Svētki un ikdiena
Sallija Benfelde    19.05.2015

 

„Visgrūtākajos apstākļos mūsu tauta saglabā mūžīgas vērtības. Par to liecina mūsu izraušanās no pusgadsimtu ilgās apspiestības un stagnācijas. Mēs spējām pieprasīt un atgūt brīvību,” savā runā Saeimas 2015. gada 4. maija svinīgajā sēdē par godu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 25. gadadienai sacīja Saeimas priekšsēde Ināra Mūrniece.

 

Tomēr viņas vērtējums par 25 gados paveikto bija arī visai skarbs un kritisks: „Pēc 4. maija Latvijas sabiedrība, līdzīgi kā citviet Austrumeiropā, piedzīvoja iepriekš vēsturē nebijušu pāreju uz tirgus ekonomiku. Kamēr mūsu draugi Rietumos un mēs paši ticējām, ka Latvijas tautsaimniecība ātri un sekmīgi piemērosies veco demokratiju brīvā tirgus modelim, resursi palika to aprindu rokās, kas tos pārvaldīja jau Latvijas PSR laikā. Izmantojot Komūnistiskās partijas, Valsts drošības komitejas un Komūnistiskās jaunatnes savienības  finanču līdzekļus un agrāko kontaktu tīklu, padomju laika konformisti un kolaboracionisti  pārvērtās turīgos uzņēmējos. Tie pirmām kārtām domāja par savas labklājības nodrošināšanu, nevis valsts un tautas interesēm.

 

Tieši viņi demokratijas vietā Latvijā iesakņoja pseidodemokratiju, bet džungļu ekonomiku uzdeva par brīvā tirgus ekonomiku un diktēja visai sabiedrībai sev vien izdevīgus noteikumus. Lielā tautas daļā tas radīja rūgtumu, kas pārauga neticībā savai valstij. Šāda notikumu gaita kropļoja un bremzēja Latvijas valsts attīstību. Šodien varam teikt, ka oligarchi liela mērā, lai arī ne pilnīgi, ir izstumti no valsts polītiskās pārvaldes. Tomēr ekonomikā tie turpina apdraudēt valsts stratēģiskās intereses, slēdzot Latvijas drošībai bīstamus darījumus. Latviju visvairāk apdraud alkatība un naudas kāre. Valsts pastāvēšanu tautas interesēs apdraud arī naudas ietekme uz polītiskajām partijām un varu.”

 

Iespējams, tieši šī vērtējuma dēļ Saeimas priekšsēdes runu svinīgajā Saeimas sēdē, kas notika Nacionālajā teātrī, daudzi, it īpaši polītiķi, vērtējai visai kritiski un bija neapmierināti. Manuprāt, Ināra Mūrniece savā runā vienkārši pateica to, ko lielākā sabiedrības daļa domā, un šīm domām un uzskatiem ir nopietns pamats. Tāpat polītiskajām aprindām droši vien nepatika Saeimas priekšsēdes sacītais par okupācijas režīma un VDK darbības izpēti un vērtējumu: “Latvijā joprojām tikai runājam par to, ka PSRS okupācijas režīms, arī Valsts drošības komitejas darbība kā tā sastāvdaļa, un sevišķi Komūnistiskā partija – totālitārā režīma galvenais balsts – ar valsts atbalstu ir mērķtiecīgi jāpēta. Polītiskā ziņā nesalīdzināmi skaudrākos apstākļos Ukrainā nesen pieņēma komūnisma seku likvidācijas likumu. Tas paredz lustrācijas procedūru un jebkāda slepenības plīvura noņemšanu VDK archīviem – tie būs pieejami visai sabiedrībai, ne tikai pētniekiem. Savukārt Latvijā VDK dokumentu izpēte diemžēl tika vilcināta un bremzēta, tā aizkavējot pagātnes izvērtēšanu un pārvarēšanu. Tas mums ir jāizdara, un šis darbs nevar būt novēlots.”

 

Jāpiebilst, ka arī Eiropas Parlamentā Briselē notika sarīkojumi par godu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 25. gadadienai. Tajos piedalījās Saeimas priekšsēde Ināra Mūrniece, Eiropas Parlamentā tika atklāta fotografiju izstāde „25 mirkļi…”, kuŗā atainoti spilgtākie notikumi Latvijā no neatkarības atjaunošanas līdz prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē. Fotoizstāde bija apskatāma arī Eiropas Parlamenta atvērto durvju dienā 9. maijā, kad parlamentu tradicionāli apmeklēja aptuveni desmit tūkstoši cilvēku. Priecēja arī, ka Eiropas Parlamenta Yehudi Menuhin zālē notika koklētājas Laimas Jansones koncerts. Savukārt Ināra Mūrniece Briselē piedalījās arī konferencē “Karš un miers. 1945 – 2015”.

 

Kopumā neatkarības atjaunošanas 25. gadadiena daudzviet un ļoti daudziem pagāja svētku noskaņā, tādēļ, manuprāt,  kritiku šoreiz varētu pataupīt polītiķu un amatpersonu ikdienas darba vērtējumam, ne svētkiem, kuŗos daudzi bija ieguldījuši savu darbu un dvēseli.

