18.10.2013
Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, kas notiks 2014. gada maijā, gaidāma sīva kandidātu konkurence, taču vēlētāju interese par to, visticamāk, būs neliela.
Šīs vēlēšanas vairs nerīkos vienlaikus ar pašvaldību vēlēšanām, kā tas bija 2009. Gadā, kad tajās piedalījās vairāk nekā puse balsstiesīgo iedzīvotāju. Tāpēc prognoze varētu būt līdzīga kā aizvadītajās EP vēlēšanās Lietuvā, kur par vēlēšanām interesi izrādīja ap 20% šīs valsts pilsoņu.
Taču pagaidām neoficiālais kandidātu skaits, kas ļoti vēlas bruģēt ceļu uz Briseli, joprojām aug. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks pats Vienotības vadībai licis saprast, ka viņa īstā vieta ir Eiropas Parlamentā. Tur nav ko brīnīties, jo Briselē ir daudz lielāka personiskā financiālā drošība un mazāk kreņķu, nekā strādājot Latvijas valsts izpildinstitūcijā par pieticīgu naudiņu. Politiskajās aizkulisēs izskanējis, ka Pabrikam kandidātu sarakstā varētu piešķirt pat otro numuru tūdaļ aiz Sandras Kalnietes. Vēlētājus īpaši neinteresē, ko Pabriks Briselē darīs, viņiem pietiek ar to, ka viņš nav peļams ministrs, ir ieturēts un sirsnīgs, kā arī vizuāli sakopts un prot uzstāties. Par Pabrika iekļaušanu sarakstā nebūs gandarīti tie Vienotības cilvēki, kas ierindosies aiz viņa, jo kādam būs jākrīt. Skaidrs, ka divām daiļā dzimuma pārstāvēm, kas nāk no viena saraksta un tiek ievēlētas parlamentā, nav viegli, jo, gribi to vai ne, ir tīri sievišķīga savstarpējā konkurence gan vēlētāju, gan parlamenta augsto amatpersonu acīs. Ja Pabriku ievēlēs, viņš šai konkurencei varētu pielikt punktu. Un tas nemaz nebūtu slikti, jo tauta gaida mājās Inesi Vaideri, kas visus šos gadus cītīgi nodarbojusies ar Baltijas un Austrumeiropas valstu vēstures faktu skaidrošanu Rietumu sabiedrībai. Redzot, ka Saskaņas centra reitings arvien kāpj, deputātes Vaideres pūliņi un Briselē iegūtās ārpolitiskās zināšanas būs Latvijai ļoti nepieciešamas valstij nelojālo spēku savaldīšanā.
Turklāt Vaideres darba spējas un Briselē iegūtā politiskā pieredze varētu lieti noderēt partijai, jo uz Briseli pošas arī Vienotības priekšsēde Solvita Āboltiņa, un neoficiāli ir zināms, ka uz sarunām ar augstākajām ES institūciju amatpersonām par iespēju kandidēt uz Eiropas Komisijas priekšsēža amatu bijis valdības vadītājs Valdis Dombrovskis. Kamēr Vienotības spice veidos savu filiāli Briselē, tikmēr kādam būs jāpārņem vara Rīgā. Uz šī fona valstiski domājošs cilvēks brauktu mājās, lai nelaistu gaŗām šo iespēju.
Eiropas institūcijās notiekošais joprojām ir tāls un grūti saprotams Latvijas iedzīvotājiem, un jābūt ārkārtīgi vienkāršam skaidrošanas veidam, lai vidusmēra cilvēkam paliktu atmiņā viena vai otra deputāta nopelni Latvijas valsts labā. Piemēram, par Sandras Kalnietes darbošanos Briselē ir priekšstats ne tikai lauksaimniekiem, bet arī tiem, kas tādi nav, vismaz esam dzirdējuši, ka deputāte, veiksmīgi veidojot sabiedrisko organizāciju lobija kampaņu, panāca būtiski lielākus tiešmaksājumus zemniekiem.
Arī par deputāta Krišjāņa Kariņa devumu ir šis tas dzirdēts. (Laiks un Brīvā Latvija Nr. 23 Red.) Nu kaut vai tas, ka viņš bija galvenais ziņotājs un virzītājs direktīvai, kas ielika pamatu vienotai Eiropas enerģētikas ārpolitikai. Vienkāršiem cilvēkiem tas nozīmē to, ka viņi būs pasargāti no neprognozējamām gāzes cenu svārstībām. Kariņš patlaban ir galvenais virzītājs direktīvai par ofšoru īpašnieku atklāšanu. Ja to pieņems, valsts uzņēmuma reģistrā būs jāparādās patiesajiem labuma guvējiem un tiks ierobežota to uzņēmumu un aktīvistu darbība, kas izvairās no nodokļu maksāšanas. Tātad arī te ir ieraugāms kaut kāds lietderības koeficients.
Radio SWH Rīgā ar tautu ēterā mēģina sarunāties Ivars Godmanis, kas nav atsacījies no balotēšanās un meklē partiju, kuŗa viņu izvirzītu. Raidījumā Ivars Eiropā Godmanis vairāk jūtams kā žurnālists, nevis kā parlamentārietis, lielākoties intervē viņš, nevis viņu. Te ēterā ir EP deputāts no Itālijas, te EP budžeta komitejas priekšsēdis, te Nodarbinātības valsts aģentūras direktore... Godmanis vienmēr bijis draugos ar skaitļiem un strādā Budžeta komitejā, bet viņa darbošanās skaitļu pasaulē, Latvijā joprojām ir sveša.
Neviens no pašreizējiem deputātiem nav atsacījies kandidēt EP vēlēšanās un sācis domāt par atgriešanos Latvijā, kur krīze it kā beigusies, bet ir daudz darba nabadzības samazināšanas virzienā. Ja palūkojamies uz citām valstīm, atliek konstatēt, ka, piemēram, EP deputāts no Itālijas Mario Mauro tagad strādā par savas valsts aizsardzības ministru, bet Somijas deputāts Aleksandrs Stubs ir Eiropas lietu un ārējās tirdzniecības ministrs... Šādu piemēru netrūkst, kad Eiropas institūcijās uzkrātās zināšanas tiek liktas lietā savas valsts izaugsmē. Bet Latvijā notiek otrādi nav nekā labāka un siltāka par EP deputāta krēslu!
Māra Libeka
Pateicamies Latvijas Avīzei par sadarbību šīs publikācijas tapšanā!
Foto: foto.lu.lv
Atpakaļ
.jpg)
