Uz Eiropu vai uz Āziopu?
   10.12.2013

Franks Gordons

Uz Eiropu vai uz Āziopu?

Patlaban t.s. pēcpadomju telpā notiek spēkošanās. Krievijas Federācijas patvaldnieciskais prezidents Vladimirs Putins pūlas pārvarēt pretestību savam plānam ievilkt 1991. gadā no PSRS atšķēlušās sastāvdaļas muitas ūnijā, kas būtu kodols jaunam veidojumam - Eirāzijas Savienībai - Krievijas vadībā. Un šī Eirāzija - tā pati PSRS jaunā ietērpā - būtu globāls pretspēks nīstajai Eiropas Savienībai. Jau labi sen atjautīgi Krievijas demokrati Eirāziju dēvē par Āziopu: tas pats vien ir, bet skan trāpīgāk, barbariskāk.

Putinam šo Eirāzijas ideju "ielika galvā" 1962. gadā dzimušais Aleksandrs Dugins - padomju GRU (Galvenās izlūkošanas pārvaldes) ģenerālleitnanta dēls. Šis mistiķis, kas 18 gadu vecumā vadīja nelegālu jaunatnes pulciņu „Melnais SS ordenis „ (!) un vēlāk pieslējās Ļimonova nacionālboļševikiem, kopš 2008. gada ir Putina partijas Vienotā Krievija neoficiālais ideologs.

Vladimiram Putinam, kā zināms, ir izdevies ievilkt iecerētās Eirāzijas jeb Āziopas aplokā Baltkrieviju un Kazachstānu, kuŗas prezidents Nursultans Nazarbajevs ekonomisku un ģeopolītisku apsvērumu pēc padevies  Kremļa aicinājumam. Septembrī šim pret Eiropas Savienību vērstajam veidojumam pievienojās Armēnija, un par to vēl būs runa.

Patlaban kaujas lauks Eiropas un Āziopas konfrontācijā ir Ukraina - pēc platības lielākā Eirops valsts ar 45 miljoniem iedzīvotāju, kuŗa labības eksporta ziņā ieņem 3. vietu pasaulē.

Notikumi Ukrainas  galvaspilsētā Kijevā attīstās tik strauji, ka brīdī, kad šis raksts nonāks pie lasītājiem, tas "tekošās informācijas" ziņā būs jau novecojis. Tāpēc aprobežošos ar konfrontācijas dalībnieku raksturojumu.

Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, kuŗa Reģionu partijai parlamentā ir vairākums, pēkšņi bija atteicies parakstīt Viļņas apspriedes ietvaros vienošanos par sadarbību ar Eiropas Savienību. Viņš bija atteicies, jo Putins, izmantojot Ukrainas ekonomiskās un financiālās problēmas un iedarbinot šantāžas sviru, draudēja šo valsti izputināt, ja tā turpinās pakāpenisko virzību uz Eiropas Savienības dalībvalsts statusu. Janukoviča "kapitulācija Kremlim" izraisīja sašutuma vētru ne tikai rietumu novados, kur pretkrieviskais noskaņojums vienmēr ir bijis spīvs, bet arī galvaspilsētā Kijevā, kur līdz pusmiljons protestētāju pulcējās Neatkarības laukumā jeb Maidanā.

Zīmīgi, ka cīņā pret Janukoviča prokrievisko noslieci, cīņā "par Eiropu" (arī t.s eiropisko vērtību aspektā) saliedējušies ļoti atšķirīgi spēki: izteikti rietumnieciskā partija UDAR (Trieciens), ko vada Eiropas čempions boksā Vitalijs Kličko, centriskā Batkivščina (Tēvzeme), ko vada Arsenijs Jaceņuks, un labēji radikālā Svoboda (Brīvība), ko vada Olegs Tjagniboks. Apvienojušies Nacionālās pretestības akcijā, šī trijotne nozvērējusies cīnīties līdz galam "par Eiropu".

Septembrī Putinam izdevās piestiķēt Eirāzijas Savienības iedīglim Armēniju, kas ar Krieviju, kā zināms, nerobežojas. Kremlim tas ir liels panākums, jo šī "inkorporācija" nodrošina Krievijai stabilu satelītu Aizkaukazā, bazi iespējamai šantāžai pret Azerbaidžānu un Gruziju. Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans, braucot uz Maskavu "padoties", motīvēja šo pakļaušanos ar Krievijas vēsturisko lomu kā kristīgās Armēnijas aizgādnei. Ja Sargsjans būtu atteicies, Krievija varētu Armēniju izputināt, jo gāzes un subsidiju svira ir iedarbīga...

Armēnijas pakļaušanos Krievijai atbalsta Maskavas armēņu lobijs, un te būtu minams  polītologs Sergejs Kurginjans - dedzīgs liekrievu (!) imperists un Putina fans.

Taču 2. decembrī, kad Putins iespaidīgas delegācijas priekšgalā ieradās Armēnijas galvaspilsētā Erevanā, viņu tur sagaidīja protestētāji ar plakātiem: "Armēnija netiks pārdota Putinam" un "Muitas ūnija nozīmē Armēnijas kolonizāciju". Tātad arī Armēnijā netrūkst cilvēku, kuŗu sapnis ir Eiropa, nevis Āziopa.