Vai Rīgā būs kā Neapolē?
Kārlis Streips    17.09.2019

 

 

Man allaž laimējies dzīvot tādās vietās, kur sadzīves atkritumus aizved prom. Čikāgas priekšpilsētā, kur uzaugu, alejā aiz mājas bija atkritumu tvertnes. Ja atmiņa neviļ, reizi nedēļā (varbūt divas) atbrauca liela automašīna, atkritumi tur tika sabērti iekšā, un gatavs. Latvijā ir tāpat – mājas, kuŗā dzīvoju, pagalmā ir konteiners, ko divreiz nedēļā sadzīves atkritumu apsaimniekotāji iztukšo.  Kādreiz bija citādāk ‒  tās mašīnas manā ielā parādījās divreiz, vienreiz no rīta un otru reizi vakarā. Maisiņus ar atkritumiem mēs tad nesām lejā un gaidījām, kamēr atbrauks automašīna. Tas bija tāds gluži saviesīgs pasākums, varēju aprunāties ar kaimiņiem.  

 

Par to, cik šis pakalpojums maksā, nekad īpaši nav bijis jādomā. Godīgi sakot, man nav ne jausmas, vai Čikāgas priekšpilsētā tas bija pašvaldības apmaksāts process,  vai arī vecāki kaut ko par to maksāja. Latvijā man katru mēnesi pienāk rēķins no nama apsaimniekotāja, un tur ir atsevišķa rindiņa  ‒ „atkritumu izvešana".  Augustā par to prieku uzņēmums no manis iekasēja 2,55 eiro plūs 0,54 pievienotās vērtības nodoklis. Kopā 3,09 eiro. Nekad neesmu īpaši domājis, vai tas ir daudz,  vai ne. Citas alternātīvas, ko ar tiem atkritumiem iesākt, jau nav. Protams, ir pietiekami daudz cilvēku, kuŗi „atrod alternatīvu”, izgāžot tos  mežā. Katru gadu pavasarī Latvijā notiek Lielā talka, un  katru gadu talkas rīkotāji lepni paziņo, ka šogad, lūk, talkotāji no meža ir iznesuši tik un tik tonnas atkritumu, un tas ir par tik un tik daudz vairāk tonnām nekā iepriekšējā gadā. Un katru gadu man jādomāt par to, ko par šo lietu savulaik rakstīja publicists Viktors Avotiņš: „Apkopta sēta nav sēta, kur ir viesojusies Lielā talka. Apkopta sēta ir sēta, kuŗā Lielā talka vispār nav bijusi vajadzīga.” Vienkārši nespēju iedomāties, kam jānotiek cilvēka galvā, lai viņš nolemtu salūzušu ledusskapi vai televizoru vienkārši izmest mežā! Tā taču ir cūcība!

 

Taču ierastajā atkritumu izvešanas sāgā kontekstā šogad ieskanējās jaunas nianses, proti, jau labu laiku ar atkritumu apsaimniekošanu Rīgā ir nodarbojušies četri uzņēmumi, taču pirms kāda laiciņa Rīgas pašvaldība paziņoja, ka no 15. septembŗa to darīs nevis četri, bet gan tikai viens uzņēmums ar nosaukumu Tīrīga. Šim uzņēmumam pašvaldība piešķirs monopoltiesības uz 20 gadiem, tātad, līdz 2039. gadam! Un pilsētas iedzīvotāji var rēķināties ar to, ka šis viens monopoluzņēmums cenu par savu sniegto pakalpojumu paaugstinās, un ne jau par dažiem centiem mēnesī. Būtiski paaugstinās! Tīrīga tīmeklī un citur sāka izvietot aicinājumus parakstīt jaunu līgumu ar uzņēmumu, lai pēc 15. septembra nesanāktu tā, ka atkritumus vairs neved neviens.

 

Pieļauju, dažs labs Laika un Brīvās Latvijas lasītājs šo lasot, ir neizpratnē – četri savstarpēji konkurējoši uzņēmumi, bet Rīgas pašvaldība ir nolēmusi to vietā tiesības dot tikai vienam monopolistam? Uz veseliem 20 gadiem? Un par krietni augstāku cenu?! Vai tas ir prāta darbs? Latvijas Konkurences padome noteikti neuzskatīja, ka tas ir prāta darbs. Pirmdienā pirms minētajām termiņa beigām  Konkurences padome Rīgas domei aizliedza slēgt līgumu ar Tīrīgu. Rīgas dome jaunā  pilsētas galvas Oļega Burova personā paziņoja, ka tā minētajiem četriem uzņēmumiem jau bija paziņojusi, ka līgums ar 15. septembri būs pabeigts, turklāt –  „atbilstoši Latvijas likumdošanai mēs nevaram pateikt, lūdzu, turpiniet līguma izpildi. Nē, šeit ir nepieciešama jauna sarunu procedūra." Izrādās, varēja gan pateikt. 11. septembrī Ministru kabinets Rīgā izsludināja ārkārtas situāciju, lai nodrošinātu attiecīgo pakalpojumu nepārtrauktību. Nākamajā dienā pilsētas dome vienojās, ka trīs no četrām atkritumu apsaimniekošanas kompanijām turpinās nodrošināt pakalpojumus attiecīgajās territorijās uz tiem pašiem nosacījumiem un ar nemainītu maksu. O.  Burovs: „Jau šo svētdien kopā ar Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta speciālistiem apsekosim un izvērtēsim, kā tiek nodrošināti sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumi pilsētā. Aicinu arī iedzīvotājus informēt pašvaldību, ja ir radušies kādi pārpratumi un pakalpojums nav sniegts kā līdz šim."

