Vēlēšanas Eiropā, vēlēšanas Latvijā
kārlis streips    27.05.2014

 

Aizvadītā sestdiena Latvijā bija varen skaista diena. Spīdēja saulīte, temperatūras stabiņš pakāpās līdz pat 30 gradiem pēc Celsija (86 gradi pēc Fārenheita). Ļaudis devās uz saviem mazdārziņiem, uz jūrmalu, un, jāsaka, vien retais pa ceļam iegriezās savā vēlēšanu iecirknī, lai nobalsotu Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Mazliet vairāk par 30 procentiem balsstiesīgo aizpildītu biļetenu iemeta vēlēšanu urnā – 445 493 no gandrīz pusotra miljona.

 

Līdz laikraksta iznākšanas brīdim Laika un Brīvās Latvijas lasītāji visticamāk jau būs uzzinājuši, ko tad šis salīdzinoši mazais ļaužu pulciņš ievēlēja. Nepārprotami uzvaras laurus plūca Vienotība, vēlēšanās iegūstot vairāk nekā 46 procentus balsu un tā saņemot četrus Eiropas mandātus  Vienotības vēlētāji gana disciplinēti ievēlēja pirmās četras personas sarakstā – bijušo premjerministru Valdi Dombrovski, Eiroparlamentārieti Sandru Kalnieti, kādreizējo aizsardzības un ārlietu ministru Arti Pabriku un Eiroparlamentārieti Krišjāni Kariņu. Visticamāk, ka V. Dombrovskis kļūs par Eiropas komisāru un līdz ar to vietu Eiroparlamentā pametīs vēl to neieņēmis, Briselē acīmredzot arī atgriezīsies Eiroparlamentāriete Inese Vaidere, kuŗa no sestās vietas sarakstā pakāpās uz piekto (lasītāji droši vien zina, ka Latvijā vēlētāji var atzīmēt krustiņu pie sevišķi iecienīta kandidāta, vai arī izsvītrot nevēlama kandidāta uzvārdu, tā koriģējot kandidātu izkārtojumu sarakstā – I. Vaidere tādējādi apsteidza saraksta piektajā vietā esošo Kārli Šadurski). Tātad – trīs jau esoši Eiroparlamentārieši un divi cilvēki ar plašu pieredzi Latvijas politikā (piedevām V. Dombrovskis Eiropas Parlamentā „dienēja” jau iepriekš, pirms 2009. gadā uzņēmās premjerministra pienākumus).

 

Pārējās vietas Briselē dalīs četras partijas, un par katru ir sakāms kas īpašs. Otrs labākais rezultāts sestdienas vēlēšanās bija Nacionālai apvienībai, bet tās atbalstītāji izvēlējās pieredzējušo Eiroparlamentārieti Robertu Zīli. Laikā pirms vēlēšanām kāda privātpersona Latvijā ar laikrakstu reklāmu starpniecību aktīvi aģitēja par Edvīna Šņores kandidatūru – viņš ir vēsturnieks un lieliskās dokumentālās filmas “Padomju stāsts” autors, bet politikā viņam pieredzes nav un acīmredzot NA vēlētāji to saprata. No ceturtās vietas sarakstā E. Šņore gan „pakāpās” līdz otrajai vietai, bet joprojām visai tālu aiz R. Zīles.

 

Savukārt Saskaņa šoreiz pierādīja, ka slava ārpus polītiskajām aprindām cilvēkam var nodrošināt panākumus, kādi kādam vienkārši Jānim vai Ivanam nebūtu iespējami. Runa ir par Andreju Mamikinu, kuŗš ilgus gadus telekanālā TV5 vadīja raidījumu “Bez cenzūras” (un savulaik izpelnījās plašu nosodījumu par retoriski uzdoto jautājumu par to, vai Latvijas neatkarības atjaunošana neesot vien bijusi “vēsturiska kļūda”!). A. Mamikins no ceturtās vietas sarakstā pacēlās līdz pat pirmajai, tādējādi jau trešo reizi pēc kārtas mandātu Eiropā liedzot plaši pazīstamajam Borisam Cilēvičam (2004. gadā viņa pārstāvētā Tautas saskaņas partija nepārspēja 5 procentu barjēru, savukārt pirms pieciem gadiem viņam garām aizsteidzās Aleksandrs Mirskis). Un vēl – Saskaņas sarakstā otrā bija persona vārdā Guntars Jirgensons, bet Saskaņas vēlētāji atbilstoši “tradīcijai” šo “latvisko” uzvārdu svītroja tik ļoti, ka no otrās vietas viņš noslīdēja līdz pat 12. vietai.

