FRANKS GORDONS 04.10.2016
Latvijas sabiedrību patlaban satricina un reizumis burtiski plosa debates par vitāli svarīgiem jautājumiem: pasaule un nācija, globalizācija un tautiskums, demografija un migrācija, tikumība un netiklība, vai brīvība jāiegrožo - un tā tālāk.
Savu visai nozīmīgu ārtavu šajās debatēs pienesuši trīs radoši gari, trīs - katrs savā ziņa - ģeniāli vīri: Alvis Hermanis, Uldis Bērziņš un Jānis Streičs.
Pasaulslavenais teātra režisors Alvis Hermanis savā radošajā darbā ir reizē latvisks un internacionāls, savas Dievzemītes patriots un neaptverami plašā apvāršņa ziņā - jā, pasaules pilsonis.
Hermanis - Rīgas Jauna teātra sirds un dvēsele - tagad nācis klajā ar "Dienasgrāmatu" - tādu kā pārdomu virkni - un "sensacionālo" interviju LTV raidījumam "1:1". Viņa iestudētie uzvedumi Rīgas Jaunajā teātrī un uz ārvalstu skatuvēm nevienu neatstāj vienaldzīgu, un viņa tagadējā intervija liecina par zināmu lūzumu un atklāsmi: viņaprāt, tradicionālo un liberālo ideju sadursmi Eiropā pakāpeniski nomainīšot "modernais konservatīvisms". Eiropiskais dzīvesveids, apgalvo Hermanis, ražojot "vientuļus cilvēkus" - katrs ir par sevi, un esot vērojams ģimenes vērtību trūkums Eiropas sabiedrībā. Hermanis neapšaubāmi nīst imperisko Putina režīmu, reizē cienot gan Josifu Brodski, gan Aleksandru Puškinu. Bet šī intervija rāda, ka viņš rūgti vīlies pašreizējos Rietumos, kur "patēriņa sabiedrības" individuālisms padara cilvēkus par egoistiem. Un reizē viņš, kurš lasījis romānu "Pakļaušanās" un lieliski to drāmatizējis Rīgas Jaunajā teātrī, apzinās, ka neapturamā musulmaņu bēgļu straume izkustina Eiropas dzīvi un sadzīvi no gadsimtos tapušā līdzsvara.
Ne visai izprotams Alvja Hermaņa priekšstats par "moderno konservatīvismu" kā dzīvesveidu, kur modernās technoloģijas būtu saistītas ar tradicionālajām vērtībām un "komūnas mentālitāti". Varbūt viņš to mentālitāti saprot kā tieksmi uz ciešāku sadarbību, zināmu brālības sajūtu, iegrožojot egoismu. Vai pareizi sapratu?
Alvim Hermanim iebilst Latvijas televīzijas žurnālists Guntis Bojārs, jautājot: "Kas ir tās unikālās vērtības, ko mēs, eiropieši, varam zaudēt?" Bojārs min spilgtus piemērus, kas rāda, ka mūsdienu globalizētajā pasaulē viss sajaucas, cilvēki ar visdažādāko etnisko izcelsmi komūnicē cits ar citu jebkurā valodā. Ceļošanas brīvība, darbaspēka kustība - tas viss saistīts ar naudas varu. Lai man piedod lasītājs, bet man, kaut ne bez skumjām, nākas piekrist Guntim Bojāram un nevis Alvim Hermanim (kuru ļoti cienu), lasot šo Latvijas televīzijas žurnālista atziņu: Mūsdienās, vismaz Eiropā, ne vairs nacionālitāte (tautība. - F.G.) nosaka, kādās drēbēs cilvēks ģērbjas, ko ēd un ko klausās, kam tic, kur dzīvo un pat kādā valodā runā, bet gan katra gaume, katra izvēle, nu jā, un arī, ka vairāk var nopelnīt. Vienam tas varbūt skaitās mijkrēslis, bet kādam citam - Eiropas vērtība, kas tieši ir jāsargā?"
C'est la vie, tāda ir dzīve, un ja nu tas tomēr nav pasaules gals?
Spilgta personība ir ari Uldis Bērziņš - latvju dzejas un globālas latviskošanas neapšaubāms ģēnijs. Vecas Derības Ijabs, Pulcētājs, Slavinājumi un Korāns, un Teika par Igora kaŗagaitu, un Korkuda grāmata, un Eddas dziesmas...Un viss brīnišķīgā latviešu valodā - tulkots no oriģināla! Uldis turklāt ir patiess humānists, kurš izprot gan turkus, gan armēņus, gan kurdus. Savu viedokli vienā no sāpīgajiem mūsdienu jautājumiem viņš paudis, š. g. aprīlī sniedzot interviju NRA žurnālistam Viktoram Avotiņam. Atbildot uz Avotiņa jautājumu - "kāpēc tad mums bail no tautu staigāšanās?", Uldis Berziņš teic: "Man nav bail. Man patīk, ja pasaule ir raiba. Kā Georgs Šteiners teica - tā bijusi liela Dieva dāvana, kad viņš mūs sajauca pie Bābeles torņa (..) Tagad pasaule ir interesantāka".
Viktors Avotiņš vaicā: "Kas tad nav pareizi darīts, ja aptuveni 70% cilvēku tomēr baidās?" Uldis Bērziņš atbild: "Tāda ir reālitāte. Es arī baidos, ja man ir slapjas kājas (..) Jebkurā pārmaiņu, jebkura sprieguma situācijā ir jābaidās (..). Arī senais mednieks baidījās, ka nokritis no klints un nedabūs medījumu. Dzīve ir grūta." Tātad jāsecina, ka Uldis Bērziņš ir ar humoru apveltīts fatālists...
Trešā spožā personība ir neapšaubāmi ģeniālais kinorežisors Jānis Streičs, kuru intervēja NRA žurnāliste Elita Veidemane. Savu skatījumu uz mūsdienu problēmām Jānis Streičs, konservatīvi noskaņots radošs gars, formulē šādi: "Kristīgās kultūras aizstāvība - tas ir ārkārtīgi svarīgi (..) Vairāk nekā 800 gadu mēs esam saistīti ar kristīgo kultūru, mēs esam šīs kultūras sastāvdaļa. Un šajā briesmu situācijā, kas mums draud ar islamizaciju, kristīgā kultūra ir kā drošības bastions."
Zinot šī dižā kinorežisora izcelsmi un viņa garīgās saknes, jāatzīst, ka šis viņa viedoklis ir loģisks un dabisks.
Taču mani ārkārtīgi kaitina Elita Veidemane, kura, intervējot Jāni Streiču, vaicā: "Vai Latvija ir tikpat tikumiska un tīra (!) kā tolaik? Cilvēki mainās, Rietumu vērtību apmulsināti." Tie, manuprāt, ir svētulīgi, liekulīgi un melīgi vārdi. Iznāk, ka, viņasprāt, Rietumu vērtības ir netikumīgas, pat netīras. Vai pareizi sapratu?
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (3)
.jpg)
