Vai tiešām „Back in the U.S.S.R.”?
   21.09.2015

 

Kaislības ap bēgļu jautājumu vismaz uz brīdi ir pierimušas, jo Latvija ir piekritusi uzņemt papildus 526 bēgļus, tātad tuvāko gadu laikā pie mums ieradīsies 776 bēgļi. Protams, jautājuma lemšanas laikā polītiķi cits citam  ik pa brīdim veltīja krāšņus epitetus, atziņas un uzdeva retoriskus jautājumus. Piemēram, Vienotības Saeimas deputāts Kārlis Šadurskis pēc tam, kad pirmajā reizē lēmumu neizdevās pieņemt, jautāja, vai valdošā koalicija vēl pastāv. Savukārt Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas priekšsēdis Augusts Brigmanis pauda, ka „tās visas ir pupu mizas”. Pēc viņa domām,  neesot kādas pazīmes, ka valdībā varētu „kaut kas mainīties”.

 

Viņš gan pieļāva, ka Vienotībai varētu būt kādi plāni, bet viņu tas nesatraucot. Lai kā, izskatās, ka šobrīd valdības gāšanas plāni uz laiku ir atlikti, jo drīz Saeimā tiks iesniegts nākamā gada valsts budžeta projekts un tad jau atkal Saeimas frakcijas varēs pārmest cita citai visu, kas ienāk prātā un ko vēlētāji labprāt dzird no tiem, par kuŗiem vēlējuši.

 

Tomēr jāteic, ka pēdējā laikā, vērojot Latvijas polītikā notiekošo, aizvien biežāk atceros slavenās rokgrupas Beatles dziesmu „Back in the U.S.S.R.”, kas sāka skanēt nu jau gandrīz pirms piecdesmit gadiem. Protams, šodien šīs dziesmas vārdus var uztvert kā ironiju vai arī pavisam burtiski, tomēr aizvien biežāk ir sajūta, ka esam mainījuši vērtību kritērijus un savā domāšanā atgriežamies tur, kur reiz jau esam bijuši.

 

Šķiet,  visprecīzāk šo situāciju savā bloga vietnē Satori.lv ir raksturojis polītikas norišu vērotājs Ivars Ījabs: „Tas, kas patiešām ir zīmīgi visā notiekošajā, ir pārmaiņas iekšpolītikā. Vispirms, ja līdz šim eiropiski noskaņotā elites daļa spēja ar dažādiem līdzekļiem kontrolēt situāciju izšķirīgos jautājumos (pēdējais spilgtais piemērs bija eiro ieviešana), tad pašlaik šādas spējas faktiski vairs nav. Naids pret kosmopolītisko „Geiropu” un tās abstrakto humānismu ir kļuvis publiski akceptēts latviešu vidū – kas nebija iedomājams, teiksim, vēl pirms gadiem trim. Nemuļķosim sevi. Kad Jānis Dombrava pilnā nopietnībā pieprasa, lai ES uzņemtos atbildību par padomju okupācijas laika imigrantiem, kad Aivars Lembergs viens pret vienu pārstāsta Krievijas televīziju, kad Augusts Brigmanis teic, ka „tāda Savienība mums nav vajadzīga”, – visos šajos gadījumos nav runa tikai par polītisku dividenžu izsišanu noteiktā situācijā. Runa ir par jaunu polītisko paradigmu, kurā Latvijas piederība Eiropai vairs nav pašvērtība

 

Tas var patikt vai nepatikt, bet tāda ir šodienas situācija: Latvijas valdība ir kļuvusi par ķīlniekiem de facto eiroskeptiķiem.” Jāpiekrīt arī citai Ījaba atziņai šajā blogā: „Šajā stāstā nav labo. Tāda noteikti nav arī partija Vienotība, kur kāda daļa joprojām ir lojāli Eiropas integrācijas idejai. Vispirms, dažādu antiimigrācijas un anti-ES aģitatoru balsis nebūtu tik skaļi dzirdamas, ja kāds no „valdošās” partijas spētu piedāvāt sakarīgu pretējās puses viedokli. Taču līdz adekvātai komūnikācijai tur neviens nenolaižas. Vienīgais, ko mēs redzam, ir Laimdota Straujuma, kuŗas klusā un ierēdnieciskā uzstāšanās tikai pastiprina aizdomas par kādu grandiozu sazvērestību pret etniski tīru latviešu nāciju.

