Vai Putins mēģinās iekosties arī Baltijas pīrāgā?
Mihails Hodorkovskis    03.10.2017

 

 

Plašsaziņas līdzekļos izskan viedokļi, ka tieši Michailu Hodorkovski Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzskata par savu nopietnāko polītisko oponentu. 

 

Kas ir Hodorkovskis? Savulaik viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, naftas kompanijas Jukos īpašnieks ap 2003. gadu sāka izrādīt polītiskas ambīcijas, kritizējot Kremļa varu un atbalstot Krievijas liberālo opoziciju, un drīz vien sekoja atbilde – Hodorkovski arestēja un apsūdzēja krāpšanā. Kamēr citi Krievijas oligarchi šajā laikā viens pēc otra patvērās ārzemēs, Jukos īpašniekam ne tikai atņēma biznesu, bet arī iesēdināja viņu cietumā, kur viņš pavadīja desmit gadus. Iespējams, šis laiks būtu vēl ilgāks, ja ne apstākļu sakritība, ka Putins 2013. gadā pirms Soču Olimpiskajām spēlēm vēlējās uzlabot savu starptautisko tēlu un parakstīja apžēlošanas rakstu. Pēc atbrīvošanas Hodorkovskis tūlīt pat pameta Krieviju – vispirms devās uz Vāciju, tad Šveici, bet tagad dzīvo Londonā. Ceļš uz Krieviju viņam šobrīd ir slēgts, jo tur, visticamāk, atkal gaidītu cietums. Par spīti pārdzīvotajam, viņš nav atmetis vēlmi mainīt Krievijas polītiku, turklāt uzskata, ka pārmaiņām jābūt radikālām.

 

Latvijas Avīzes korespondents Māris Antonevičs Putina oponentu Hodorkovski „noķēra” Tallinā, kur notika Eiropas Parlamenta Tautas partijas grupas sanāksme, un palūdza no viņa interviju. Hodorkovskis bija ieradies, lai Eiropas valstu deputātiem skaidrotu, ko var gaidīt no mūsdienu Krievijas. Populārajam biznesmenim un polītiķim Antonevičs  uzdeva daudz jautājumu ‒ gan par Krievijas vēsturi, ekonomiku, Čečenijas „imperiju”, Krimu, gan arī par to, kas mūs satrauc visvairāk ‒ Vai Kremlis mēģinās iekosties arī Baltijas pīrāgā?  Šo intervijas daļu sniedzam mūsu laikraksta lasītāju ieskatam.   

 

„Varbūtību, ka Kremlis varētu uzbrukt Baltijas valstīm, es vērtēju kā ļoti mazu. Putinam ne pārāk patīk lietot šādas tiešās metodes, viņš vairāk meklē dažādas hibrīdformas, kā to tagad apzīmē. Bīstamāka Baltijai ir informātīvā ietekme, ar kuŗu tiktu izjaukts iekšpolītiskais konsenss. Ja vēl precīzāk – konstitūcionālais un nacionālais konsenss – tas ir vissvarīgākais, jo attiecas uz valsts suverēnitāti. Citos polītiskajos jautājumos viedokļi var atšķirties. Ar šiem draudiem ir jācīnās.

 

Ja runā par Putina ārpolītiskajiem mērķiem, būtu nepareizi viņu uztvert kā imperistu, kas to vien sapņo, kā sagrābt jaunas territorijas. Viņa galvenais mērķis ir nodrošināt sev pilnīgu rīcības brīvību Krievijā. Taču tas nav iemesls atslābināties. Krimas gadījumā primārais nebija cīņa par jaunu territoriju vai pretošanās iespējamajai NATO klātbūtnei Krimā. Tā bija cīņa par reitingu. Tā kā Putina populāritāte Krievijā 2013. gada beigās strauji kritās, Krimas aneksija ļāva šo situāciju lauzt. Tuvākajā laikā Krievijā nav gaidāms ekonomiskais uzplaukums, Putinam vēl ne reizi vien var rasties vilinājums iekšējās problēmas risināt ar kādas ārpolītiskas avantūras palīdzību. Eiropai ir vairākas vājās vietas, bet viena no būtiskākajām ir enerģētiskā atkarība. Vidēji situācija ir normāla, Krievijas daļa Eiropas enerģētiskajā tirgū ir 20 – 30%, tomēr atsevišķās valstīs situācija ir diezgan drāmatiska.

 

Vēl viens drauds – Putins ir sataustījis Rietumu vājās vietas informātīvajā laukā, kuŗas veikli izmanto, bet pagaidām ne Eiropa, ne ASV nav īsti tam atradušas atbildi (Izcēlums mūsu ‒ Red.) Varu teikt, ka Baltijas valstu polītiķi Krieviju saprot ļoti labi. Pat neskatoties uz to, ka vairāk nekā 25 gadus mēs esam attīstījušies parallēlās reālitātēs, pieredze un zināšanas nav zudušas. Es nevaru teikt, ka, piemēram, Vācijā būtu tikpat dziļa izpratne par Krieviju. Tur ir daudz mītu. Rietumos, protams, ir Krievijas eksperti, taču kopš aukstā kaŗa laikiem viņu ir kļuvis mazāk, kas traucē pilnvērtīgi saprast Krievijas reālitāti.”