Tiesnešu loma
Kārlis Streips    14.10.2014

 

Katrā pasaules valstī ir iedibināta sava tieslietu sistēma. Autoritārās valstīs tā mēdz būt varas adjunkts, tiesnešiem izpildot pavēles no aug­š­as.  Tā, piemēram, neviens neticēja apsūdzībām, kādas pirms pāris ga­­­diem tika vērstas pret visiem tiem, kuŗi Baltkrievijas prezidenta “vēlē­ša­­nās” uzdrīkstējās stāties pretī valsts diktātoram Lukašenko.  To­­­mēr  vairāki no tiem tika notiesāti, un vismaz viens no tiem cietumā sēž  joprojām. Tāpat baltiem die­giem šūtas bija Krievijas apsūdzī­bas pret kādreizējo Jukos naftas uz­­­ņēmuma šefu Hodorkovski, taču viņu ne vien notiesāja, bet viņam arī būtībā nozaga visus īpašumus.  Un kur nu vēl panka, grupas Pussy Riot dalībnieces – protests baznīcā, divi gadi gulagā.  Pārmērība vislie­lākā.

 

Savukārt demokratiskās valstīs tiesas skaitās neatkarīgas, taču tas nenozīmē, ka ar tām nevar būt problēmu.  Piemēram, mūsu valstī par aksiomu ir pieņemta atziņa, ka tā dēvētās Temīdas dzirnas maļ lēni jo lēni. Lasītāji atcerēsies, ka pirmā tiesas sēde par nu jau nebū­tībā aizgājušās Latvijas Pirmās par­­tijas krāpšanos laikā pirms vienām Saeimas vēlēšanām notika tikai pēc nākamajām Saeimas vēlēša­nām. Tādu piemēru ir daudz, arī konstatējums, ka ārvalstu investī­ciju plūsmu mūsu valstī kavē  inve­s­toru nevēlēšanās  darboties valstī, kur tiesas procesi var vilkties bezgala ilgi un reizēm arī būt nepavi­sam  nesaprotami. Piemēram, pietiek vienam iepirkuma dalībnie­kam pārsūdzēt iepirkuma lēmu­mu, un viss process ieilgst mēne­- š­iem vai pat gadiem.  Pietiek vienam kreditoram pateikt, ka nepārprota­mi vesels un pelnošs uzņēmums ir uz maksātnespējas robežas, un se­ko – mēneši un gadi.

 

Tomēr visvairāk par tiesām un to lomu šonedēļ nākas domāt Ame­­rikas Savienoto Valstu sakarā.  Pir­­-m­ais, ko vēlos minēt, – un atvainojos lasītājiem, kuŗiem šis temats ne­­­pa­­tīk; leciet dažām nākamajām rind­kopām pāri, - ir tas, ka pēdējo ne­­dēļu laikā krasi ir pieaudzis to ASV pavalstu skaits, kuŗās viendzimu­ma laulības ir atļautas.  Tas nav no­­­ticis  tāpēc, ka attiecīgo valstu li­­­kumdevēji būtu piepeši  mainījuši viedokli un kļuvuši garā gaišāki.  Nē, tas noticis tāpēc, ka pirms gada ASV Augstākā tiesa atcēla tā dē­vēto “laulību aizsardzības likumu” un  kopš tā laika federālās tiesas cita pēc citas ir nospriedušas:  ja jau valsts līmenī tāda veida aizliegumi nav pieļaujami, tad acīmredzot tas pats ir sakāms arī pavalstu līmenī.  Būtiski te ir tas, ka tāpat ir spriedu­š­as otrā līmeņa, tātad – apellācijas tiesas, jo to jurisdikcija sniedzas pāri atsevišķo pavalstu robežām.  9. apgabala tiesa nosedz visu ASV rie­tumkrastu, un tās spriedums, kas attiecas uz vienas pavalsts viendzimuma laulību aizliegšanas neat­bilstību ASV Konstitūcijai, automatiski attiecas uz tām četrām pa­­­valstīm, kuŗās tādas laulības jau ir atļautas, gan arī uz tām četrām, kuŗās tās bija aizliegtas.

