02.12.2011
Pavisam nesen uzzinājām par Rīgas pilsētas galvas Nila Ušakova pēkšņo lēmumu maiņu tomēr parakstīties par vajadzību pēc krievu valodas kā otras valsts valodas. Tas bijis nepieciešams viņa pašcieņai.
Vai tad labāk dzīvot bez pašcieņas? Žēl, ka agrāk nezinājām šo augstās amatpersonas iekšējo garīgo problēmu. Līdz šim viņš to bija slēpis, nepatiesi apgalvodams, ka netaisoties iet parakstīties, jo tā, lūk, neesot Saskaņas centra nostāja. SC stingri stāvot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
Kā vēlāk izrādījās, Ušakovs jau nav vienīgais no SC runasvīriem, kas gāja parakstīties par vajadzību krievu valodas statusu šādi paaugstināt. Tikai Alfrēds Rubiks, malacis, stingri stāv par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
19. novembrī notikušajā Saskaņas centra kongresā, kuŗa atklāšanas laikā visi zem Latvijas karoga sparīgi dziedāja Dievs, svētī Latviju, daudzu simtu delegātu vidū atklājās šī gan krievu nacionālistu, gan Latvijas patriotu divdabība. Tā atklājās arī dalībnieku runās. Tādā pašā gaisotnē atklājās, ka partijai vajadzība pēc otras valsts valodas nemaz īsti neesot. Jaunā partijas līnija esot sociāldemokrātiska pēc izkārtnes un nemaz ne tik krieviska pēc satura, jo partijā netrūkstot ne latviešu, ne citu tautības pārstāvju.
Nils Ušakovs taču iepriecināja Rīgas pensionārus ar brīvkartēm, ko lietot pilsētas sabiedriskajā transportā. Uz viņu Rīgas iedzīvotāji raudzījās kā uz draudzīgu Rīgas jaunekli, izpalīdzīgu un atsaucīgu valstī integrētu krievu. Vai viņus tagad pārsteidz negaidītā virziena maiņa otras valsts valodas jautājumā, nenoteiktība atbildēs uz šo jautājumu un svārstīgums. No latviešu iedzīvotājiem dzirdama skepse: krievs paliek krievs, neklausies, ko viņš grib tev iestāstīt.
Un no otras puses dzirdams, ka krievi kāpuši līdzās latviešiem uz barikādēm kritiskajos draudu brīžos, bet vēlāk esot aizmirsti un malā nostumti. Kas šodien vairs pateiks, cik to krievu uz barikādēm bija. Atceramies tikai to, ka viņu netrūka skaļajos Interfrontes mītiņos un Augstākās padomes pretbalsojumā par 4. maija deklarāciju.
Netrūkst krievu un citu tautību pārstāvju, kas raiti runā latviski, ne tikai kā Ušakovs, bet pilnīgi tīri, bez akcenta. Vai tad 20 gadi nav pietiekami ilgs laiks, lai kādu valodu iemācītos? Sevišķi latviešu bijušajiem trimdiniekiem tas ir pats par sevi saprotams. Viņi gan nesaprot, kāpēc latvieši savā zemē cenšas ar krieviem sarunāties krievu valodā. Šī nožēlojamā latviešu īpašība patiesi traucē krievus iemācīties un regulāri lietot latviešu valodu.
Ušakovam nesen pasprukuši daži citi izteicieni par Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtnes izšķērdību un jēgas trūkumu, kā arī kāpināta interese par dažu izbijušās Krievijas pieminekļu atjaunošanas vajadzību Rīgā. Konsekvences labad Ušakovam varbūt vajadzētu runāt arī par koka friča atjaunošanu vecā vietā uz Brīvības bulvāŗa un Tērbatas ielas salaiduma stūŗa, kur tas cienīgi stāvēja pēc Vācijas kaŗaspēka ienākšanas Rīgā Pirmā pasaules kaŗa laikā. Bet tam jau nepiederētos būt krievu nacionālisma un imperiālisma slavināšanas uzplaukumā.
Kopsavilkumā Ušakova nostalģiskie vai kritiskie izteicieni par vajadzībām šodienas Rīgā norāda uz zināmu sajukumu viņa paša ceļā uz integrāciju latviešu nacionālajā valstī. Tas varbūt būtu jānoraksta uz pirmo 20 gadu posmā mūsu valstī notikušā ne sevišķi veiksmīgā integrācijas procesa rēķina.
Ne viens vien Ušakova vērotājs šajās parādībās saskata schizofreniskas iezīmes, kas gluži dabiski var rasties, mēģinot sēdēt reizē uz diviem krēsliem, kuŗi viens no otra atrodas pārāk atstatu, lai tos abus spētu aizsniegt Rīgas domes priekšsēža vēl ne tik platā, jauneklīgā pēcpuse. Tā vien šķiet, ka te atklājas kāds nozīmīgs process, kas paralēli parādās emigrantu otrā paaudzē emigrācijas zemē.
