FRANKS GORDONS 17.05.2016
"Bolivariskais sociālisms", ko Hugo Čavezs un viņa mantinieks Nikolass Maduro ieviesa Venecuēlā, faktiski izgāzies, un opozicija, kas pērnā gada beigās guva uzvaru parlamenta vēlēšanās, tagad mobilizē tautas masas, lai panāktu prezidenta Maduro atkāpšanos un kreiso demagogu režīma maiņu. Latvijā pazīstamais un cienītais mecenāts Vilis Vītols, kuŗš pirms Čaveza ēras bija viens no Venecuēlas ekonomikas augšupejas virzītājiem, šādu režīma maiņu apsveiktu.
Pretēja rakstura konfrontācija patlaban notiek Polijā, kur pērnruden parlamenta un prezidenta vēlēšanu rezultātā klerikāli konservātīvā partija Prawo i Sprawedliwosc (PiS, "Tiesiskums un taisnība") saņēma varas grožus, ņēmās apspiest brīvo domu ierobežot tiesu funkcijas un likt pamatus labēji autoritāram režīmam, nu uzdūrusies masveida pretestībai.
Vērts sīkāk pakavēties pie šīm abām pretstāvēm.
Venecuēla ir zeme ar pasaulē vislielākajiem naftas krājumiem tās dzīlēs, un tās ekonomika ir atkarīga no šīs naftas eksporta uz ASV ‒ lielvalsti, kuŗu "kā velnu nīst" aicināja 2013. gada mirušais Hugo Čavezs, kuŗš nāca pie varas 1999. gadā un sāka sludināt ‒ un īstenot ‒ t.s. "bolivarisko sociālismu", padarot 19. gs. sākuma Dienvidamerikas brīvības cīņu varoni Simonu Bolivaru par gandrīz vai dievišķu būtni. Čavezs, būdams indiāņu cilmes, uzstājas kā "vienkāršo ļaužu", graustu iemītnieku, aizgādnis, īstenoja zemes reformu un bez īpaša saimnieciska pamata samazināja patēriņa preču cenas. "Tautas demokratija" un vienlīdzīga resursu sadale ‒ tie bija viņa saukļi. Ārpolītikā Čavezs uzņēma antiamerikānisku kursu, izdabāja Irānas teokratijas režīmam, iepirka bruņojumu Putina Krievijā un apsolīja garantēt Kremlim flotes un aviacijas bazes Venecuēlas piekrastē.
Pēc Čaveza nāves 2013. gadā varu pārņēma (gluži kā Staļins no Ļeņina) viņa "uzticamais skolnieks Nikolass Maduro. Abu šo "bolivatsko revolucionāru" darbības iznākumā Venecuēlas finanču sistēma sabruka. Naftas cenu kritiens Venecuēlai bija īsta katastrofa, un ilgstošs sausums noveda pie hidroelektrostaciju ūdenskrātuvju līmeņa pazemināšanās un elektrības piegādes krizes. Jau Čaveza ēras beigu posmā pie veikaliem veidojās garas rindas pēc gaļas un rīsiem, kukurūzas, miltiem un eļļas, pēc zobu pastas un tualetes papīra. Lūk, "reālā sociālisma sasniegumi", ko iepazinuši arī rīdzinieki padomju okupācijas pusgadsimtā.
"Sociālistiska tautas partija", ko vadīja Čavezs un vada Maduro, kaut bija vadošā, bet vairākās provincēs pieņēmās spēkā liberāla opozicija, un pērnā gada decembrī opozicijas grupējumu koalīcija uzvarēja parlamenta vēlēšanās. Diemžēl Venecuēlas konstitucionāla struktūra apgrūtina režīma maiņu un Maduro atkāpšanos no amata. Taču pievilto, var teikt, tautas masu sašutums pārliecinoši izpaudās sekmīgā parakstu vākšanas kampaņā: maija sākumā tika savākti 1,8 miljoni parakstu zem petīcijas, kas satur prasību sarīkot referendumu jautājumā par prezidenta atkāpšanās procedūras paātrināšanu.
Polijā 2005. gadā sašķēlās valdošā koalicija, un pie varas nāca klerikāli konservatīvā partija Prawo i Sprawedliwosc (PiS). Nākamos divos gados noteicēji valstī bija dvīņu brāļi ‒ prezidents Lechs Kačinskis un Varšavas mērs Jaroslavs Kačinskis. Šiem diviem gadiem liberāli noskaņotie poļi deva nosaukumu Ciemnogrod, ko varētu tulkot kā "tumsas varu".
2007. gadā parlamenta vēlēšanās uzvarēja rietumnieciski noskaņota partija PO (Pilsoniskā platforma), un par premjērministru kļuva Donalds Tusks. Viņa atlantisko un eiropisko kursu aktīvi atbalstīja lieliskais, Oksfordas universitāti beigušais Radoslavs Sikorskis. 2014. gadā Donalds Tusks tika ievēlēts par Eiropas Padomes prezidentu, tātad ‒ "pacelts uz augšu". Taču Polijas valdībā bez viņa sākās intrigas, un PO populāritāte mazinājās. Tajā laikā, 2010. gada 10. aprīlī, Smoļenskas lidostā nogāzās lidmašīna, kuŗā atradās prezidents Lechs Kačinskis un 90 Polijas elites pārstāvji, kas bija posušies uz Katiņu, lai godinātu poļu virsnieku ‒ Staļina upuŗu piemiņu. Bojā gājušā Lecha Kačinska brālis Jaroslavs tūlīt pat pārmeta Tuskam nepietiekamu apņēmību noskaidrot šīs traģēdijas iemeslus: pats viņš turēja aizdomās Putinu...
Vārdu sakot, 2015. gada novembrī gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanās uzvarēja PiS, un Jaroslavs Kačinskis kļuva par faktisko noteicēju Polijā, formāli būdams "tikai" parlamenta deputāts un, protams, partijas PiS priekšsēdis. Polijā atkal valda Ciennogrod, un jestri tiek grauti tiesiskuma un taisnības pamati, apgraizītas Konstitucionālās tiesas pilnvaras, tiek kūdīts pret "izvirtušajiem Rietumiem", pret geju "nekaunību". Gluži vai putinisma repertuārs. Labi vēl, ka Jaroslavs Kačinskis, atšķirībā no Ungārijas premjērministra Viktora Orbana, nešķielē uz Kremļa pusi, bet ietur stingri pretkrievisku kursu.
Polijā aug nemiers un protesti pret tumsonīgo PiS režīmu. Un 8. maijā Varšavā 240 tūkstoši poļu piedalījās protesta gājienā, vicinot Eiropas karogus. Tā bija plašākā masu demonstrācija Polijā kopš 1989. gada. Viņiem pretī stāvēja nieka 2600 PiS piekritēju, nesot milzu plakātu ar Dievmātes attēlu...
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (1)
.jpg)
