Tramps un Izraēla: strupceļš tik un tā
FRANKS GORDONS    31.01.2017

 

Man jau sāk pārmest, kāpēc nerakstu par "savu" Izraēlu. Nu būtu laiks to darīt... Novērojot to, "kas notiek", kļuvu par skeptiķi un fatālistu.

 

Baraks Obama – liberāls demokrats – savas prezidentūras gados bija saspīlētās attiecībās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu (Bibi) Netanjahu, kurš savos uzskatos ir nacionāli konservatīvs un, vēloties saglabāt varu, bija atkarīgs no koalicijas, kuŗā dominē labējie radikāļi. Donaldam Trampam visus šos garos gadus riebās gan Baraks Obama, gan ASV liberālā elite. Tāpēc viņš, kļuvis par Baltā nama saimnieku, arī Izraēlas un palestīniešu konflikta jautājumā mainījis kursu. 

 

Te jāņem vērā, ka Trampa tuvāko biznesa partneru vidū bija vairāki iespaidīgi ebrēju izcelsmes bagātnieki, tostarp viņa znots Jareds Kušners, kurš tagad ir viņa palīgs Tuvo Austrumu jautājumos. Cits Trampa draugs, turīgais advokāts Dēvids Frīdmans, iecelts par Savienoto Valstu vēstnieku Izraēlā, uzskata, ka ASV vēstniecība esot jāpārceļ no Telavivas (kur atrodas visas ārvalstu pārstāvniecības) uz Jeruzalemi. Tas būtu, var teikt, riskants, pat eksplozīvs solis, jo Jeruzalemē (kur atrodas Izraēlas valdības miteklis, prezidenta rezidence, parlaments, Augstākā tiesa) ir svētvietas gan jūdiem, gan musulmaņiem, un šīs pilsētas dēļ jau ne mazums asiņu izliets. Labi, ka Tramps izrādījies gana pratīgs un 26. janvārī paziņoja, ka esot "vēl par agru" lemt par šādu vēstniecības pārcelšanu. 

 

2014. gadā ar neveiksmi beidzās tālaika ASV valsts sekretāra Kerija mēģinājumi panākt izlīgumu starp Netanjahu un palestīniešu pašpārvaldes vadītāju Mahmudu Abasu (Abu Mazenu), jo pat mimimālās abu pušu prasības nebija "sastiķējamas".

 

Visus izlīguma mēģinājumus sarežģī tas, ka palestīniešiem ir divi ļoti atšķirīgi "valstiski" veidojumi: tā dēvētā Rietumkrasta (West Bank) pašpārvalde, ko vada prezidents Mahmuds Abass, kurš ticības ziņā nav fanātiķis un pieļauj zināmas vaļības sev pakļautajos novados, kamēr Gazas joslā pēc 2005. gada, kad no tās tika izvākti gan Izraēlas kaŗaspēks, gan kolonistu apmetnes, varu sagrāba fanātisko islamistu apvienība "Hamas", kas neatzīst Izraēlas eksistences tiesības un atrodas kaŗa stāvoklī ar to. Jau daudz rakstīts par "Hamas" rakešu zalvēm pret Izraēlas pilsētām un visai bargajām atbildes operācijām, kas tika daudz kritizētas pasaulē. 

 

Trampa labvēlīgās noskaņas uzmundrināta, Netanjahu valdība sekmē apmetņu būvi Rietumkrastā, un pa to laiku gan Parīzē, gan citur pasaulē notiek nemitīga tukšu salmu kulšana, konferences, simpoziji, kas neko nedod un tikai "baro" žurnālistus un visādu veidu analītiķus.

 

Te jāatgādina, ka Izraēlas policija jau vairākas reizes pratinājusi premjeru Netanjahu, kam četros gadījumos pārmet korupciju – morāli nosodāmus darījumus un "dāvanu" pieņemšanu. Viņš "ieķēries" varas stūrē, un pie apvāršņa nav saskatāms vīrs, kas viņu varētu nomainīt. Ja iekšējā krize padziļināsies, varbūt pacelsies Jaira Lapida reitings. Viņš ar savu pamatā laicīgo, centrisko partiju Yesh atid (Ir nākotne) atrodas opozicijā un gaida savu izdevību.

 

Vārdu sakot, šis konflikts paredzamā nākotnē nav atrisināms – tāpat kā Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts Karabahas dēļ, kas, var teikt, "izkritis" no pasaules uzmanības loka. 

 

Pie reizes: šoruden paies 100 gadu, kopš Lielbritanijas ārlietu ministrs Balfūrs apsolīja manai tautai "nacionālu mājokli" (national home) Palestīnā. Tas bija tas pats Balfūrs, kurš gadu vēlāk, nedēļu pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas, vēstulē Zigfridam Meierovicam atzina Latviju de facto...