 

Otrkārt, tas, ka Vienotības” mīļotie koalicijas partneri de facto nīst ES un tās „kosmopolītisko birokratiju” – vai labākajā gadījumā grib to bez atlīdzības slaukt kā svešu govi, jau sen bija skaidrs jebkuram saprātīgam vērotājam: jebkuram, izņemot Vienotību. Treškārt, Vienotība, būdama amatos, arī pēc pašreizējās krizes pavisam noteikti turpinās rullēt tieši tāpat arī uz priekšu, izlikdamās, ka viss ir kārtībā, ka „valstisko spēku koalicija ir stabila”, un tamlīdzīgi. Un, ņemot vērā, ka visa Eiropa līdz ar Vidusjūras migrantu krizi ir iegājusi strauju virāžu posmā, šāda situācija nevar neviest bažas par nākotni.”

 

Droši vien vietā ir paskaidrot, ka ar apzīmējumu „Geiropa” eiroskeptiķi domā „Geju Eiropa”, jo,  viņuprāt,  Eiropa ir amorāla un izvirtusi un Latvijai ir laiks atgriezties pie citām vērtībām. Ne viens vien publiskos komentāros piesauc Krieviju, kuŗas prezidents Putins esot morāles un tikumības piemērs, jo gejus var likt cietumos. Protams, Ījaba rakstītais par bažām, ka pastāv kāda sazvērestība pret etniski tīru latviešu nāciju, ir visskaidrākā ironija. Vēl jāpiebilst, ka ZZS populāritāte turpina augt un šķiet, ka tās atbalstītājus nemulsina Aivara Lemberga ietekme uz ZZS lēmumiem.

 

Iespējams, ka savu daļu populāritātes dod arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš nāk no ZZS un kuŗš vēlētājiem vēl nav licis vilties. Acīmredzot daļa vēlētāju nesaskata pretrunu tajā, ka gribot latvisku valsti un neatkarīgu valsti, viņi ir gatavi pieņemt un izmantot Putina vērtības un skatījumu uz pasauli. Jau esmu rakstījusi, ka, salīdzinot Krievijas un Latvijas iedzīvotāju izpratni par polītiku, tajā var atrast daudz līdzīga. 

 

Interesanta ir Levadas Centra Krievijā aptauja šī gada augustā, kad tika vaicāts, kādi ir Putina nopelni un galvenie sasniegumi laikā, kopš viņš ir pie varas. Kā lielākais Putina sasniegums kopš 2004. gada ir atzīmēta valsts ekonomiskā attīstība, turklāt šis vērtējums gadu gaitā ir tikai audzis. Kā otrs lielākais Putina sasniegums ir minēta valsts kaujas spējas paaugstināšana un bruņoto spēku reforma, un arī šis vērtējums gadu gaitā ir tikai audzis. Augstu novērtēts ir arī Putina ieguldījums Krievijas starptautisko pozīciju stiprināšanā, kaut arī šis vērtējums pēdējos gados ir krities – salīdzinot ar 2004. gadu, pat divreiz. Tāpat arī Krievijas iedzīvotāji augstu novērtējuši sava Prezidenta ieguldījumu kārtības ieviešanā valstī un mierīgas polītiskās gaisotnes uzturēšanā, turklāt šis vērtējums ir tikai audzis.

 

Tiesa gan, runājot par Putina neveiksmēm, visvairāk aptaujātie ir atzīmējuši cīņu ar korupciju, oligarchu „savaldīšanu”, arī valsts ekonomisko attīstību. Jau pavisam absurdi ir iedzīvotāju uzskati par to, kā intereses pārstāv Putins – vairums aptaujāto domā, ka Putins pārstāv spēka struktūru, specdienestu, armijas un Iekšlietu ministrijas intereses, tāpat arī baņķieru, oligarchu, lielo uzņēmēju, valsts ierēdņu un birokratijas intereses. Tātad Putins stiprina valsti un tās gatavību karot, starptautiski palielina tās ietekmi, lai gan „vienkāršo iedzīvotāju” intereses nepārstāv? Tātad valsts ir nevis tās iedzīvotāji, bet cilvēki, kuŗi ir varā vai kuŗi ir tai pietuvināti? Un visbeidzot – tas ir labi un pareizi, jo Putina reitingi Krievijā joprojām ir augsti, tātad iedzīvotāji faktiski piekrīt tam, ka viņi Putina acīs ir tikai bandinieki.

 

Lasot minētā pētījuma datus, tik ļoti vairs nepārsteidz Latvijas iedzīvotāju mīlestība pret Aivaru Lembergu vai sapnis par to, ka Nils Ušakovs varētu būt Valsts prezidents. Acīmredzot priekšstati par to, kāda valstī ir katra cilvēka vieta, pamatīgi sēž Latvijas iedzīvotājos kopš padomju laikiem. Atliek cerēt, ka sabiedrībai pietiks saprāta, gudrības un spēka, lai mēs tomēr nedotos „Back in the U.S.S.R.”