Ukrainas mācība latviešiem
   25.02.2014

Ukrainas mācība latviešiem

Sallija Benfelde

Pēdējo mēnešu un it sevišķi pēdējo nedēļu notikumi Ukrainā ir kārtējais atgādinājums par Krievijas interesēm un par to, ka Putins nekautrējas līdzekļu izvēlē, lai panāktu savu. Pirmajā brīdī var šķist, ka Ukrainā notiekošais Latviju neskaŗ, tomēr tā tas nav, jo Ukraina no mums ir tikai 1000 kilometru attālumā, mums ir robeža ar Krieviju, un tās un vietējo Putina piekritēju intereses Latvijā var just vai ik dienu.

Lai labāk saprastu, kas, kā un kāpēc notiek Ukrainā, jāatgādina pēdējo trīs mēnešu notikumi Kijevā. Kā zināms, Ukraina jau labu laiku raudzījusies Eiropas Savienības (ES) virzienā, tomēr valdošās Reģionu partijas un tās vadītāja, Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča nostāja visu laiku bijusi nenoteikta, lai gan viņš bija solījis Ukrainas tuvināšanos ES. Pagājušā gada novembŗa beigās Lietuvā, Viļņā, notika ES Austrumu partnerības galotņu sanāksme, un Ukrainas prezidents neparakstīja asociācijas un tirdzniecības līgumu ar ES. Pēc tam Ukrainas opozicijas pārstāvji preses konferencē paziņoja, ka Ukrainas prezidents Janukovičs ir nodevis savas tautas pēdējās cerības. Viens no opozicijas līdeŗiem, partijas Batkivščina ( „Tēvzeme”) vadītājs Arsēnijs Jaceņuks toreiz sacīja: „Ir pilnīgi skaidrs, ka prezidents Viktors Janukovičs, cenšoties noturēties pie varas un 2015. gadā sagrābt valsts vadītāja amatu, pārdevis Ukrainas likteni un nākotni, un to viņš darījis Krievijas prezidenta Vladimira Putina aizgādnībā. Putins uzvarējis, bet Ukraina saskārusies ar milzīgu izaicinājumu – kurp tai tālāk iet.”

Jau pirms prezidenta galīgā lēmuma neparakstīt līgumu ar ES Ukrainas galvaspilsētā Kijevā notika protesta demonstrācija, kuŗā piedalījās aptuveni 50 tūkstoši cilvēku, jo pirms Viļņas sanāksmes negaidīti tika paziņots, ka ir pārtraukta gatavošanās šajā sanāksmē parakstīt ES asociācijas līgumu. 19. decembrī Krievija un Ukraina vienojās par Ukrainai piegādājamās gāzes cenas samazināšanu, un Krievija Ukrainas valdības vērtspapīros investēs 15 miljardus dolaru, lai atbalstītu Ukrainas budžetu, pēc tikšanās ar Janukoviču Kremlī paziņoja Putins. Opozicijas līdeŗi toreiz izteicās, ka prezidents Viktors Janukovičs Maskavā „nodevis ukraiņus lombardā”.

Kopš novembŗa, kad kļuva skaidrs – Ukraina asociācijas līgumu ar ES neparakstīs, Kijevā notika plašas demonstrācijas, kuŗās piedalījās aizvien vairāk cilvēku. Ukrainas un Krievijas vienošanās situāciju tikai saasināja, protesti notika Neatkarības jeb Maidana laukumā, un protesta kustība ieguva maidana nosaukumu. Prezidentu atbalstītājs vairākums Ukrainas parlamentā jeb Augstākajā Radā 16. janvārī pieņēma pret protesta akcijām vērstu likumu, kas atļāva krimināli sodīt pret valdību vērsto demonstrāciju dalībniekus. Jāpiebilst, ka Ukrainas austrumos un Krimā dzīvo ap 60 procentu krievvalodīgo, kas lielākoties ir Krievijas un Putina piekritēji.

Skaidrojums tādai situācijai ir meklējams visai senā vēsturē. Padomju vara no 1932. līdz 1933. gadam Ukrainā izraisīja mākslīgu badu, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu „golodomors” ( bada nāve), kuŗā pēc dažādiem datiem gājuši bojā 2 – 10 miljoni cilvēku. Ukraiņu zemnieku ģimenēm atņēma absolūti visu pārtiku, pat sēklas graudus. Acīmredzot bads tika izraisīts, lai apspiestu ukraiņu nacionālismu un iznīcinātu ukraiņu tautu. Savukārt 1944. gadā Staļina deportācijās uz Centrālāziju tika izsūtīti teju visi Krimas tatāri, kuŗu skaits jau Krievijas imperijas laikā pēc represijām bija sarucis no 5 miljoniem līdz 300 tūkstošiem. Protams, badā nomērdēto un izsūtīto iedzīvotāju vietā ieradās ļaudis no toreizējās PSRS, lielākoties krievu valodā runājošie. Jāpiebilst, ka 2008. gada martā Ukrainas parlaments atzina Padomju Savienības rīcību bada izraisīšanā par genocīdu. 2008. gada 23. oktobrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kuŗā golodomors tika atzīts par noziegumu pret cilvēci.

