Valsts drošība: pieņēmumi un fakti
Sallija Benfelde    05.07.2016

 

Nesen tika publiskots Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētījums „Sabiedrības destabilizācijas iespējamība Latvijā: potenciālie nacionālās drošības apdraudējumi”. No 2015. gada janvāŗa līdz 2016. gada martam tika veikts pētījums, lai noteiktu Latvijas sabiedrības uzskatus dažādos jautājumos saistībā ar nacionālo drošību. Pētījums tika veikts hibrīdkaŗa kontekstā ar mērķi izzināt, kādas ir iespējas Latvijā pielietot nemilitārus paņēmienus valstij naidīgu mērķu sasniegšanai. Pētījuma rezultāti sniedz ieskatu viedokļos par Latvijas valsti, valstisko piederības sajūtu, plašsaziņas līdzekļu ietekmi, izpratni par būtiskākajiem draudiem, Krievijas vēstījumu izplatīšanos Latvijā, kā arī Latvijas aizsardzības sistēmu un polītiku. 

 

Pētnieki atzīst, ka kopumā šis pētījums sniedz atbildi uz jautājumu par to, cik liels protesta potenciāls pastāv Latvijas sabiedrībā, kas varētu tikt izmantots kā viens no jaunās paaudzes kaŗa darbības paņēmieniem. Tika konstatēts, ka Latvijā Krievijas ietekmei visatvērtākie ir cilvēki ar zemiem ienākumiem un zemu vai vidēju izglītības līmeni, bezdarbnieki, fiziska darba darītāji, krievvalodīgie, Latgalē un Rīgā dzīvojošie, 18–25 gadus veci, kā arī cilvēki, kas vecāki par 46 gadiem. 

 

Pētījuma rezultāti apstiprina, ka Latvijas sabiedrība patiešām ir polarizēta etniskajos un pilsonības jautājumos, kā arī jautājumos, kas skar attiecības starp valsti un sabiedrību. Tomēr viens no galvenajiem pētījuma secinājumiem ir tas, ka atšķirības polītiskajos uzskatos nerada pamatu plašām sociālās destabilizācijas kustībām, ko nosaka Latvijas sabiedrībai raksturīgā polītiskā pasivitāte, kā arī Ukrainas konflikta negatīvais piemērs. 

 

Pētījumā apstiprinājās, ka Latvijas sabiedrība ir sašķelta, un pastāv divas nozīmīgas sociālās šķirtnes, kas var apdraudēt valsts drošību. Pirmā no tām attiecas uz sabiedrības etnisko struktūru, kas šajā pētījumā tiek saukta par horizontālo plaisu. Latvijas etnisko sastāvu veido nedaudz mazāk par 40% etnisko minoritāšu – krievi (26,9 %), baltkrievi (3,3%), ukraiņi (2,2%), poļi (2,%) un citas tautības (3,4%). Jāpiebilst, ka pētījumā galvenais rādītājs bija valoda, kuru lieto, jo daudzi citu tautību cilvēki ikdienā lieto nevis savu dzimto, bet krievu valodu.

 

Pētījumā noskaidrojās, ka četri galvenie draudi Latvijai ir zemas algas un sociālās garantijas, zema dzimstība, demografija, veselības aprūpes sistēma un korupcija. Jāteic, ka nav būtiskas atšķirības tajā, kā šos rādītājus ir vērtējuši latvieši un krievu valodā runājošie. 

 

Atsvešinātība starp sabiedrību un valsti, kas šajā pētījumā tiek dēvēta par vertikālo plaisu, ir liela. Parlamentam uzticas 17%, savai valdībai 25%, toties Eiropas Savienībai – 51% aptaujāto.

 

Pretiniekam ir vieglāk sasniegt savus mērķus, ja sabiedrība savu valsti uzskata par neizdevušos un ir pārliecināta, ka polītiskajai elitei nerūp iedzīvotāju intereses un vajadzības tādā mērā, ka pašreizējā valstiskuma zaudēšana nesīs labākus dzīves apstākļus.

 

Piemēram, vairāk nekā 60% Latgales iedzīvotāju uzskata, ka valstī ir nepieciešamas radikālas pārmaiņas, kā arī atzīst nepieciešamību mainīt polītisko eliti. Neskatoties uz etnisko piederību, vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir gatavi aizbraukt no Latvijas labāku ekonomisko apstākļu dēļ. 

