Vai opozīcija darbojas tāpat kā pie varas esošie?
Sallija Benfelde    03.07.2018

 

 

Nedēļā pirms Jāņiem Latvijas publiskajā telpā nogranda pāris „nelieli sprādzieni”, kuŗi teju aizēnoja Līgo vakara svinēšanas plānus un gardākā mielasta recepšu meklēšanu, jo diviem Saeimas deputātiem tika ierobežota personas brīvība, atļaujot viņu aizturēšanu un kratīšanu.

 

Kā zināms, saskaņā ar Saeimas kārtības rulli par piekrišanu kriminālvajāšanas sākšanai pret deputātu, viņa apcietināšanai, kratīšanas izdarīšanai pie viņa vai citādai personas brīvības ierobežošanai Saeima lemj pēc Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas ziņojuma.

 

Saeima trešdien, 20. jūnijā, ārkārtas sēdē piekrita ārpusfrakciju deputāta Artusa Kaimiņa aizturēšanai un atļāva tiesībsargājošajām iestādēm veikt kratīšanu viņa dzīvesvietā. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) informēja, ka kriminālprocess sākts par polītiskās organizācijas (partijas) nelikumīgu financēšanu, par starpniecību partijas nelikumīgā financēšanā un par partijas nelikumīga financējuma pieņemšanu un izspiešanu.

 

Nākamās dienas vakarā Latvijas parlaments lēma par piekrišanu Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas deputāta Askolda Kļaviņa kratīšanai viņa dzīvesvietā, automašīnā, kratīšanas rezultātā izņemto mantu apskatei, kā arī automašīnas izņemšanai un apskatei. KNAB norādīja, ka pirmstiesas izmeklēšanā iegūts pietiekami pierādījumu tam, ka, pildot deputāta pilnvaras, no 2016. gada 1. novembra līdz šī gada maijam, Kļaviņš ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāvokli mantkārīgā nolūkā, radot būtisku kaitējumu Saeimas budžetam. Iespējams, tas saistīts ar transporta kompensācijām, kādas pienākas deputātiem, kas nedzīvo Rīgā. Šogad februārī izskanēja informācija, ka Kļaviņš īsi pēc kļūšanas par parlamentārieti ir mainījis savu deklarēto dzīvesvietu no galvaspilsētas uz Liepāju. Tas ļāvis piecas līdz sešas reizes palielināt saņemto transporta izdevumu kompensāciju. 

 

Jāpiebilst, ka Kļaviņš atzina – lieta saistīta ar viņa pārdeklarēšanos uz Liepāju, kur viņš arī dzīvo. Deputāts lūdza kollēgas atbalstīt kratīšanas atļaušanu, solot tiesībaizsardzības iestādēm visu parādīt un izstāstīt. Savukārt deputāts Kaimiņš pauda: „Mūsu partija ir absolūti neizdevīga valdošajai varai. Esam uzkāpuši uz pārāk daudzām varžacīm. Neķeriet stresu un neizdariet pārsteidzīgus spriedumus! Mēs jau ko tādu gaidījām, jo esam neērti valdošajiem. Viņi pret mums cīnās ar saviem netīrajiem ieročiem, bet mēs turpināsim godīgi cīnīties pretī.”

 

Aizturēts tika arī Artusa Kaimiņa partijas biedrs Atis Zakatistovs un ar viņiem saistītais uzņēmējs Viesturs Tamužs. Šobrīd aizturētie ir atbrīvoti, viņiem piemērots aizdomās turamā statuss un daži citi ierobežojumi.

 

Vēl jāpiebilst, ka vislielāko viļņošanos publiskajā telpā izraisīja tieši Artusa Kaimiņa un viņa draugu aizturēšana.

 

Protams, par to, vai Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš un viņa partijas biedrs Atis Zakatistovs nodarbojušies ar to, ko dēvē par finanču mahinācijām un ir pārkāpuši likumu, lems tiesībsargājošās iestādes. 

