TALKOŠANA
Kārlis Streips    28.04.2015

 

Jēdziens “talka” Latvijā un citur pasaulē  pazīstams jau kopš pirmajiem brīžiem, kad cilvēki saprata, ka kopā kaut ko paveikt reizēm ir vieglāk, nekā darbojoties vienam pašam. It īpaši laukos talkotāji nākuši kopā novākt ražu, uzcelt jaunu šķūni u.tml. Klasiskajā latviešu literatūrā ir talkošanas ainas, kas liecina, ka jautrība pēc labi padarīta darba varēja sist pat ļoti augstu vilni.

 

Padomju savienībā “brīvprātīgi obligātas” sestdienas talkas aizsākās jau drīz pēc boļševiku uzvaras. No tām cēlusies leģenda par Ļeņinu un baļķi, konkrēti – PSRS pirmais vadonis pats  piedalījies pirmajā talkā un palīdzējis kādu baļķi stiept no vienas vietas uz citu. Tas bija 1920. gada 22. aprīlī. Jau drīz, bet it īpaši pēc vadoņa nāves, uzradās neskaitāmi daudz cilvēku, kuŗi apgalvoja, ka tieši viņi stiepuši baļķi kopā ar pašu Vladimiru Uļjanovu. Līdzīgi arī Latvijā PSRS sabrukuma laikā varoņdarbos piedalījušies, nu, neskaitāmi daudz personu... „Ļeņina baļķa nesējs” kļuvis par nicīgu apzīmējumu dažāda veida lielībniekiem.

 

Atjaunotajā Latvijā sestdienas talkas bija aizgājaušas nebūtībā līdz brīdim 2008. gadā, kad latviešu rakstniece un diplomāte Anna Žīgure nāca klajā ar domu, ka nebūtu slikti sakopt Latviju, sagaidot savas valsts neatkarības 90. gadadienu. Sacīts, darīts. 2008. gada 13. septembrī 512 dažādās talkošanas vietās 364 pašvaldību territorijās apmēram 50 tūkstoši ļaužu savāca vairāk nekā 260 tūkstošus maisu ar atkritumiem. Jau tad tika paziņots kopējais mērķis – līdz Latvijas Republikas simtgadei 2018. gadā valsti padarīt par tīrāko un nepiesārņotāko valsti visā pasaulē.

 

Turpmākajos gados, allaž Latvijas Republikas Valsts prezidentam (attiecīgi Valdim Zatleram un pēc tam Andrim Bērziņam) kļūstot par sarīkojuma patronu, Lielā talka rīkota aprīlī, tā teikt, līdz ar  lielo pavasara tīrīšanu. 2013. gadā talku nācās rīkot divreiz, jo pirmajā izraudzītajā  sestdienā bija ļoti draņķīgi laika apstākļi, tāpēc organizētāji ātri sarīkoja otru talkošanu nākamajā sestdienā. Citos gados talka notikusi vienā sestdienā, šogad tas bija pagājušajā sestdienā  – 25. aprīlī.

 

Lielā talka kļuva ne vien reaktīva tādā nozīmē, ka cilvēkiem nācās savākt drazu, ko  bija atstājuši citi, bet arī proaktīva, sakārtojot un uzlabojot parkus, daudzdzīvokļu māju pagalmus, stādot kokus un krūmus u.tml. Piemēram, talkotāji no Latvijas Bruņotajiem spēkiem un Aizsardzības ministrijas ik gadu darbojas Nāves salā, kur viņi turpina labiekārtot piemiņas vietu latviešu strēlniekiem. Šogad tur darbojās ne vien aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un Bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, bet arī 1700 kaŗavīru un zemessargu, starp citu, tur arī bija patlaban Latvijā dislocētie amerikāņu kaŗavīri. Viņi talkoja arī Carnikavā, Saulkrastos un Kalnciemā. Šie puiši un meitenes nāk no Džordžijas pavalsts ASV, un varu iedomāties, ka sarīkojums viņiem varēja šķist gana eksotisks. Savukārt Latvijas universitātes ļaudis katru gadu talko universitātes 1922. gadā izveidotajā Botāniskajā dārzā.

