Vai Latvijā ir droši dzīvot?
Sallija Benfelde    03.05.2021

 

 

Protams, daudzas lietas un norises varam novērtēt tikai salīdzinājumā. Tautieši, kuŗi dzīvo ārpus Latvijas un mēdz ilgāku laiku strādāt vai atpūsties šeit, nereti teic, ka Latvijā dzīvot ir droši – klimats, par spīti pārmaiņām, nenes milzu dabas katastrofas, nav lielu un spēcīgu kriminālu vai radikāli noskaņotu grupējumu, kas apdraud iedzīvotājus. Tam kopumā var piekrist, tomēr – vai viss ir tik vienkārši?

 

Runājot par nacionālo valsts drošību, izšķir ārējo un iekšējo drošību. Neapšaubāmi, ka ārējo drošību nosaka gan nacionālie bruņotie spēki un visaptverošā aizsardzība, spēki, gan partnerattiecības un līgumsaistības – Latvijas gadījumā tas ir NATO un starptautiskā sadarbība (piemēram, Eiropas Savienība). Ārējo valsts drošību ietekmē arī reģionālā drošība, un mums vienmēr nākas atcerēties, ka mūsu lielais Austrumu kaimiņš diemžēl nav droši prognozējams un tā demokratijas izpratne krasi atšķiras no vispārpieņemtās.

 

Savukārt, runājot par iekšējo drošību, šķiet,  nekādu lielu problēmu nav, tādēļ pirmajā brīdī pārsteidzošs varēja šķist Valsts prezidenta Egila Levita 22. aprīlī paustais pēc tikšanās ar premjeru Krišjāni Kariņu. „Jāsaka atklāti, Latvijas iekšējās drošības jomas institūcijas ir atpalikušas no kopējās valsts attīstības. Jā, pēdējos gados mums ir bijušas investīcijas vairākās nozarēs,  un tās visas attīstībā ir gājušas uz priekšu, bet iekšlietu institūcijas – policija, izmeklētāji un robežsargi – vienmēr ir apdalīti. Tā vienkārši nevar turpināties, jo iekšējās drošības joma ir kritiskā stāvoklī,” publiski pauda Levits. Valsts prezidents aicināja, strādājot pie nākamā gada valsts budžeta, par vienu no galvenajām prioritātēm noteikt iekšlietu institūciju sakārtošanu, tam atvēlot saprātīgas investīcijas. Tomēr viens no galvenajiem jautājumiem ir nodrošināt iespēju par labas un kvalitatīvas izglītības iegūšanu iekšlietu struktūrās strādājošajiem. „Izglītības jautājums jāskata nedaudz plašāk un to nevar saistīt tikai ar vienu iekšlietu nozari. Manuprāt, jautājums par tiesībsargājošajās institūcijās strādājošo izglītošanu ir jāskata kopīgi ar Tieslietu ministrijas sagatavoto projektu par Tieslietu akadēmijas izveidošanu, jo mana pārliecība ir tāda, ka Policijas akadēmijas likvidēšana ir bijusi liela kļūda, kuŗa ir jālabo, bet tas nenozīmē, ka ir jāatjauno tieši šāda akadēmija. Ir jābūt vienai iekšēji saskaņotai policijas un līdzīgo amatpersonu izglītības iestādei,”  piebilda Prezidents.

 

Droši vien vietā ir atgādināt, ka valdība Policijas Akadēmiju nolēma likvidēt 2009. gadā un kā pamatojums tika minēts financējuma trūkums, tādēļ Akadēmija beidza pastāvēt 2010. gada 1. janvārī.

 

Jāpiebilst, ka par to, ka iekšējā drošība ilgstoši atstāta novārtā, Valsts prezidents atgādināja jau janvārī. Toreiz Egils Levits pēc sarunas ar iekšlietu ministru, Valsts policijas, Valsts drošības dienesta, Valsts robežsardzes un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vadītājiem par valsts iekšējās drošības stiprināšanu sacīja, ka Latvijas iekšējā drošība jau ilgstoši atstāta novārtā, un tas atspoguļojas nolietotajā infrastruktūrā, darbinieku zemajā atalgojumā, kā arī izglītības līmenī. Janvārī Valsts prezidents arī atzīmēja, ka jāveic atalgojuma reforma, lai aizsardzības joma nekonkurētu ar iekšlietu nozari, kā arī lai izmeklētāju, prokuroru un tiesnešu atalgojums tiktu iekļauts vienotā sistēmā, stiprinot tiesiskumu Latvijā. Atbalstam iekšējai drošībai ir jābūt līdzvērtīgam tam, kāds tas ir abās pārējās Baltijas valstīs.

