Visbaltākajiem diegiem šūts
Kārlis Streips    05.04.2016

 

Pagājušajā nedēļā Krievijas tiesa atzina Nadiju Savčenko – Ukrainas Republikas bruņoto spēku piloti un Ukrainas parlamenta deputāti par vainīgu slepkavībā un nelikumīgā Krievijas robežas šķērsošanu, kā arī piesprieda viņai 22 gadu cietumsodu.

 

...2014. gada jūnijā Ukrainas dienvidaustrumos norisinājās kaujas starp Ukrainas bruņotajiem spēkiem un Krievijas inspirētajiem “separātistiem.” Artilērijas šāviņi nogalināja divus Krievijas valsts televīzijas žurnālistus, kuri atradās tuvu Krieviju atbalstošajiem spēkiem. Apsūdzībā teikts, ka Savčenko, būdama komandiere, likusi atklāt uguni. Patiesībā Nadija Savčenko attiecīgajā brīdī ne vien atradās citur, bet jau bija “separātistu” gūstā. Tie bija viņi, kuŗi patlaban 34 gadus veco ukrainieti pārveda pāri Krievijas robežai un atdeva Krievijas kaŗaspēka pārstāvjiem. “Separātisti” Nadiju sagūstīja stundu pirms liktenīgajiem šāvieniem.

 

Lasītājs droši vien šobrīd nesapratnē kasa galvu – ja jau sieviete bija citur, kā tad viņu varēja notiesāt par slepkavību? Un ja viņu gūsta apstākļos pārveda pāri robežai, kāda tad tā “nelikumīga” robežas šķērsošana?

 

Atbilde ir vienkārša – runa ir par Krieviju! Krievijas “tieslietu” sistēma ir tāda sistēma, kuŗas kontekstā vārds “tieslietu” nudien ir jāliek pēdiņās, jo ļoti daudzos gadījumos tiesas spriedumu pamatā ir nevis lietas apstākļi vai jurisprudence, bet gan polītika, turklāt tāda polītika, kas nosaka, ko diktē Kremlis. Temīda no Krievijas, tēlaini izsakoties, emigrējusi jau sen. Fakti krievu tiesnešiem nav vajadzīgi – pietiek ar tiem, kas pasaka „no augšas”

 

Nadija Savčenko atradās būrī, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi par pazemojošu un tāpēc nepieņemamu. Gluži priekšzīmīga apsūdzētā viņa gan nebija - sieviete smīkņāja, smējās, tiesnešiem rādīja izstieptu rokas vidējo pirkstu u.tml. Tiesas sprieduma nolasīšana prasīja divas pilnas dienas, Krievijā tā tas ir ierasts. 

 

Bet tad pienāca brīdis, kad Nadijai Savčenko bija tiesības teikt pēdējos vārdus. Tie skanēja šādi: “Jūs gribat dzirdēt manus pēdējos vārdus? Krievijā būs jauns Maidans! Putins nevarēs saglabāt varu, jo tautas asinis tiek izlietas. Tas ir pret dabu, tautu, Dievu. Vienīgais, ko es varu izdarīt, - ar savu piemēru pierādīt, ka Krievijas valsti ar tās totālitāro režīmu var ierobežot vien tad ja esi drosmīga un izaicinoša. Un jūs gribat dzirdēt manu pēdējo vārdu? (Šajā brīdī Savčenko uzkāpa uz sola un parādīja rokas vidējo pirkstu.) Lūk, jums mans pēdējais vārds!” Vēlāk viņa bija paziņojusi: “Es neatzīstu savu vainu un tiesas lēmumu. Ja mani notiesās, pārsūdzības nebūs. Pēc sprieduma es turpināšu badastreiku desmit dienu gaŗumā. Tas būs sausais badastreiks - tas nozīmē, ka Krievijai ir desmit dienas laika mani aizvest atpakaļ uz Ukrainu.” Sausais badastreiks nozīmē, ka cilvēks ne vien neēd, bet arī nedzer ūdeni. Brīdī, kad Nadija Savčenko teica pēdējo vārdu tiesā, viņa bija badojusies piecas dienas, nebija dzērusi ne pilīti ūdens. Lūgsim Dievu par viņu!

 

Totālitārās sabiedrībās polītizētā tieslietu sistēma ir parasta lieta. Paraugprāvas vienmēr ir tās sastāvdaļa. Senos laikos tā bija Romas katoļu baznīca, kas izrēķinājās ar saviem pretiniekiem, kuŗi noraidīja baznīcas viedokli par dažādiem jautājumiem. Amerikas austrumos 17. gadsimta “raganu” medības tāpat bija paraugprāvas, apsūdzētām sievietēm negūstot nekādas tiesības saņemt aizstāvību. Procesu savulaik apsmēja britu komēdijas grupa Monty Python filmā “Montijs Paitons un Svētais Grāls”: ciemata iedzīvotāji sagūstījuši it kā raganu. Ciema vecākais jautāja: “Kā jūs zināt, ka viņa ir ragana?” Atbilde: “Viņa pēc tādas izskatās” vai “Viņa mani pārvērta par tritonu!” Kad citi uz šo apgalvotāju skatījās aizdomīgi, viņš nomurmināja: “Nu labi, es izveseļojos.” 