Pēc 16. janvāŗa, kad tika pieņemts likums pret demonstrantiem, Ukrainas vara sāka lietot pret protestētājiem bruņotu spēku, bija cilvēku upuŗi. Maidana laukumā tika celtas barikādes, visu diennakti tur atradās tūkstošiem cilvēku. Protesta akcijas un bruņotas sadursmes ar varas pārstāvjiem sākās arī citās Ukrainas pilsētās valsts rietumos. Notiekošais pamazām kļuva par Ukrainas iedzīvotāju un varas konfliktu, kuŗā pret protestētājiem tika izmantoti ieroči. Latvija un arī citas Austrumeiropas valstis jau labu laiku centās notiekošajam Kijevā pievērst ES uzmanību, atgādinot, ka vara pārkāpj cilvēktiesības un ignorē ukraiņu tautas gribu. Situācija vēl vairāk saasinājās 18. februārī, kad Augstākās Radas opozicijas partijas mēģināja iesniegt pieprasījumu atcelt spēkā esošo Ukrainas konstitūciju un atgriezties pie 2004. gadā pieņemtās konstitūcijas.

Pieprasījums tika noraidīts. Opozicijas partiju pārstāvji tomēr varu piespieda šo pieprasījumu reģistrēt. Vairāki opozicijas deputāti sarīkoja protesta gājienu uz Ukrainas parlamenta ēku, taču tur atdūrās pret milicijas kravas automašīnām un uzsāka ielu kaujas. Tuvīnā Marijas parkā protestētāji sāka celt jaunas barikādes un ieņēma Kijevas virsnieku namu, kuŗā iekārtoja medicīnas punktu ievainotajiem. Pēcpusdienā demonstranti iebruka valdošās Reģionu partijas ēkā. Pievakarē specvienības kaujinieki atspieda protestētājus no valdības ēku kvartāliem, un Ukrainas Iekšlietu ministrija paziņoja, ka līdz plkst. 18.00 jāpārtrauc nemieri, pretējā gadījumā tiks ieviesta kārtība ar likumā paredzētiem paņēmieniem. Savukārt opozicija aicināja nekavējoties izsludināt pirmstermiņa prezidenta un parlamenta vēlēšanas, kā arī izvest specvienības no Kijevas centra.

Specvienību un iekšlietu kaŗaspēka vienību kaŗavīri sāka „antiterrorisma operāciju"”Neatkarības laukumā ar ūdens lielgabaliem un trokšņu granātām, uz ko protestētāji atbildēja ar akmeņiem, petardēm un degšķidruma pudelēm. Tika ziņots par deviņiem ielu kaujās kritušajiem, no kuŗiem divi bija iekšlietu kaŗaspēka vienību dalībnieki. Ļvovā protestētāji ieņēma apgabala administrācijas ēku, prokūratūru un Iekšlietu ministrijas ēkas. Pēc nakts kaujām 19. februāŗa rītā tika ziņots par bojā gājušajiem. Ukrainas aizsardzības ministrs paziņoja, ka devis pavēli nosūtīt uz Kijevu speciālo gaisa desanta brigādi. Pēcpusdienā plašsaziņas līdzekļi ziņoja, ka Ukrainas galvaspilsētā opozicijas un milicijas sadursmēs bojāgājušo skaits sasniedzis 25, bet ievainoto skaits sniedzas tūkstošos un Ukraina tuvojas pilsoņkaram. 19. februārī cīņā pret demonstrantiem iesaistījās snaipeŗi, tika ziņots, ka dienas laikā nogalināti vairāk nekā 50 cilvēki. Vēlāk bojā gājušo skaits tika precīzēts: nošauti 82 cilvēki. Reportāžas no Kijevas bija asinis stindzinošas – žurnālistiem bija izdevies nofilmēt, kā snaipeŗu lodes nogalina cilvēkus. Krievija mudināja prezidentu Janukoviču nepadoties.
Beidzot arī ES nolēma iesaistīties konflikta risināšanā, Briselē tika sasaukta ES ārlietu ministru apspriede, lai lemtu par sankcijām pret Ukrainas amatpersonām (aizliegums iebraukt ES un kontu bloķēšana). Uz Kijevu devās Vācijas, Polijas ārlietu ministri, Francijas Ārlietu ministrijas Kontinentālās Eiropas departamenta vadītājs. Putinam zvanīja gan Vācijas kanclere Merkele, gan ASV prezidents Obama, kas ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu telefoniski vienojās, ka nav pieļaujamas turpmākas sadursmes un upuŗi. Uz Kijevu devās arī Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Ēriks Kalniņš un Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete. Ukrainas prezidents Janukovičs parakstīja vienošanos par Ukrainas konflikta norēgulējumu.