 

Abas šīs plaisas neapšaubāmi ir bīstamas Latvijas valstij. Pētījums liecina, ka 12% no visiem Latvijas iedzīvotājiem jūtas piederīgi Krievijai, bet 21,4% krievvalodīgo uzskata, ka viņu tiesības tiek pārkāptas tādā mērā, ka Krievijas iejaukšanās būtu nepieciešama un pamatota. Vēl jāpiebilst, ka Krievijas plašsaziņas līdzekļiem Latvijā uzticas 64% krievvalodīgo un diemžēl arī 21% latviešu valodā runājošo. Krievvalodīgie 96% no informācijas iegūst krievu plašsaziņas līdzekļos. Tajā pašā laikā interesanti ir tas, ka Latgale, kaut arī tajā ir liels krievvalodīgo iedzīvotāju skaits, nav noskaņota pret Latviju un latvisko, bet latgaliski runājošo vidū patriotisms ir augsts.

 

Pētījums, protams, parāda dažas lietas, kas patiesībā nav jaunums. Ja, piemēram, uzlabotos veselības aprūpe un sociālās garantijas, to cilvēku skaits, kas jūtas piederīgi Latvijai, palielinātos. Tāpat arī ir fakts, ka krievvalodīgie lielāko tiesu “pārtiek” no Krievijas informācijas un tai uzticas, tomēr Krievijas informatīvā vide, kas netraucēti saimnieko Latvijā, un okupācijas gadu ideoloģija nemanāmi ietekmē arī tos iedzīvotājus, kuru dzimtā valoda ir latviešu. Manuprāt, spilgts piemērs ir Latvijā izplatītais uzskats, ka mēs lielā mērā esam atkarīgi no Krievijas ekonomikas. Proti, dažādās aptaujās cilvēki pauž, ka eksports uz Krieviju Latvijai ir ļoti nozīmīgs. Vai tā ir? Pēc Latvijas Ārlietu ministrijas datiem, pagājušajā gadā Latvijas eksports uz Krieviju bija 8,71 procents no visa valsts eksporta. Galvenās eksporta preces uz Krieviju 2015. gadā bija pārtikas rūpniecības produkti  (33,91%; no tiem galvenokārt alkohols, vīns un zivju konservi); mašīnas, mechanismi un elektriskās iekārtas (24,33%; no tiem galvenokārt gaisa kondicionēšanas, rūpnīcu vai laboratoriju iekārtas); ķīmiskās rūpniecības un tās saskarnozares produkcija (9,84%; no tiem galvenokārt medikamenti, kosmētika). Pēc investīciju apjoma uzņēmumu pamatkapitālā Krievija ierindojas 5. vietā. TOP 4 – Zviedrija, Nīderlande, Kipra, Norvēģija.

 

Ja runājam par valsts drošību, tad viens no aspektiem, par kuŗu vēl nav daudz domāts, ir Lielbritanijas ļoti ticamā aiziešana no Eiropas Savienības (ES). Ja tā notiks, vadošo lomu Eiropā ieņems Vācija, un, lai cik savādi tas var likties pirmajā brīdī, Krievija un Vācija tomēr “pievelkas”, un sagaidāms, ka bez Lielbritanijas Eiropas attieksme pret Krieviju kļūs pielaidīgāka. Jau tagad daži eksperti uzskata, ka šī iemesla dēļ Latvijai vairāk jāstiprina saikne ar NATO, jo uz ES tik ļoti vairs nevarēs paļauties. Teorētiski Latvijas iekšējo stabilitāti varētu mazināt arī tas, ja daļa to cilvēku, kuri šobrīd strādā Lielbritanijā, augošas neiecietības dēļ nolemtu atgriezties mājās. Konkurence darba tirgū pieaugs, jo daudziem tagad ir labas vai labākas valodas zināšanas, apgūta jauna pieredze un prasmes, savukārt vietējos iedzīvotājos tādēļ var pieaugt neapmierinātība. Sociālantropologs, profesors Roberts Ķīlis teic, ka tādā gadījumā no ksenofobijas uzliesmojumiem izvairīties droši vien nevarēs. 

 

Kopumā raugoties uz drošības jautājumu, jāteic, ka, par spīti iepriekšminētā pētījuma visai skarbajiem skaitļiem, situācija nav kritiska un ir kontrolējama, ja vien būs patiesa polītiskā griba un polītiķi cīņā par savu ietekmi un amatiem neaizspēlēsies pārāk tālu.