 

Sagadījies tā, ka  šo komentāru rakstu tieši svētdienā, kad pašvaldības ļaudis sakās nodarbojamies ar apsekošanu. Ja nāks ielūkoties manas mājas pagalmā, tad nekas īpašs nebūs redzams, jo mūsu konteineru attiecīgais uzņēmums iztukšoja jau vakar. Taču galvenais, protams, te ir jautājums, kā pašvaldība vispār nonāca pie domas visu procesu uzticēt vienam vien uzņēmumam un uz divdesmit gaŗiem gadiem” Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centram Re: Baltica tīmeklī ir raidījums #starpcitu, kuŗā tas izmeklē dažādas nebūšanas. 12. septembrī galvenais titrs raidījuma sākumā bija šāds: „Ko Rīgas atkritumu monopola šefs dara Andŗa Šķēles biroja ēkā?” Atkārtoti un ar pieaugošu ironiju lietojot frazi „varbūt tā ir tikai sakritība”, raidījuma vadītājs konstatēja, ka laikā, kad šī jezga veidojās, Šķēles kunga biroja ēkā viesojās ne tikai monopola Tīrīga šefs, bet arī virkne citu atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu pārstāvju. "Varbūt sakritība" bija jāsaka tāpēc, ka ārpus ēkas stāvošie žurnālisti un operātori nevarēja zināt, kur konkrēti uzņēmumu ļaudis bija gājuši. Vienam no viņiem, Tīrīgas valdes priekšsēdim Guntaram Levicam žurnālists pajautāja, kur viņš bija bijis, ja reiz uzņēmums pats atrodas kaut kur citur. „Mēs pie padomes locekļa bijām,” atbildēja G. Levics. „Pie Krongorna vai?” atjautāja žurnālists. „Jā, pie Krongorna.” Un raidījuma vadītāja teksts: „Sakritība, protams, sakritība, ka Harijs Krongorns ir Šķēles uzticības persona, kuŗa sievai ir miljoniem vērts kopīgs bizness ar Šķēles meitām un sievu.” Un vēl: „Varbūt Šķēles birojā ir nodibināts atkritumu biznesa grāmatu klubiņš vai skautu nodaļa, vai Tīrīgas klientu morālā atbalsta punkts, jo cilvēkiem tik tiešām rūp."

 

Andris Šķēle, kā zināms, savulaik bija Latvijas premjērministrs. Sākumā kā bezpartejisks cilvēks „no malas”, jo 1995. gada rudenī jaunievēlētā 6. Saeima nespēja deputātu starpā atrast kādu, kas varētu izveidot koaliciju, un pēcāk jau kā paša Šķēles kunga veidotās Tautas partijas līderis. Allaž bijis zināms, ka Šķēles kungs ir turīgs cilvēks. Premjērēšanas laikā viņš savu bagātību ielika trestā. Taču viņa uzvārds ir uzzibējis dažādu skandalu kontekstā. Kad Jūrmalā izcēlās skandals par viena deputāta kukuļošanu, lai tas balso par konkrētu pilsētas galvas  kandidātu,  atklātībā nonāca telefonsaruna, kuŗā Šķēles kungs ieteica tādā gadījumā par mēra vietnieku izvēlēties „lielāko kretīnu”. Jāuzsver, Andris Šķēle nekad nav ne par ko apsūdzēts, nedz arī notiesāts. Taču Re: Baltica „varbūt tikai sakritība” raidījums šajā kontekstā tomēr ir uztverams nopietni. Normālā tiesiskā valstī nevienai pašvaldībai neienāktu prātā tā piepeši atcelt pastāvošo kārtību un tās vietā ieviest monopolu uz 20 gadiem un ar krietni augstākām cenām. 

 

Jācer, ka būs pamatīga izmeklēšana, jo kaut kādas, pagaidām sabiedrībai nezināmas intereses tur bijušas iesaistītas. Vienīgais jautājums: kādas?