 

Tikpat būtisks ir nesen ASV Augstākās tiesas atteikums pie­­-ņemt attiecīgo apellācijas tiesu spried­umu pārsūdzības, līdz ar to šie spriedumi nekavējoties stājās spēkā.  Jā, Republikāņu partijas pār­valdītajās pavalstīs polītikāņi sāka meklēt iespēju, kā no sprieduma izvairīties, taču viņiem nāksies  to­­mēr atzīt, ka tiesu spriedumi nav rekomendācijas, tie ir obligāti. Šķiet, šis vilciens Amerikā ir aizgā­jis uz neatgriešanos un paredzamā nākotnē visā valstī viendzimuma pāŗiem būs tādas pašas tiesības kā visiem pārējiem. Tās ir pietiekami konkrētas tiesības nodokļu, aprū­pes, mantojuma jomā u.tml. Ir vērts atcerēties, ka jautājums, pēc kuŗa viss process sākās, bija saistīts ar dāmu,  vārdā Edīte Vindsora, kuŗa savu sievu gluži likumīgi bija apprecējusi  Kanadā, bet,  kad sieva nomira, ASV Edītei liedza mantojuma nodokļa atbrīvojumu, kāds heteroseksuāliem laulātiem pā­ŗiem pienākas automatiski. Tieši šajā kon­krētajā jomā Augstākā tie­-sa nolēma, ka “laulību aizsardzī­bas likums” ir nekonstitūcionāls, jo Konstitūcijā  ir paredzēta arī vien­līdzīga attieksme pret visiem ASV iedzīvotājiem, ja runa ir par viņu tiesībām.

 

Droši vien ar laiku arī Latvijā šis jautājums nonāks ja ne mūsu pašu Satversmes tiesas (būtu tomēr vērts tai pajautāt, vai Satversmes 110. pants, kuŗā ir noteikts, ka laulība   var būt tikai starp vīrieti un sie­- vieti, tiešām atbilst Satversmes 91. pantam, pēc kuŗa “visi cilvēki Lat­vijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā”), tad Eiropas Cilvēka tie­sību tiesas priekšā.

 

Savukārt citās jomās ASV Augs­­tākā tiesa ir bijusi mazāk korrekta. Pirms pāris gadiem tā nolēma, ka uzņēmumi Amerikā ir uzskatāmi par cilvēkiem un tāpēc nav iero­be­žojamas to tiesības piedalīties po­­lītikā, tostarp ar būtībā neie­ro­be­žotiem ziedojumiem polītiska­jām partijām un amatu kandidā­tiem.  Rezultāts bija paredzams. Naudas nozīme ASV polītikā ir kļuvusi pilnīgi nenormāla, būtībā mūs­dienās kandidēt var vai nu tāds, kas pats ir pietiekami bagāts, lai financētu savu kampaņu, vai arī tāds, kas ir gatavs teju vai pusi sava darba mūža veltīt naudas vākšanai.  Šajā jomā Latvija ir ļoti lielu galvastiesu  augstāk nekā Amerika, jo pie mums priekšvēlēšanu kampa­ņas ierobežojumi ir gana strikti, un tas nāk tikai  par labu.

 

Vēl viens ASV Augstākās tiesas spriedums, kuŗa rezultātus varēja paredzēt jau iepriekš, bija lēmums, ka vairs nav nepieciešami īpaši noteikumi, lai pasargātu atsevišķu iedzīvotāju (lasi – tumšādaino cil­vēku) iespējas piedalīties vēlēšanās.  Jau nākamajās dienās pēc tam, kad tiesa bija paziņojusi savu, manuprāt, baisi aplamo lēmumu, Republikāņu partijas pārvaldītās pavalstis sāka ieviest arvien drako­niskākas prasības pret personu ap­- ­­l­iecinātājiem dokumentiem, kas uzrādāmi pirms pašas balsošanas. Nupat tīmeklī lasīju par kādu ga­dos ļoti vecu kundzi Viskonsinā (starp citu, balto), kuŗa pirmo reizi konstatējusi, ka viņai nav attiecīgo dokumentu, tostarp dzimšanas ap­­­liecības.  Dzimšanas apliecību viņa varētu saņemt no pašvaldības ie­­­stādēm, bet par maksu. Un tas au­­­tomatiski atsauc atmiņā tā dēvētos iecirkņu nodokļus, ko ASV dienvidu pavalstīs politikāņi savulaik izmantoja, lai no vēlēšanām izslēg­tu trūcīgos (vēlreiz lasi – tumšādai­nos) iedzīvotājus.