Tā tas notiek asimilācijas gaitā citas tautas dzīves telpā. Krievi nekad nav bijuši pamattautība Latvijā. Viņu migrācija sākās ar vecticībniekiem. Maneseina revīzija Vidzemes un Kurzemes guberņā 1882.-1883. gadā deva būtisku triecienu Baltijas bruņniecības vāciskajai varai Latvijā un Igaunijā, bet, par nepatīkamu pārsteigumu igauņiem un latviešiem, iezīmēja šeit pārkrievošanas laiku sākumu: Viens cars, viena tauta, viena ticība. Nedaudzu gadu desmitu laikā ieplūda liela krieviski runājošo masa, ko iztraucēja Pirmais pasaules kaŗš un evakuācija. Latvijas valsts sākumā tomēr tā teritorijā jau atradās ap ceturtdaļmiljona krievu un baltkrievu. Neatkarības divos gadu desmitos šī minoritāte tomēr lielu ietekmi uz Latvijas latviskumu neizrādīja. Citādi tas notika pēc 1940. gada PSRS okupācijas Latvijā. Kad beidzot 1991. gadā šo jūgu nokratīja, Latvijā jau bija atvesti vai atklīduši pāri par miljonu austrumslāvu, kas gandrīz visi runāja krieviski un bija gandrīz puse no iedzīvotājiem. Patlaban šī minoritāte ir par kādu ceturto daļu sarukusi u tās ietekme ir paralēli samazinājusies. Diemžēl dilst arī latviešu tauta gan zemās dzimstības, gan izceļošanas rezultātā.
Taču kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas izaugusī krieviski runājošā paaudze atšķiŗas no iepriekšējās - migrantiem. Viņi kopumā prot latviešu valodu, ir šeit dzimuši un dzīvojuši. Viņi Latviju uzskata par savu dzimto zemi. Tā nav vairs varenplašā, kā viņu vecākiem, bet mazā Latvija ar saviem priekiem un bēdām. Tomēr šai paaudzei piemīt arī viss, kas uzsūcies viņu ģimenēs un krieviski runājošā sabiedrībā.
Mēs varam runāt par krievu paaudzi, kas vairs nav garīgi tik izolēta no pamattautas, no latviešiem. Viņi jūtas šeit piederīgi, un arī latviskā pasaule viņiem nav sveša un atbaidīga. Attiecībās trūkst komūnistu-fašistu pretstatu, ko viņu iepriekšējās paaudzes izjuta pret latviešiem, trūkst mentalitātes, ar ko sirgst un joprojām atšķiŗas ienācēji. Jaunajos izņēmums varbūt ir tie nedaudzie tūkstoši indoktrinēto, kas ar Krievijas karogiem un Sv. Georga lentītēm lepojas okupācijas svētku gadadienās.
Asimilācijas spiediens, kaut vājš un neuzbāzīgs, ietekmē brīvā Latvijā dzimušos un augošos krievus. Veidojas Latvijas patriots pēc būtības, bet pēc satura krievisks prototips. Kaut kāda pakāpe integrācijas un asimilācijas procesā. Kāda daļa no Latvijā dzimušās krievu minoritātes nākamā paaudzē sāks iekļauties latviešos. Tas ir paaudžu gaitā dabisks process, kas normāli beidzas ar emigrantu ieplūšanu pamattautā. Protams, šim procesam ir spēcīgi kavēkļi. Lielā Krievija ir tepat blakus ar savu televīzijas un valodas ietekmi.
Pieminētā 19. novembŗa Saskaņas centra sapulce iezīmē meklējumus, kā savā labā izmantot pašreizējo politisko situāciju. Ieguvusi 31 mandātu Saeimā, SC to uzskatīja par lielu politisku panākumu, bet tas viņiem nedeva iespēju iekļūt valdošajā koalīcijā, kuŗa izvēlējās īsti latvisku saturu. Latviešus kopumā atbaidīja SC valsts patriotisma trūkums. Kā gan uzticēties partijai, kas pagriež pašu zemei muguru un draudzējas ar autokrātisko Putinu un Ķīnas komūnistiem. Kā labot situāciju tā ir galvenā SC problēma, ko neatrisinās tikai sociāldemokratisms. Ja SC vēlas ieņemt šo nišu Latvijas politikā, viņi spēj to izdarīt tikai zem nacionālā valsts karoga un Satversmē pieņemtās valsts valodas vidē. Un sevi cienītāji sociāldemokrāti nevar biedroties ar autokrātiem un komūnistiem. Viņiem jāmeklē sakari ar Skandināviju un Rietumeiropu. Pārvērtības SC tās pašreizējā sastāvā, ja tomēr nāks, tad nāks lēni un grūti.
Ušakova saputrotā un pašam neizskaidrojamā politika vēl īsti skaidru domu nerāda. Tāpēc politiskā schizofrenija, vismaz pagaidām, paliek labākais viņa politiskās nākotnes meklējumu raksturojums. Un aiz viņa stāv viss SC atbaidīgais pagātnes mantojums. Kā reiz Rīgas pašpuikas dziedāja: Nu trubā mēs esam un ārā netiekam, tumsā viss tīts, sveces nav līdz. Reālā iztēlē SC, domājot par nākotni, skatās ar cerībām uz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, nevis ar sapņiem par pašreizējās valdības krišanu jau nākamajā martā.
O.Celle
Foto: Žurnāls IR
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (1)
.jpg)