 

Lielajai talkai katru gadu bijis savs lozungs jeb mude, 2011. gadā - “Nāc talkā Latvijai”,  2012. gadā - “Skaties dziļāk, nemēslo!”, 2013. gadā - “Tīra Latvija sākas tavā galvā”,  2014. gadā - “Tīra Baltijas jūra sākas tavā vannas istabā”, bet šogad – visnotaļ klišejiskais jēdziens - “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”

 

Talkas dalībnieku skaits gadu no gada raiti pieauga. Talcinieki savāca simtos tūkstošu  maisu ar atkritumiem. 

 

Vērts konstatēt, ka Annas Žīgures ideja par talkošanu guvusi starptautisku pieskaņu. Šogad talkots arī Lietuvā, Ukrainā, Grieķijā, Kiprā un citur. Visur pasaulē piesārņojums ir pietiekami liela problēma, un jauki, ka ir cilvēki, kuŗi ir gatavi rīkoties.

 

Man tomēr attiecībā uz talkām  ir dalītas jūtas. Vispirms teikšu, ka neesmu nekāds „Ļeņina baļķa nesējs”, sestdienas man mēdz būt dienas, kad varu pie datora nodarboties ar tulkošanas darbiem (kā arī, piemēram, ar komentāru rakstīšanu Laikam un Brīvajai Latvijai). Līdz ar to pats Lielajā talkā neesmu piedalījies nekad, ja vien attiecīgajā sestdienā (arī šogad) sakopju savu dzīvokli. Tāda minitalka.

 

Otrkārt, pilnīgi piekrītu tam, ko pirms vairākiem gadiem par talkošanu rakstīja publicists Viktors Avotiņš laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze, proti – sakopta vieta Latvijā nav vieta, kur ir viesojušies talkotāji, sakopta vieta ir tāda, kuŗā talkotāji vispār nebija nepieciešami. Lūk, tā!

 

Kā vēstī 2013. gada Lielās talkas lozungs, tīrība un kārtība sākas ar katru cilvēku. Labi audzināts cilvēks nekad nemetīs zemē  izsmēķi, izlietotu autobusa biļeti, ātro uzkodu iepakojumu vai jebko citu. Labi audzināts cilvēks sameklēs atkritumu tvertni, un nebūs aizbildinājums tas, ka tvertnes tuvumā nav. 

 

Diemžēl ne visi cilvēki ir labi audzināti. Neskaitāmās tonnas gružu, ko talcinieki izķeksējuši no grāvjiem, pažobelēm un citām vietām, tur ir tāpēc, ka kāds tos tur izmeta. Nevaru iedomāties, kam ir jānotiek cilvēka galvā, lai savu atkritumu maisu nevis ieliktu konteinerā, bet gan ieliktu mašīnā, aizbrauktu līdz mežam un  izgāztu tur. Tomēr pat šogad, kad kārtējo reizi lepni tika paziņots, ka Latvija nu esot tīrāka un skaistāka, talkas laikā, tā ziņots portālā Delfi.lv, “atrasti personu apliecinoši dokumenti, dažādi vēsturiski darbarīki, kaŗa laika ķivere un lielgabala lode, kā arī paklājs, dīvāns, kurpes, govs galvaskauss, izlietne, policijas lente, daudz riepu un televīzoru”.  

 

Vai tiešām jāatgādina, ka  vecākiem ir jāiemāca bērniem, ka pasaule nav izgāztuve. Protams, tas, ka mēs nemetīsim zemē visu, kas pagadās, neko milzīgi lielu pasaules atsārņošanai nenozīmē, taču - ja es nenometu zemē papīru, citam nav tas pēc tam jāsavāc. Vēl jo vairāk, ja mēs sapratīsim minimālas piesārņošanas kaitīgumu, mums būs daudz vieglāk vērsties pret pasaules lielajiem piesārņotājiem. Zeme mums ir tikai viena. Netīra zeme kaitē visiem. Un tas nozīmē, ka Lielajai talkai būtu arī jākļūst par Mazo talku mūsu ikkatra ikdienā.