 

Šajā ziņā ASV tieslietu sistēmai nācies strēbt putru, ko ievārīja  pieci Augstākās tiesas tiesneši, visnotaļ vieglprātīgi nolemjot, ka ar vēlēša­nu tiesībām Amerikā problēmu vairs nav.  Ir problēmas – un vēl  kā­­­das!  Pēdējā laikā diezgan daudzas federālas tiesas ir paziņojušas, ka daudzās  republikāņu pavalstīs tādi noteikumi nav pieņemami. Pati Augstākā tiesa šajā ziņā šķita  maz­­liet šizofreniska, gan pavēstījot, ka noteikumi nav pieņemami, gan pēc tam - ka līdzīgi noteikumi citā pavalstī ir OK.  Lai nu kā, šī  ir jo­ma, kuŗā Temīda kļūdījusies, un droši vien būs jāpaiet kādam lai­k­­am, pirms Amerika atgriezīsies pie sistēmas, kuŗā visiem pilsoņiem ir vienlīdzīgas un vienādi brīvas tie­­sī­­bas balsot. Arī šajā jomā Amerika “iz­­­ceļas” starp demokratiskām vals­tīm.

 

„Blakne” minētajam spriedu­mam ir šķietamā pārliecība - ja jau vairs nav vajadzīga aizsardzība vē­­lēšanu jomā, tas nozīmē, ka tā nav vajadzīga arī pret rasismu, kas to­­mēr ir un paliek minēto aizliegumu pamatā, ja arī, piemēram, Teksasā jaunie noteikumi pirms kāda laika liedza balsot  baltādainai personai, vārdā Džims Vraits. Vai tas būtu tas pats Dž. Vraits, kas pagājušā gadsimta 80. gados bija ASV Kongresa apakšpalātas priekšsēdis? Teksasietim, jādomā,  bija gana liels pārsteigums, kad, ieradies iecirknī, viņš uzzināja, ka viņa “papīri” nav kārtībā.

 Blakus vēlēšanu jautājumam šis ir rasisms, kas izpaužas arī  citā, tik­pat nepieņemamā veidā.  Pagājuša­jā nedēļā jau atkal Seintluisas ap­­kaimē baltādains policists nošāva tumšādainu jaunieti. Policija apgalvoja, ka jaunietis  šāvis pirmais, sa­­­vukārt ģimene (un video pierā­­dī­jumi) liecināja, ka patiesībā viņam rokā bijusi sviestmaize. Jaunietis no­­­mira, kad viņam trāpīja viena no     17 (!!!!) lodēm, ko policists raidīja upuŗa virzienā.  Tas bija tikai  mē­nesi pēc tam, kad Fergusonā bija noti­cis  precīzi tas pats. Runa te ir  par rasismu, un tā ir sērga, no ku­ŗ­as Amerika ( protams, ne tikai) nav atbrīvojusies joprojām.  Tumš­ādai­niem cilvēkiem Štatos tomēr ir iemesls no policijas vairāk bai­­dīties nekā to uzskatīt par sargu un draugu.  Ne velti protestos cilvēki tur rokas virs galvas kā lūgumu nešaut.

 

Visās šai komentārā minētajās jomās pamatu pamats ir cilvēka tie­sības. Arī Padomju Savienībā uni­versālas cilvēka tiesības it kā tika ga­­rantētas, lai arī gulags, slēgtās ro­­­bežas, disidentu medīšana un viss pārējais liecināja, ka nekādu tiesību tur nav. Amerikā tikai pirms kā­diem 60 gadiem Augstākā tiesa beidzot pavēstīja, ka diskriminē­joši noteikumi izglītībā un citās jomās, nav akceptējami, taču  bija jāpaiet vēl gadiem un gadu desmitiem, pirms tā dēvētā segregācija oficiālā līmenī tika izskausta pa­­visam. Laikā kopš šā lēmuma pie­­ņemšanas cilvēki, sabiedrība un cilvēce, jādomā,  ir attīstījušās tālāk.  Kā redzams, reizēm tiesas šajā ziņā ir plašākai sabiedrībai priekšā.  Cit­reiz tās velkas nopakaļ, un katrā rei­zē, kad tā notiek, cieš  cilvēka tie­sības un Temīdai nākas raudāt.