Viena pilsēta divās valstīs
Juris Lorencs    31.08.2021

 

 

Ir 26. augusta rīts. Es sēžu vilcienā, lai dotos ceļojumā. Tas ir mans pirmais ārzemju apmeklējums pēdējā gada laikā. Iepriekšējo reizi pabiju ārzemēs pagājušā gada vasarā, kad dažas dienas uzturējos Lietuvas pilsētā Kauņā. Covid-19 pandēmija ir pilnībā izmainījusi ierasto dzīves kārtību. Zemes, uz kuŗām atkal gribētos aizceļot, Indija, Maroka vai Etiopija, ir nedrošas, neprognozējamas, pat nesasniedzamas noteikto ierobežojumu dēļ. Bet tagad vilciens mani ved uz Igaunijas robežpilsētu Valgu. 160 kilometrus gaŗajā ceļā jāpavada nepilnas trīs stundas. Šķērsojis Latvijas - Igaunijas robežu, vilciens nobrauc vēl pārsimt metrus un apstājas Valgas dzelzceļa stacijā. Tajā pašā, kas pēc 1920. gada robežlīguma palika Igaunijas pusē. Tolaik igauņiem tika viss pilsētas vēsturiskais centrs, sv. Jāņa ev. luteriskā baznīca, rātsnams un ģimnazija. Latviešiem - pilsētas dienvidrietumu nomale un vēsturiskais nosaukums Valka jeb vāciski Walk. Igauņi savu pilsētas daļu dēvēja par Valgu. Kādreiz vienotā pilsēta, kuŗā pie varas bija vietējie vācbaltieši un Krievijas impērijas ierēdņi, nonāca igauņu un latviešu pārziņā. Parādījās robežkontrole, muita, dažādi likumi un atšķirīga nauda. Šie neatkarības atribūti pazuda līdz ar padomju, vācu un atkal padomju okupācijām. Robeža tika atjaunota 1991. gadā pēc PSRS sabrukuma. Tā pilnībā izzuda vien 2007. gadā, kad Latvija un Igaunija pievienojās Šengenas līgumam jeb vienotajai ES vīzu telpai. Tagad pilsēta atkal ir vienota territorija - Valka/ Valga, bet ar divām atsevišķām pašpārvaldēm divās atsevišķās valstīs.

 

Saprotams, nekādas kontroles uz abu valstu robežas nav. Es mierīgi iesoļoju Latvijas territorijā un pa Rīgas ielu dodos rezervētās viesnīcas virzienā. Uz kādas mājas fasādes mani sveic uzraksts "Šeit sākas Latvija". Vēl dažas minūtes, un savā viedtālrunī saņemu īsziņu no Iekšlietu ministrijas: "Informējam, ka pirms ierašanās Latvijā visām personām obligāti jāreģistrējas vietnē covidpass.lv un jāievēro epidemioloģiskās drošības prasības". Tātad virtuālā robeža tomēr pastāv! Es tieku izsekots, mobilo telefonu tīkli ir konstatējuši manu atrašanos Igaunijā un nodevuši šo informāciju varas iestādēm. Vienlaikus skaidrs arī tas, cik šāda brīdināšanas sistēma patiesībā ir nedroša. Ja nu es būtu izslēdzis telefonu - ko tad? Vispār atstājis to Rīgā? Neviens, itin neviens nebūtu uzzinājis par manu atrašanos Igaunijā. Tomēr aizpildu ministrijas piedāvāto anketu un pēc brīža saņemu paziņojumu, ka, atgriežoties Latvijā, man kā vakcinētai personai pašizolācija nav jāievēro. Latvijas pusē milzīgs reklāmas plakāts aicina iepirkties lielveikalā "SuperAlko". Igaunijā akcīzes nodoklis alkoholam ir nedaudz zemāks nekā Latvijā. Un tiešām, stāvlaukums pie veikala ir pilns ar igauņu automašīnām, mūsu kaimiņi sparīgi stumj grādīgo dzērienu pudelēm piekrautus iepirkumu ratiņus. Vēl viena liecība tam, ka kaut kāda robeža starp valstīm tomēr pastāv.

