka tas vēlas pievienoties citai valstij. Tas nu gan būtu precedents, kas tūdaļ ieinteresētu kurdu tautu Tuvajos Austrumos, katalāņus un baskus Spānijā u.tml. Taisnība tiem speciālistiem, kuŗi norāda, ka jautājums par Ukrainas robežu mainīšanu ir jautājums visai ukraiņu tautai, nevis tikai Kremļa inspirētajam leļļu teātrim, kas pašlaik pārvalda Krimu. Protams, ārpasaulei šajā ziņā ir ierobežotas iespējas, jo ANO Drošības padomē, kas ir galvenā instance šādu jautājumu rēgulēšanā, Krievijai pieder veto tiesības.

Ko gan Krievija ar Krimu iesāks, ja tai izdosies to pievienot federācijai. Vēl viena territorija, kuŗā minoritāšu starpā gruzd neapmierinātība? Vēl viena territorija, kuŗa izmaksā bargu naudu? Ir zināms, ka Krima pati jau pirms Krievijas invāzijas spējusi nosegt tikai 30 procentus savu finanču, viss pārējais nāca no centrālās valdības Kijevā. Nu šī nasta uzkritīs uz Krievijas pleciem. Jau tagad Krievija ir spiesta izdot nenormālu naudu, lai atbalstītu „neatkarīgās republikas” Piedņestru, Dienvidosetiju un Abhāziju. Un jau tagad ir zināms, Maskavas paziņojums, ka samaksa par „jā” balsojumu referendumā par atdalīšanos no Ukrainas būs gandrīz 800 miljoni eiro. Turklāt vērts atcerēties, ka Krimas tatāri lielākoties ir musulmaņi, un Krievija ļoti labi zina, kas notiek, kad pārāk bargi apspiež musulmaņu iedzīvotājus. No tādām vietām, kā Dagestāna, Ingušija un Čečenija nāk bēdīgi slavenās „melnās atraitnes” – pašnāvnieces. Vai Krievija tiešām šo tautu skaitam vēlas pievienot arī tatārus? Mierīgu dzīvi V. Putinam un viņa režīmam tas nepavisam nesola.

Situācija Ukrainā vēl labu laiku būs ļoti nokaitēta. Būtiskas būs maijā paredzētās Ukrainas prezidenta vēlēšanas. Ja tauta atkal ievēlēs cilvēku, kas par visu vairāk vēlas draudzīgas attiecības ar Kremli, tad labi nebūs. Un, lai nu cik neizlēmīga ir Eiropas Savienībai, tās loma ir ļoti nozīmīga. Atcerēsimies, ka nemieri Ukrainā sākās tad, kad V. Janukovičs piepeši nolēma neparakstīt asociācijas līgumu ar ES, jo saņēma lielu naudas summu no Krievijas. Ja Eiropas Savienība necentīsies Ukrainu vilkt savā virzienā, tad tā, ļoti iespējams, varēs rēķināties ar ukraiņu tautas nepatiku, kā arī vēl ar vienu Krievijas satelītu. Un arī tas nebūtu pats labākais risinājums. Secinājums, ja runa ir par mūsdienu Krieviju un tās uzvedību pasaulē, –  ir ļoti, ļoti bēdīgs.