 

Arī Latvijas Zaļo un Zemnieku savienības vēlētāji aktīvi koriģēja kandidātu izkārtojumu, un te nu spilgti bija redzama aksioma, ka polītikā nauda var nozīmēt ļoti daudz. Jau citkārt esmu rakstījis par Ivetu Griguli un viņas visuresošo kampaņu. Uzsmaidīja veiksme! I. Grigule no trešās vietas sarakstā „uzkāpa” pirmajā vietā. Nu būs interesanti redzēt, ko šī kundze darīs Eiroparlamentā!  Iveta Grigule savulaik “izcēlās” kā aktīva eiro ieviešanas pretiniece, arī pati Eiropas Savienība kā tāda viņai nešķiet īpaši tīkama esam. Varbūt Eiropas Parlamentā viņa atradīs kopēju valodu ar “eiroskeptiķiem” no citām dalībvalstīm, vien jautājums, kāds no tā būs labums Latvijai.

 

Savukārt Tatjanas Ždanokas ievēlēšana skaidri parāda, ka Latvijas pilsoņu kopumā joprojām ir pietiekami daudz ļaužu, kas sēro par izbijušo padomisko godību. Šī dāma Eiropas Parlamentā ir pārstāvējusi ne jau Latvijas intereses, bet gan lielās kaimiņvalsts. Cita starpā nesen T. Ždanoka bija “neatkarīga novērotāja” Krimas referendumā, pēc tam viņa aizgūtnēm stāstīja, cik tur viss esot bijis godīgi un skaisti, un jauki. Ceru, ka lasītājiem nepaslīdēja garām brīdis, kad kāda Krievijas institūcija šķietami nejauši internetā izvietoja (un pēc tam tikpat ātri atkal izņēma) dokumentu, kuŗā bija redzams, ka paziņotajiem vēlēšanu “rezultātiem” ar patiesajiem rezultātiem bija visnotaļ atstats sakars. Lūk, kas mūsu valsti Eiropā pārstāvēs vēl piecu gadu garumā! Vismaz varam priecāties, ka nākamo piecu gadu laikā tur nedarbosies kādreizējais kompartijas vadītājs (un notiesātais valsts nodevējs) Alfrēds Rubiks.

 

Pārējās partijas Eiropas parlamenta vēlēšanās palika tālu aiz svītras, pirmie zem piecu procentu barjeras bija partija ar ļoti latvisku nosaukumu Alternative, tur pirmais numurs bija minētais A. Mirskis. Nesanāca. Nākamā bija Latvijas Reģionu apvienība ar gana atraktīvo, bet vēlētajā polītikā neredzēto Mārtiņu Bondaru priekšgalā.  Šai apvienībai seko partija Latvijas attīstībai, tās pirmais numurs, kādreizējais aktieris, restorānu īpašnieks un Latvijas Nacionālās operas vadītājs Andrejs Žagars arī veica plašu jo plašu individuālu kampaņu, bet velti – vien 2,12 procenti. Par pārējiem nav daudz ko runāt.  Jau kuŗo reizi vēlēšanās bez jebkādām cerībām piedalījās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, partija “Par prezidentālu republiku” un Kristīgi Demokrātiskā savienība. Kā jau vienmēr, liela plejāde sīkpartiju, kas duļķo ūdeni un neko jēdzīgu nepaveic.

 

Interesanti, ka šajās Eiroparlamenta vēlēšanās labus rezultātus uzrādīja izteikti antieiropiski spēki, pirmām kārtām jau bēdīgi slavenā Francijas Nacionālā fronte, kā arī “eiroskeptiski” noskaņoti spēki, piemēram, Dānijā, Grieķijā, Austrijā un Ungārijā. Tiesa, viņu starpā ir i radikāli labēji, i radikāli kreisi spēki, kuŗiem kopīgu valodu atrast būs gana grūti.  Domājams, nekādi lieli panākumi Eiropas Savienības “graušanā” no šiem ļaudīm nav gaidāmi, ja arī tas ir mērķis, ar kādu viņi pakos čemodānus uz Briseli.

