Tuvredzība, vienaldzība
FRANKS GORDONS    06.01.2015

 

Ir Latvijā tāds veiksmīgs uzņēmējs – Jevgeņijs Gombergs. Saimnieciski. Kļuvis pazīstams ar to, ka - no vienas puses – par savu naudu atjaunojis Krievijas imperātora Pēteŗa I pieminekli, kas līdz Pirmajam pasaules kaŗam atradās tur, kur tagad Brīvības piemineklis, un uzstādījis to sev piederošajā zemes gabalā, un – no otras puses – uzdāvinājis Saeimai par savu naudu atjaunoto Lāčplēša cilni, kas tagad grezno Augstā Nama ārsienu. Spalva Gombergam asa, sarkasma pietiek. Nu viņš portālā rus.delfi.lv nācis klajā ar tādu kā pamfletu: Mīlēt Herostratu. Viņš pārmet Latvijas ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam vēlmi „ieiet vēsturē” kā postītājam, kā Herostratam. Ministrs, sāk, dižojies: „Es apturēju Jauno vilni!” Ministram prieks, ka parādījis durvis visādiem kobzoniem, un viņa „melno sarakstu” pieminējis pats Putins savā gadskārtējā preses konferencē. Interesanti, ka pats Gombergs nav nekāds Jaunā viļņa fans. Tā burzma Jūrmalā viņu pat reizēm kaitinot. Bet viņš kā uzņēmējs sašutis par to, ka ministrs  Rinkēvičs neprot novērtēt milzīgos ienākumus, ko Jauna viļņa bangas nesušas gan Jūrmalas pilsētai, gan turienes viesnīcniekiem, komersantiem, krodziniekiem, apkalpošanas sfairai.

 

Gomberga dusmas baro tikai financiāli apsvērumi. Viņam ir taisnība, kad viņš saka, ka Jaunais vilnis pārvērtis stipri vien nolaisto piekrastes joslu starp jūru un Lielupi jaunbūvju virtenē, kur kā sēnes aug greznas vasarnīcas un gluži vai pilis. Gombergs arī uzsver to labumu, ko Latvijas ekonomikai dod t.s. uzturēšanās atļaujas.

 

Bet šāda pieeja ir tuvredzīga, un ar tuvredzību sirgst ne tikai Gombergs vien. Viņš nevēlas saskatīt iemeslus, kas pamudinājuši ministru Rinkēviču un redzamus latviešu sabiedrības pārstāvjus vērsties pret Jauno vilni un visai strauji lienošo Jūrmalas rusifikāciju. No Bulduriem līdz Asariem maz kur dzird runājam latviski, un nekaunīgi elitāri pircēji no Maskavas pat sākuši dēvēt savus Jūrmalā iegūtos īpašumus par Putinkām.

 

Pat maestro Raimonds Pauls, kuŗš gadiem ilgi protežēja šo festivālu, tagad samierinājies ar šī jampadrača pārcelšanos, kā rādās, uz Sočiem vai Jaltu, sakrālajā Krimā.

 

Nemaz jau nerunājot par chroniskiem korrupcijas skandāliem Jūrmalas domē, kur birģermeistari mainās turpat kā katru gada ceturksni, jābrīnās par atjaunotās Latvijas izpildvaru ministru kabinetos un likumdevējiem Saeimā, kas komerciālu apsvērumu dēļ ļāva vaļu oligarcham – mecenātam Krutojam un viņa kompanijai – no Pugačovas līdz tam pašam Kobzonam – pārvērst Dzintaru koncertzāles apkaimi un Jomas ielu par „Krievijas Rivjeru Šengenas zonā”.

 

Šai tuvredzībai tagad nolēmis darīt galu ne jau „herostrats” Rinkēvičs vien. Jūrmalā mītošais žurnālists Juka Rislaki jau sen ceļ trauksmi. Vai tiešām tiem, kas lepojas ar Latvijas mūziķu slavu un panākumiem pasaulē, nepietiks spēka un derīgu sakaru (jā gan), lai uz Jūrmalu ataicinātu patiesi starptautiskus talantus un likt pamatus festivālam, kas nebūtu mazāk pievilcīgs kā Sopotas festivāls Polijā, kas pievilināja artistus un publiku jau tad, kad šī valsts vēl bija nebrīva.

 

Tuvredzība – un, jāteic, noziedzīga vienaldzība: tas ir atjaunotās Latvijas kauna traips, kas noticis ar Balto kuģi – lielisko viesnīcu, kas tika atklāta Ķemeros 1936. gadā un kur 1937. gadā notika starptautiskais šacha turnīrs. Pirmskara brīvvalsts pēdējos gados šis Baltais kuģis simbolizēja mazās Latvijas globālo perspektīvu: ne tikai sviests, bekons un lini nes šīs zemes vārdu pasaulē, bet arī dziedniecības un atpūtas, konferenču un izpriecas komplekss.

 

Un kādai bija jābūt Latvijas izpildvaras un likumdevēju vienaldzībai, lai pieļautu Baltā kuģa pārdošanu arabu firmai Ominasis Latvia, kuŗas īpašnieks drīz nomira, un tagad šī ēka ir tikai čaula, kur iekštelpas jau paspējuši izlaupīt. Vai tiešām ārzemju latviešu uzņēmēji un pašmāju miljonāri, kuru – Dievs redz – nav mazums, nesametīsies un neatjaunos Balto kuģi visā godībā?

 

Ja Rundāles pili izdevies spīdoši atjaunot, kāpēc nav iespējams šāds veikums Ķemeros?