 

Prezidenta sacītajam var tikai piekrist – mūsu valsts nacionālā drošība aptver gan ārējo drošību, par ko ir atbildīgs aizsardzības resors, gan iekšējo drošību, par ko pamatā ir atbildīgs iekšlietu resors. Levita ieskatā, ārējā un iekšējā drošība ir vienas medaļas divas puses.

 

Vai kopš janvāŗa kaut kas ir būtiski mainījies? Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens gan ik pa laikam runā par algām iekšlietu sistēmā, par telpām un darba apstākļiem policistiem, bet faktiski ministrs vairāk interesējas par jautājumiem, kas tieši neskar viņa vadīto nozari – piemēram, par atļaujām pandēmijas laikā strādāt manikīrēm vai frizierēm. Jāteic arī, ka neatklāto pasūtījuma slepkavību skaits pieaug – par to upuŗiem kļuvuši gan vairāki advokāti, gan futbola aģents, nesen sadega kāds jauns vīrietis un viņa nāve, ļoti iespējams, saistīta ar naida noziegumu, bet jau tagad ir skaidrs, ka Tukuma policijas rīcība ir bijusi pilnīgi neizprotama. Vēl pagājušajā nedēļā Rīgas centrā, kādā nelegālā hostelī izcēlās ļoti bīstams un liels ugunsgrēks, kuŗā gāja bojā astoņi cilvēki. Tomēr visi šie notikumi netraucē iekšlietu ministram Ģirģenam daudz un skaisti runāt gandrīz par jebkuŗu nozari, bet iekšlietu sistēmā ministrs daudz tālāk par algu jautājumu neredz.

 

Saprotams, ka ka gadiem ieilgušas vainas nevar izārstēt ātri, tomēr diemžēl ministrs nedarbojas kā profesionālis iekšlietu jomā, bet vairāk atgādina polītikāni, kuŗam rūp sevis izcelšana, slavināšana un, iespējams, lobisms dažos jautājumos. Vēlme izcelties brīžiem noved pie pavisam dīvainiem un pat absurdiem iekšlietu ministra paziņojumiem. Tā pēc futbola aģenta slepkavības ministrs intervijā Latvijas Radio apgalvoja, ka šī slepkavība ir kā brīdinājums “par to, ka Latviju sākam attīrīt no noziedzīgiem grupējumiem, kuŗi ilgstoši strādājuši Latvijā un kuŗiem tiek pārrautas dažādas ķēdes”. Ko īsti ministra teiktais nozīmē, žurnālistiem tā arī neizdevās saprast, jo Ģirģena skaidrojumi “gaismu tumsā” neviesa.

 

Neapšaubāmi, kā jau minēju, pašreizējo iekšlietu ministru nevar vainot visās Latvijas iekšējās drošības sistēmas problēmās, bet jāatzīst arī, ka līdz šim Sandim Ģirģenam nekādi nav izdevies apliecināt prasmi un vēlmi strādāt, jo lielā pļāpāšana rezultātus nav devusi. Skaidrs ir arī tas, ka Latvijas iekšējās drošības sistēmas sakārtošanā un stiprināšanā liela nozīme ir gan Tieslietu ministrijai, gan  Valsts Drošības dienestam, Valsts robežsardzei un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam. Un polītiķiem ir jāspēj domāt nevis katram par savu partiju – kā izcelties vēlētāju acīs un izskatīties jaukiem un mīļiem, bet gan jāgrib un jāspēj domāt un strādāt Latvijas valsts interesēs. Lai arī turpmāk 4. maijā mēs visi varam droši klāt savus baltos svētku galdautus un svinēt svētkus.