 

Arī Krievija aizvadījusi savus īpašos un no Eiropas atšķirīgos svētkus, svinot nevis Otrā pasaules kaŗa, bet Lielā Tēvijas kara beigas. Arī ikdienā Krievijas iedzīvotājiem ir atšķirīgas rūpes, bailes un uzskati. Par Otro pasaules kaŗu aptuveni 70 procenti Krievijas iedzīvotāju teic, ka Padomju Savienība būtu uzvarējusi arī bez sabiedroto palīdzības, bet uz jautājumu, vai atbalstāt Molotova-Ribentropa paktu, šogad martā puse Krievijas iedzīvotāju atbildēja, ka atbalsta. Uz jautājumu par to, kāpēc kaŗš sākās un kuŗš tajā vainojams, 28 procenti aptaujāto atbild, ka vainīga bija Lielbritanija un Francija. Var piebilst, ka nesen arī Putins nāca klajā ar paziņojumu, ka Molotova- Ribentropa pakts bija labs un vajadzīgs. Ar vārdu sakot, vēsture tiek pārrakstīta, un liela vai pat lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju tai tic.

 

Neatkarīgās socioloģisko pētījumu firmas “Levadas Centrs” šogad aprīlī veiktā aptauja liecina, ka 59 procenti Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka ASV šobrīd apdraud Krieviju. Uz jautājumu, kā ASV apdraud Krieviju, no tiem, kuŗi uzskata, ka tādi draudi pastāv, 48 procenti atbild, ka ASV liek šķēršļus Krievijas attīstībai, 40 procenti domā, ka ASV grib kontrolēt Krievijas ekonomiku, 36 procenti aptaujāto uzskata, ka ASV grib uztiept svešas idejas un vērtības, bet 31 procents ir pārliecināts, ka Krievijā ir iespējams ASV militārs iebrukums un okupācija. Savukārt uz jautājumu, kuŗš būs uzvarētājs, ja sāksies kaŗš starp Krieviju un ASV/NATO, 33 procenti uzskata, ka uzvarētāja būs Krievija, 52 procenti domā, ka tādā kaŗā uzvarētāju nevar būt, vēl 11 procenti nezina atbildi, un tikai 5 procenti ir pārliecināti, ka tādā kaŗā uzvarēs ASV/NATO.

 

Interesanta ir arī Krievijas iedzīvotāju attieksme pret iepējamo kodolieroču lietošanu tādā kaŗā. Ceturtā daļa aptaujāto domā, ka Putina pavēle lietot kodolieročus ir pilnīgi iespējama, bet 7 procenti teic, ka tas ir ļoti ticami. Tiesa gan, 55 procenti domā, ka tas maz ticams vai ir pilnīgi neiespējami, tomēr gandrīz trešdaļas iedzīvotāju pieļāvums, ka kaŗā tiks lietoti kodolieroči, liek bažīties par sabiedrības  noskaņojumu un nolemtības sajūtu. Vēl vairāk – ceturtdaļa aptaujāto saka, ka viņi nemaz nebaidās no tā, ka Putins varētu pieņemt lēmumu par kodolieroču izmantošanu, un tikai 16 procenti aptaujāto atbild, ka viņiem ir ļoti bail. Protams, pa vidu ir tie, kuŗi baidās vairāk vai mazāk, tomēr jau atkal aptuveni trešdaļa sabiedrības nebaidās nemaz vai gandrīz nemaz. Tas nozīmē, ka, lai ko darītu Putins, sabiedrība klusēs, it īpaši, ja tiks stāstīts, ka pie visa vainojamas ASV.

 

Protams, var runāt par “nozombētu” nāciju, var dusmoties vai uzjautrināties par tādu pasaules uztveri un uzskatiem, tomēr fakts ir un paliek – Krievija ir mūsu kaimiņš, kuŗš turklāt vēlas, lai arī pārējā pasaule domātu līdzīgi un atzītu tās “īpašās tiesības”. Tādēļ komentāru gribu beigt ar Ināras Mūrnieces Latvijas atjaunotās neatkarības 25. gadadienā sacīto: “Latvijas valsts nepastāv ārpus mums. Latvijas valsts esam mēs – tās stiprumu veido mūsu ticība sev, mūsu uzticība savai tautai un valstij. Un visstiprākās aizsardzības līnijas ir tās, kas iet caur mūsu sirdīm un prātiem. (..) Informatīvie vēstījumi, kuŗus nu jau diendienā – kā īstā kaŗā –plašaziņas līdzekļos  saņemam no pretinieka puses, tiek dažādi formulēti, bet to pamatdoma – Latvija ir neizdevusies valsts, kuŗā viss ir slikti, līdz ar to šādu valsti nemaz nav vērts aizsargāt, – iespējams, kāds cits mūs pārvaldītu labāk un efektīvāk. Šo manipulāciju mērķis ir panākt, lai savas valsts intereses cilvēku prātos tiktu aizstātas ar citas valsts interesēm. (..) Mēs to nepieļausim.”