Uz pirkstgaliem...
FRANKS GORDONS    05.08.2014

 

Kad nekauņām jāaplauž radziņi, viņi staigā uz pirkstgaliem. Un attaisno agresoru. Un viņu zemapziņā gruzd naids pret Rietumiem.

 

Laikrakstā NRA Viktors Avotiņš nāk klajā ar apcerējumu, kuŗa virsrakstā pausts divdomīgs mājiens: „Kaŗš svarīgāks par patiesību.” Sakarā ar Malaizijas laineŗa notriekšanu Avotiņš uzsveŗ, ka „pat valstu vadītāji šobrīd spekulē ar līķiem”. Varu saderēt, ka ne jau Putins te domāts... Avotiņa uztverē „tā nav kaŗa novēršana, bet gan otrādi -- izteikta kaŗa eskalācija”. Labi atceros, ka Maskavas Ļiteraturnaja Gazeta 1947. gadā savā pirmajā numurā līdzīgi šaustīja „kaŗa kurinātājus” ar Hariju Trumenu priekšgalā. Viktoram Avotiņam, protams, nāk prātā 1914. gada vasara, un viņam šķiet, ka Malaizijas lidmašīna nebūs pēdējais „ferdinands”, kas kritīs Ukrainā vai kur citur.

 

Tālāk Avotiņš raksta: „Lai arī tiek runāts par ģeopolītiski nozīmīgu agresiju, visi grib iemācīt Krieviju pareizi turēt dakšiņu. Tātad - visi (ieskaitot oficiālo Latviju) grib kaŗu." Ņirdzīgs izsmiekls un nekrietna apsūdzība Rietumiem un „oficiālajai Latvijai”. Katrs vārds šajā Avotiņa teikumā skan kā mūzika, atbalsojoties pazīstamajā Antonijas ielas ēkā.

 

Viktors Avotiņš, pārmetot pašreizējai Ukrainas valdībai gatavību „atdot savu tautu un savu territoriju globālai rēķinu kārtošanai”, pats mudīgi izraksta  rēķinu Amerikai: „ASV pēc Otrā pasaules kaŗa vairāk nekā 50 reižu mēģinājušas gāzt ārvalstu valdības (..) bumbojušas iedzīvotājus vairāk nekā 30 valstīs, mēģinājušas apspiest nacionālās atbrīvošanās kustības vairāk nekā 20 valstīs." Ne vārda par to, ka tie bija „aukstā kaŗa” gadi un ka šīs „kustības” lielākoties bija bruņotu kaujinieku un bieži vien terroristu grupas, kas saņēma naudu un bruņojumu „caur” PSKP CK t.s. starptautisko nodaļu.Un „šajā kompanijā” Avotiņš „nesaskata nekādas patiesības alkas”, un viņam „diemžēl šķiet, ka oficiālā Latvija šai kompanijā labi iederas”. Vai viņš labāk gribētu redzēt Latviju Ziemeļkorejas, Zimbabves vai „Doņeckas tautas republikas” kompanijā?

 

Saskaņas līderi Jāni Urbanoviču tāpat „moka Trauksmainas domas, iestājoties „Četrpadsmitajam augustam”” Tādu virsrakstu viņš devis savam apcerējumam, kas parādījās www.delfi.lv portālā. Viņaprāt pašreizējās Ukrainas drāmas svarīgākie dalībnieki un iestudētāji (gan Obama, gan Putins, gan Kamerons, „laikam gan arī pats Porošenko”) iedomājas, ka viņu rīcībā ir sviras un pultis, ar ko „manipulēt”. Visi bāzti vienā maisā. Un tālāk Urbanovičs nepārprotami uzbrūk Latvijai: pašreizējā konfliktā esot papildu riski, "diemžēl Eiropā tie ir tradicionāli, un to cēlonis ir dažu mazu valstu – „Eiropas koncerta dalībnieku” polītiskais infantilisms. Pirms gadsimta tās ir bijušas Balkānu valstis, bet mūsdienās reakcijas katalizātoru neglīto lomu (!) uzņēmušās dažas „jaunās Eiropas” valstis, un izskatās, ka arī Latvija ir to vidū.” Urbanovičs savas simpatijas nebūt neslēpj: „Diemžēl tā nav pirmā reize, kad Baltijas valstis "skrien pa priekšu vilcienam” jautājumos, kas saistīti ar spiedienu, sankcijām, noturēšanu (containment? -F.G.) un sodiem attiecībā uz Krieviju."

 

Tālāk infantils kļūst pats Urbanovičs, pamācot mūs, ka „miers vienmēr atnes maizi, bet ienaids – raizi”. Nāk prātā, ka visus pēckaŗa gadus, ko nodzīvoju padomju „republiksaimē”, mani ik uz soļa vajāja plakāti ar uzrakstu MIRU MIR (Pasaulei mieru). Krieviski tas skanēja kā uzmācīga murdoņa: mirumir-mirumir-mirumir. Sak, pacietīsim visus spaidus, visas ķezas, lai tik kaŗa nebūtu...

 

Urbanovičs ņemas citēt „amerikāņu konservātīvisma patriarcha” Zbigņeva Bžezinska tezi („ar pamatīgu provokācijas lādiņu”) par to, ka bez Ukrainas Krievija vairs nebūs Eirāzijas imperija, bet paliks par reģionālu Āzijas valsti, bet Krievija savienībā ar Ukrainu pārvērstu to par varenu imperijas valsti, kas izpletusies gan Eiropā, gan Āzijā. Nu pats būšu cinisks: var saprast, kas bija no svara Putinam, 2013.-2014, gadumijā sākot savu avantūru, bet vai Rietumiem, civīlizētajai pasaulei, tostarp Baltijai, nav vēlamāka Krievija bez Ukrainas?