 

Visus gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijā valdījis uzskats, ka Igaunijā viss esot labāks nekā Latvijā. Ka zāle zaļāka, debess zilāka un saule spožāka. Savs pamats šiem apgalvojumiem ir. Vidējā alga Latvijā pēc nodokļu nomaksas patlaban ir 932 eiro mēnesī, Igaunijā - 1214 eiro, tātad par 30 % lielāka. Iekšzemes kopprodukts, rēķināts pēc pēc pirktspējas paritātes uz vienu iedzīvotāju, ir 33 400 ASV dolari Latvijā un 39 700 ASV dolari Igaunijā. Vai igauņi tiešām kopumā dzīvo labāk? Grūti pateikt. Vidējais cenu līmenis pie kaimiņiem ir mazliet augstāks. Igauņu pusē pārtikas lielveikalā "Selver" dzirdama arī latviešu valoda. Pajautāju jaunam pārim, kāpēc viņi iepērkas Igaunijas pusē, vai tad te ir izdevīgāk? Un saņemu atbildi - nē, protams, vienkārši dažkārt gribas pamēģināt ko citādāku. Medicīniskie pakalpojumi Igaunijā ir pieejamāki un valsts apmaksāti. Paredzamais vidējais mūža ilgums Latvijā - 76, bet Igaunijā- 79 gadi. Iespējams, te arī meklējams skaidrojums abu valstu tik atšķirīgajos Covid-19 pandēmijas skaitļos. Rēķinot uz 1 miljonu iedzīvotāju, laikā līdz 1. septembrim Igaunijā saslimuši 106 000 cilvēki, miruši - 970. Latvijā saslimuši krietni mazāk - 76 000, savukārt mirušo īpatsvars ir augstāks - 1380. Igaunijā ir labāki ceļi un patiešām lieliska dzelzceļa satiksme. Kursē jauni, moderni vilcieni, milzīgs pretstats ar sagrabējušo padomju laiku vagonu, ar kādu es ierados Valgā. Vienlaikus Latvija izskatās sakoptāka nekā Igaunija. To labi redz arī Valkā/ Valgā. Iespējams, tas ir mans subjektīvs vērtējums, bet Valkā māju fasādes ir izskatās jaunākas un košākas, ietvju bruģējums - perfektāks, tāpat vairāk redz apstādījumus un ziedus. Arī nesen atjaunotā Valkas ev. luteriskā baznīca uz nedaudz nolaistā Valgas sv. Jāņa dievnama fona izskatās kā konfekte. Šīs vasaras laikā Valkā/ Valgā notikušas patīkamas pārmaiņas. Latvijas pusē, tieši blakus kādreizējam robežpārejas punktam, izbūvēts jauns centrālais laukums, kopīgs abām pilsētām. Daļa naudas šim projektam nākusi no Eiropas Savienības fondiem.

 

Pilsētas daļa, kas atrodas Latvijā, ir visai neliela, vien ap 4000 iedzīvotāju. Savukārt Igaunijas pusē dzīvo trīs reizes vairāk - 12 000. Valka ir izteikti latviska, savukārt Valgā līdzās igauņiem dzīvo arī prāva krieviski runājoša kopiena. Kas viņi īsti ir? Valgas kapsētā, lasot uzrakstus uz pieminekļiem, var ievērot visai neparastu parādību. Dažu aizgājēju igauniskie vārdi un uzvārdi rakstīti krieviski, savukārt daži krievi vēlējušies par sevi atgādināt igauņu valodā. Var tikai minēt, kāpēc, piemēram, Marta Herbst kļuvusi par "Марта Хербст". Uz dažām kapu plāksnītēm var manīt arī latviskus vārdus vai uzvārdus. Valkā/ Valgā ir divas pareizticīgo baznīcas. Tā, kas atrodas Igaunijas pusē, celta vēl cara laikos. Pēc valsts neatkarības atgūšanas Valgas draudze atšķēlusies no Maskavas un pārgājusi Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā. Savukārt Maskavas patriarham uzticīgie 2005. gadā uzcēluši jaunu dievnamu Valkā, kuŗu tagad apmeklē arī ticīgie no Valgas.

 

Patiesībā mana Igaunijas ceļojuma mērķis nebija Valka/ Valga, bet gan universitātes pilsēta Tartu. Par to citā rakstā. Viens gan ir skaidrs - Valkā/ Valgā es noteikti atgriezīšos. Vislabāk vasarā, lai izpeldētos Pedeles upītē un vēlreiz nogaršotu lielisko alu "Robežalus". To brūvē igauņiem piedroša alus darītava "Cimze". Un ir tikai simboliski, ka tā iekārtojusies Latvijas pusē, Rūjienas ielā, kādreizējā muitas ēkā.