Pēc tam notikumi risinājās ļoti ātri. Daudzi Janukoviča partijas biedri pameta Reģionu partiju parlamentā un pievienojās opozicijas deputātiem. Daudzi prezidenta partijas biedri un amatpersonas kopā ar ģimenēm un milzīgām ceļa somām čarterlidojumos devās prom no Ukrainas, tika ziņots par 51 čarterrlidojumu. Prezidents Janukovičs no Kijevas vispirms devās uz savas partijas sanāksmi Chaŗkovā, bet pēc tam uz Krimu. Pašlaik viņš kaut kur slēpjas. Parlaments ir atjaunojis 2004. gada konstitūciju, paziņojis par prezidenta atcelšanu un ārkārtas parlamenta un prezidenta vēlēšanām maijā. ES ir gatava sniegt Ukrainai financiālu palīdzību, tiek runāts arī par iespējamu Valūtas fonda iesaistīšanu Ukrainas valsts glābšanā. Pēc prezidenta, ģenerālprokurora un daudzu amatpersonu aizbēgšanas klājā nākuši daudzi satriecoši fakti: šie cilvēki ir dzīvojuši neaptveŗamā greznībā, valsts kase ir izlaupīta, Ukraina ir bankrota priekšā. Tagad ir acīm redzams, ka Janukovičam vajadzējis Krievijas naudu, lai kaut kā mēģinātu noturēt valsti virs ūdens, jo vara neko nedarīja savas valsts un cilvēku labā, bet izzaga Ukrainu neiedomājamos apmēros.

Savukārt Putins labprāt atbalstīja Janukoviča rīcību, lai palielinātu savu ietekmi Ukrainā. Starp citu, Krievijas premjērministrs Dmitrijs Medvedevs nupat nācis klajā ar paziņojumu, ka Ukrainas varas iestāžu leģitimitāte ir apšaubāma. Saliekot kopā Ukrainas austrumu reģiona un Krimas krievvalodīgo iedzīvotāju simpatijas pret Krieviju, jau izskanējušas runas, ka Ukrainas austrumu reģioni nepakļausies Kijevai, un Krievijas analitiķa Andreja Piontkovska sacīto: Ukrainas notikumi vedina domāt, ka Rietumi joprojām nav izpratuši Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīma patieso būtību un Kremļa ekspansīvās polītikas mērķi pēc Gruzijas un Ukrainas varētu kļūt Baltijas valstis, – atliek vienīgi priecāties, ka esam ES un NATO saimē.

Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga sacīja: „Mēs tiešām tagad esam uz naža asmens. Uz paša naža asmens. Scēnāriji ir iespējami vairāki.” Eksprezidente atgādināja, ka savulaik Krievija ir pieņēmusi oficiālu nostāju, ka savus tautiešus tā var aizstāvēt arī citās valstīs ar bruņota spēka palīdzību, ja tiks aizskartas viņu intereses. Notiek, kā angļi saka, zobenu žvadzināšana un draudi – ja daļa Ukrainas atdalīsies un būs mēģinājums ar varu tās paturēt Ukrainas territorijā, tad, protams, vajadzēs savējos glābt un tiks atkārtots Dienvidosetijas un Abchāzijas variants Gruzijā. Un nu ir noticis tas, kā bilst eksprezidente, „par ko es ļoti baidījos – par buntavniekiem padarīti tie austrumu un dienvidu reģioni, kas ir vairāk krievvalodīgo apdzīvoti, kur Janukovičam ir savs atbalsts,” saka Vīķe- Freiberga.

Skaidrs ir viens – notikumi Ukrainā rāda, ka Krievija nerimsies un mums jābūt gan ļoti uzmanīgiem, gan arī ar stingru mugurkaulu, ja negribam piedzīvot nopietnas Krievijas provokācijas Latvijā.