 

Taču tiem, kuŗi īstajā dzīvē sastapušies ar šādu attieksmi, protams, te nekas komisks nelikās. Paraugprāvas sevišķi augstu vilni sita komūnistiskajā Ķīnā, kur Mao Czeduns tā dēvētā “lielā lēciena” kontekstā iedzina nāvē neskaitāms cilvēkus. Vēl šobaltdien Ķīnā nereti notiek paraugprāvas, lai arī bieži vien to nagos nonāk cilvēki, kuŗi nudien ir korumpēti.

 

Vislielākie meistari paraugprāvu rīkošanā bija PSRS valdības pārstāvji, it īpaši pagājušā gadsimta 30. gados, kad paranoiskais Staļins ienaidniekus saskatīja uz katra stūŗa. Sākoties Otrajam Pasaules kaŗam, Sarkanarmijai radās lielas problēmas, jo Staļins bija nogalinājis teju vai visus armijas ģenerāļus. Redzamākā figūra tā dēvētajās “lielajās tīrīšanās” bija PSRS ģenerālprokurors Andrejs Višinskis. Viņam pieder ciniskais teiciens “Parādi man cilvēku, es piemeklēšu noziegumu.” Višinskis saviem izmeklētājiem norādīja, ka izmeklēšanā galvenais ir iegūt aizdomās turētā atzīšanos. Lieki teikt, ka “atzīšanos” izmeklētāji ieguva ar ne īpaši maigām metodēm. Kad tiesāja trockistus Višinskis nāca klajā ar šādu aicinājumu:

 

“Nošaujiet šos trakos suņus! Nāvi šai bandai, kuŗa slēpj savus baisos zobus un ērgļu nagus no tautas! Nost ar maitas putnu Trocki, no kuŗa mutes pil asiņaina inde, kas sapūdina marksisma lielos ideālus! Nost ar šiem nožēlojamiem zvēriem! Beidzot pienācis laiks atbrīvoties no šiem pretīgajiem lapsu un cūku hibrīdiem, no šiem smirdīgajiem līķiem! Nogalināsim kapitālisma trakos suņus, kuŗi vēlas saplosīt mūsu jaunās padomju valsts ziedu! Viņu zvērisko ienaidu pret mūsu vadoņiem iebāzīsim viņu pašu rīklē!”

 

... Pēc asinskārā Staļina nāves Višinskis kļuva par PSRS ārlietu ministru un pastāvīgo pārstāvi Apvienoto Nāciju organizācijā. Ironiskā kārtā viņš nomira „sapuvušajos Rietumos”, Ņujorkā, bet viņu, protams, apglabāja Sarkanajā laukumā.

 

Paraugprāvas notika arī padomju Latvijā. Lai atceramies Gunārs Astru – vienu no redzamākajiem disidentiem, ko 1983. gadā atzina par “sevišķi bīstamu recidīvistu,” jo viņš bija kopējis un izplatījis neatļautu literatūru. Savā pēdējā vārdā Astra teica: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.” Diemžēl Gunārs Astra pats nepiedzīvoja “tumšā laika” izgaišanu, viņš nomira Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) kaŗa hospitālī 1988. gada 6. aprīlī. Viņa bēres 19. aprīlī kļuva par tautas manifestāciju, tūkstošiem cilvēku lielo disidentu pavadot uz viņa atdusas vietu Meža kapos. Tajā laikā jau Padomju Savienības sabrukšana bija sākusies. 

 

Runājot par Nadiju Savčenko – visticamāk pēc kāda laika viņa tiks atbrīvota apmaiņā pret kādu citu. Jau dzirdēts runājam par bēdīgi slaveno ieroču tirgotāju Viktoru Butsu, kurš patlaban ir cietumā Amerikā. Amerika ir noliegusi jebkādas sarunas par tēmu. Tad jau drīzāk Nadiju apmainīs pret krievu zaldātiem, ko sagūstījuši Ukrainas spēki (lai gan, kā Kremlis nenogurstoši apgalvo, krievu zaldātu Ukrainā neesot vispār). Precedents tam ir bijis. 2014. gada septembrī krievi sagūstīja igauņu drošībnieku Estonu Kohveru, kuŗš tāpat kā Nadija Savčenko Ukrainā, tajā brīdī bija Igaunijas territorijā. Viņu notiesāja par “spiegošanu,” bet pēc mazliet vairāk nekā gada viņu atbrīvoja apmaiņā pret diviem īstiem krievu spiegiem, kuŗi bija cietumā Igaunijā. Kad Nadija Savčenko iznāks no cietuma, viņa kļūs par ļoti pārliecinošu balsi, kas paudīs par mūsdienu Krievijas prātam neaptveramiem nedarbiem. Lai Dievs viņai stāv klāt, lai viņai spēks!