 

Vēlēšanu rezultātu kontekstā arī vērts padomāt par nākamajām Saeimas vēlēšanām, kuŗas gaidāmas jau pēc četriem mēnešiem. Nav šaubu, ka Vienotībai  4. oktobrī neizdosies atkārtot izcilos Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātus un gūt teju vai pusi visu iespējamo balsu. Saskaņas 13 procenti Eiroparlamenta vēlēšanās bija ļoti tālu no tiem 28 procentiem balsu, kādus tā ieguva 11. Saeimas vēlēšanas 2011. gadā.  Savukārt Nacionālā apvienība šogad ieguva 14,25 procentus, bet 2011. gadā – 13,88 procentus balsu. Iespējams, aptuveni tāds arī ir tās elektorāts.

 

Vienotība rudenī gaidāmajās vēlēšanās pirmo reizi vairāku vēlēšanu laikā nestartēs ar Valdi Dombrovski priekšgalā. Te būtiski būs, pirmkārt, vai izdosies premjerministres Laimdotas Straujumas tēlu nospodrināt tik tālu, ka viņa būs pārliecinoša saraksta līdere. Un, otrkārt, vai Vienotībai izdosies pārvarēt likstu, kāda to ir mocījusi jau sen, proti, nemitīgos ķīviņus apvienības iekšienē, kuŗu pamatā ir te konservatīvāki, te liberālāki uzskati, kā arī nepārprotamas individuālas ambīcijas. Vēl jo būtiskāk tas šoreiz būs tāpēc, ka Vienotība ir absorbējusi nebūtībā aizgājuša eksperimenta  – Reformu partijas redzamākos kadrus. Arī viņi cīnīsies par vietu sarakstā un par sava viedokļa ņemšanu vērā.

 

Savukārt, ja runa ir par mūsu daudzajām sīkpartijām, tad Eiroparlamenta vēlēšanas ir viena, bet iekšzemes vēlēšanas pavisam cita lieta.  Iespējams, vēlētāji A. Žagarā un M. Bondarā nesaskatīja Eiropas līmeņa polītiķus, bet tas nebūt nenozīmē, ka tāpat viņi domās savas valsts politikas ietvarā. A. Žagars pārstāv spēku, kuŗā redzamākā persona ir kādreizējais un gana ekscentriskais premjerministrs Einars Repše. Tāpat polītisko gaisu osta kādreizējais (un arī pietiekami ekscentriskais) satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Laiks rādīs, vai minētajiem kungiem izdosies otrreiz iekāpt tajā pašā upē. Vēl jau ir arī kādreizējā Valsts kontroliere Ingūna Sudraba, viņas pietiekums polītikā sākotnēji nav bijis īpaši pārliecinošs (līdz tam, ka, paziņjot par savas partijas veidošanu pati līdere paģība), bet vēl priekšā ir visa garā kampaņa. Ļoti nozīmīgi šogad būs tas, ka kārtējo reizi mēnesi pirms vēlēšanām būs aizliegta polītiska reklāma televīzijā, kuŗu tas pats A. Šlesers kādreiz izmantoja gana veiksmīgi, lai iekļūtu parlamentā par spīti pirmsvēlēšanu aptaujām, kuŗās it kā bija redzams, ka cerību nav nekādu.

 

Atliek cerēt, ka 4. oktobrī vēlēšanās piedalīsies krietni lielāks skaits vēlētāju un ka viņi balsos, „lietojot galvu”. Paredzams arī, ka nākamajā Saeimā lielākoties darbosies tie paši spēki, kādi tur ir patlaban, vien citās proporcijās. Diez vai nodrillētais jēdziens “krievi nāk!” vairs būs īpaši derīgs, un tāpēc ļoti būtisks būs viens vienīgs jautājums: kuŗa partija vispārliecinošāk pratīs izskaidrot, kādi ir tās plāni nākamiem četriem gadiem? Darāmā netrūkst, un tāpēc vēl jo būtiskāk būs oktobrī ievēlēt gudrus, sakarīgus un par Latvijas nākotni skaidri domājošus cilvēkus. Vai Dievs dos? Dzīvosim, redzēsim.