Trīs "M" un Eiropa
   18.12.2018

 

Gadam beidzoties, Emanuela Makrona, Angelas Merkeles un Terēzas Mejas karjēru samudžinājumi atspoguļo "vecās Eiropas" krizi.

 

39 gadu vecumā kļuvis par Francijas prezidentu (saņemot 66 % balsu 2017. g. 7. maija vēlēšanās), Emanuels Makrons, kuŗš gadu pirms šīm vēlēšanām paguva dibināt "pats savu" centrisku un dinamisku partiju En marche (būtiski latviskojot ‒ "Soļot uz priekšu") cerēja kopā ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli kļūt par Eiropas vienotības un saliedētības balstu.

 

Savā nodabā Makrons bija kundzisks, neprazdams komūnicēt ar "cilvēkiem no tautas". Toties viņš pasniedz "Francijas spožumu" tādiem viesiem kā Vladimirs Putins, kuŗu viņš pieņēma nevis savā rezidencē – Elizejas pilī, bet Versaļas "Spoguļu zālē" – vēsturisku notikumu lieciniecē.

 

Kas tad šoruden pamatīgi satricināja Makrona pašlepnumu un pašapmierinātību? Tā dēvēto "dzelteno vestu" dumpis, kas uzbangoja pašā Parīzes centrā un pulcināja vismaz pusmiljonu demonstrantu, kas prasīja viņa atkāpšanos no amata. Francijā likums prasa, lai katram savā automašīnā būtu gatavībā dzeltena gaismu atstarojoša veste. Būšu strups un atklāts: tas nozīmē, ka Francijā tikpat kā katram ir savs auto, vāģis, spēkrats neatkarīgi no rocības. Auto ir dzīves sastāvdaļa. Un kas tad kļuva par degli, kas lika uzliesmot masveida naidu pret varu, ko iemiesoja Makrons? Tas, ka viņš paaugstināja nodokli par degvielu, par benzīnu.

 

Tas bija sāpīgs trieciens "vidusmēra francūža" kabatai, un ko nu ārvalstu korespondentiem klāstīja sašutušie "dumpinieki"? Lūk, piemērs: "Mēs īrējam mazu dzīvoklīti. Gribam lielu dzīvokli, bet nevaram to atļauties."

 

Emanuels Makrons pamatīgi nobijās. Uzrunājot – beidzot – Francijas tautu nacionālās TV raidījumā, viņš paziņoja, ka atcels degvielas nodokļa paugstinājumu, paugstinās vidējās un minimālās algas likmes, nākot pretim, interesējoties par cilvēkiem. Šo solījumu izpilde būs postīga valsts budžetam, bet ko lai dara? 

 

Likteņa ironija: terrora akts Strasbūrā, kur kāds islamists šāva uz Ziemsvētku tirdziņa apmeklētājiem, saliedēja tautu ap Makronu, kurš tagad nu ir "garants Francijas drošībai".

 

Tagad sācies pēdējais cēliens drāmā "Merkeles noriets". 2017. gada septembrī notika kārtējās Vācijas parlamenta – bundestāga – vēlēšanas, un ilgus mēnešus Vācija bija bez valdības (tas mums kaut ko atgādina…), kamēr beidzot krietni novājinātā sociāldemokratu partija piekrita atjaunot "Lielo koaliciju" (Groko) ar Merkeles partiju – Kristīgi demokratisko savienību – CDU.

 

Šīs partijas reitings ar katru mēnesi dilst, un daudzi vācieši nobālēja, kad Merkele pateica, ka nākamajās bundestāga vēlēšanās 2021. gadā viņa vairs nekandidēs uz kancleres amatu. Un jau tagad viņa paziņoja, ka atkāpjas no CDU priekšsēdes amata. Izraudzīties Merkeles pēcteci partijas vadībai nebija viegli. Bija divi kandidāti – Annegrēte Krampa Karrenbauere, kas ieguva 51,75% balsu, un Frīdrichs Mercs (Merz), kas saņēma 48,5 % balsu. Merkele priecīga, ka – kaut ar grūtībām – uzvarēja viņas favorīte, kuŗa atšķirībā no Merca apņēmusies neļaut CDU koķetēt ar labēji radikālo AfD (Alternative für Deutschland).

 

Tagad sagaidāms, ka Vācijas priekšgalā atkal nostāsies sieviete, kas vismaz Eiropas Savienības stiprināšanas jomā turpinās Angelas Merkeles kursu.

 

Eiropas krizē trešais "M" ir Apvienotās Karalistes (UK) premjērministre Terēza Meja, kurai tagad izdevies savā konservātīvajā partijā novērst neuzticības votumu, kas viņai būtu maksājis premjērministres amatu. Bet satraukums Londonā – un citur Eiropā – nerimstas: līdz 2019. gada 21. janvārim Lielbritanijas parlamentam jānobalso – vai atbalstīt Terēzas Mejas nodomu Briselē piekrist jaunam "darījumam", kas paredz beidzot nokārtot "Brexit" – Britanijas aiziešanas no Eiropas Savienības – atlikušos tiesiskos un financiālos jautājumus.

 

Pie visa šī sasodītā chaosa vainīgs ir Mejas priekštecis premjērministra amatā Kamerons, kas ierosināja sarīkot referendumu jautājumā par aiziešanu no Eiropas Savienības, cerot, ka "tauta lems palikt Eiropā". 2016. gada 23. jūnijā šis referendums notika, un par izstāšanos balsoja 52%, par palikšanu 48%. Un Kamerons tai pašā dienā atkāpās no amata.

 

Bet tagad Anglijā šur tur atskan prasība sarīkot jaunu referendumu, jo toreiz tas esot bijis "mirkļa noskaņojums". Kā ziņo TheTimes, divi Mejas valdības locekļi – darba ministre Ambere Rada (Rudd) un finanču (!) ministrs Filips Hamonds ieminējušies, ka vajadzētu sarīkot jaunu referendumu, ja visi mēģinājumi padarīt sarežģīto Brexit procesu kaut cik ciešamu izgāzīsies.

 

Nav ko apskaust Makronu, Merkeli, Meju.