 

Deputāta Kaimiņa aizturēšana gan nebija pārsteigums, jo jau aptuveni mazliet vairāk nekā pirms gada LTV raidījums De facto stāstīja par deputāta „savdabīgajiem” finanču darījumiem, bet dažas dienas vēlāk no Kaimiņa partijas KPV LV aizgājušais Ilmārs Poikāns vērsās pie ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera, aicinot izvērtēt Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa (KPV LV) darbības un viņa vadītās partijas iespējamo nelikumīgo financēšanu. Pagājušā gada decembrī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sāka kriminālprocesu aizdomās par Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa vadītās partijas KPV LV nelikumīgu financēšanu. Pārsteidza gan kas cits – proti, publiski izskanējušie viedokļi, ka deputātu Kaimiņu aizturējuši un turot aizdomās par partijas nelikumīgu financēšanu, jo tā esot atriebība viņam par atrašanos opozīcijā. Vēl vairāk, izskanēja pat viedoklis, ka aizturēt opozīcijas deputātu esot kaut kas demokratiskā un tiesiskā valstī neiedomājams un nepieļaujams. To, ka tieši tāpat uz laiku aizturēts tika arī pozīcijas un varas partijas ZZS deputāts, kvēlie aizstāvji „nepamanīja”. 

 

Protams, pats pirmais jautājums, to dzirdot, bija – vai demokratiskā un tiesiskā valstī opozīcijas deputāts var neievērot nevienu likumu un var tos droši pārkāpt, jo atrašanās opozīcijā ir kā indulgence? Vai opozīcijas deputātu pat nedrīkst turēt aizdomās par likuma pārkāpšanu? Arguments, ka Kaimiņš, lūk, ir viens no tiem deputātiem, kuŗš ierosināja tieslietu ministra demisiju, neiztur nekādu kritiku, jo ne jau pie frakcijām nepiederošais deputāts Kaimiņš un viņa domubiedri no citām frakcijām izšķīra to, vai Dzintars Rasnačs paliks vai nepaliks amatā. Vēl vairāk, Latvijas polītikā Artusam Kaimiņam nav reālas ietekmes, no kuŗas kādam vajadzētu baidīties. Troksni deputāts gan ceļ lielu un dažādi skandāliņi ap viņu raisās kopš pirmās dienas, kad Kaimiņš nolēma iesaistīties polītikā. Taču troksnis vēl nenozīmē ietekmi un izdarītus darbus. Ir vajadzīga katra konkrētā jautājuma analīze, jāprot pierādīt, ka grozījumi kādā likumā vai jauns likumprojekts kaut ko var mainīt par labu valstī dzīvojošajiem, un tikai tad var cerēt, ka izdosies kaut ko panākt. Klaigāt un apgalvot, ka visi zog, visi ir neģēļi, var katrs, nav pat jāprot lasīt un rakstīt. Protams, ne vienmēr opozīcija var kaut ko mainīt, bet, manuprāt, spožs piemērs, kā opozīcija var apvaldīt pie varas esošos un likt viņiem pārdomāt katru lēmumu, ir opozīcija Rīgas domē. Tā nekliedz un nenoņemas ar spilgtiem epitetiem, bet rūpīgi strādā, analizē katru situāciju, rēķina un prasa atskaites par padarīto. Rezultātā Nilam Ušakovam un Andrim Amerikam dzīve nebūt vairs nav tik salda kā agrāk.

 

Ja skatāmies uz Artusa Kaimiņa partiju un tās reitingiem, diez vai tie būtiski mainīsies. Jo, tāpat kā Nila Ušakova un Aivara Lemberga atbalstītājiem, arī Artusa Kaimiņa vēlētājiem tas, ko dara vai nedara viņu elki, neko nemaina. Daļa atbalstītāju savā ziņā ir kā fanātiķi, kuŗi pat nepieļauj domu, ka viņu dievinātie polītiķi varētu kļūdīties vai pārkāpt likumu. Daļu tas nemaz neinteresē, jo viņi polītiķus ir izvēlējušies par savu Dievu zemes virsū. Vēl daļa uzskata, ka „visi taču zog”, kāpēc gan to nevarētu darīt viņu izvēlētie polītiķi!? Un, protams, kādai daļai šo polītiķu atbalstītāju tas ir izdevīgi amatu, vienkārši darba vai norunu dēļ. Un, protams, aizdomās turamo polītiķu atbalstītāji negrib vai nespēj pamanīt, ka Latvijā gandrīz vienmēr polītiķi kritiku un arī tiesībsargājošo institūciju rīcību saistībā ar viņiem skaidro kā konkurentu ļaunprātību un apmelošanu.

 

Jebkurā gadījumā kādu bez tiesas lēmuma pasludināt par nevainīgu un likumam neaizskaramu nozīmē vēl dziļāk stigt tajā purvā, ko paši esam radījuši.