FRANKS GORDONS 24.05.2016
15. maijs kļuvis par izcilu datumu Rietumu un Putina Krievijas pretstāves gaitā: šai dienā, beidzoties Eurovision-2016 konkursam, daudzējādā ziņā pārsteidzošu uzvaru guva Ukrainas pārstāve ‒ Krimas tatariete Džamala ar savu dziesmu "1944", veltītu viņas tautas kopveida deportacijai, kuŗā cieta arī viņas vecvecmāmiņa. Lieliska, Kijevas mūzikas akadēmijā izglītojusies dziedone, arī ārienē pievilcīga, ar savu uzvaru atgādinājusi pasaulei, ka Ukrainas "eiropiskā izvēle" nav nejauša un ka visiem patiesi demokratiskajiem spēkiem pasaulē nav jāieslīgst apātijā, bet jāatbalsta šī izvēle, kā mēdz teikt, visos līmeņos.
Jau pārpārēm ticis tērgāts par konkursa dalībvalstu žūriju un publikas pretrunīgajiem spriedumiem un tā tālāk un tamlīdzīgi. Manuprāt, tas būtu aizmirstams. Galvenais ir tas, ka starojošās Džamalas smaids, saņemot konkursa trofeju un vicinot dzeltenzilo Ukrainas karogu, ir uzmundrinājums Ukrainai un visiem tās draugiem un labvēļiem.
Bēgļu krize, kas nebūt nav aprimusi, un ar to un daudz ko citu saistītie krampji, kas satricina Eiropas Savienību, diemžēl manāmi novērsa uzmanību no pašreizējā stāvokļa Ukrainā un "ap to". Te nu pelna ievērību DER SPIEGEL starptautiskajā portālā publicētā Kristiāna Nefa (Christian Neef) reportāža no Rietumukrainas metropoles Lvivas (nesenās Ļvovas, kādreizējās Lembergas). Reportāžas pozitīvais varonis ir šīs savā veidolā itin eiropiskās pilsētas mērs, 47 g. v. Andrijs Sadovijs, kam nedaudzos gados izdevies sakopt un sakārtot šo pamatīgi nolaisto pilsētu un "atsvaidzināt" polītisko gaisotni tajā, kur tagad manāmi saplakusi galēji labējās partijas "Svoboda" ietekme un ne tikai Lvivā, bet arī Kijevā gūst daudz jaunu piekritēju konservatīvā centriskā partija Samopomič (Pašpalīdzība), ko nodibinājis Andrijs Sadovijs.
Ukrainas prezidents Petro Porošenko jau vairākkārt piedāvājis Sadovijam ministra un pat premjēerministra amatu Kijevā, taču šie piedāvājumi tika noraidīti, jo Sadovija izpratnē prezidents Porošenko joprojām cieši saistīts ar oligarhu grupām, kuŗām pašlabums, varas un naudas kāre stāv pāri Ukrainas nacionālajām interesēm.
Kas tagad ir Andrija Sadovija domubiedrs un sabiedrotais cīņā pret korupciju? Tas ir nesenais Gruzijas prezidents Miheils Saakašvili, tagad "leģendārās" ostas pilsētas Odesas gubernātors, kuŗam izdevies savaldīt pērkamos muitniekus (atcerieties Jauno Derību?) un atkārtot pozitīvos veikumus korupcijas apkarošanā, kas viņam bija izdevušies Gruzijā.
Un kas tikmēr norisinās Donbasā? Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) ģenerālsekretārs Lamberto Zaniers, kas iepazinies ar situāciju šai Ukrainas dienvidaustrumu novadā, paziņojis, ka Donbasā pašpasludinātās "tautas republikas" faktiski atdalījušās no Ukrainas un kļuvušas par veidojumu, kas atgādina no Moldovas atdalījušos Piedņestru, kur konflikts ir "iesaldēts". Diemžēl!
Un kas notiek Ukrainai pirms diviem gadiem atņemtajā Krimā, kura līdz tās nelikumīgajai aneksijai bija ‒ saskaņā ar Ukrainas konstitūciju ‒ autonoma republika tās sastāvā? Tur tagad plaukst tumsonīgs lielkrievu šovinisms. Uzsliets piemineklis carienei Katrīnai II jeb Lielajai, kas Krimu un piekrasti dienvidos no Dņepras iekļāva Krievijas imperijā, kā arī kņazam Potjomkinam ‒ tās favorītam, kuŗš attiecīgo karagājienu pret Osmaņu imperiju bija organizējis. Turpat Krimā top piemineklis baronam Vrangelam ‒ tam pašam "baltās emigrācijas" elkam, kurš bija spiests bēgt no boļševiku armijas, kuŗras triecienspēks bija sarkano strēlnieku "Latdivizija"...
Un vēl kas: nupat Krimā, Eipatorijas pilsētā, tika svinīgi atklāts un iesvētīts Krievijas pēdējā imperatora Nikolaja II krūšutēls, turklāt ceremonijā piedalījusies "Krievijas imperatoru Romanovu nama galva (golova) lielkņaze Marija Vladimirovna".
Stiprināt Ukrainas apņēmību turpināt kursu uz Eiropu un Rietumiem un spītēt putiniskās Krievijas izdarībām gan Donbasā, gan Krimā ‒ tas ir, kā mēdz teikt, šīsdienas pamatsauklis. Un šai ziņā Džamalas uzvara "Eurovision" konkursā bija uzmundrinoša.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)