Sji dižvalstij ir trīs traucēkļi
   08.10.2019

 

 

1. oktobrī, Ķīnas Tautas Republikas 70. gadskārtā, prezidents Sji pašu zemē ražotā limuzīnā pieņēma vērienīgu militāro parādi, un viss ‒ lidmašīnas, tanki, ballistiskās strakontinentalās raķetes ‒ bija pašu zemē ražots, projektēts, iespaidīgs.. Svētku priekšvakarā Sji, kuŗam, labojot konstitūciju, amats nodrošināts līdz mūža galam, atklāja Pekinā pasaules lielāko lidostu.

 

Viņš varēja būt lepns: nominālais iekšējais kopprodukts tagad sasniedzis (pārrēķinot) 12 500 ASV dolaru uz katru iedzīvotāju, kamēr vēl 1990. gadā tas bija tikai 2500.

 

Ekonomikas attīstības un techniska potenciāla ziņā Ķīna, var teikt, min Savienotajām Valstīm uz papēžiem, un ja Putina Krievijai nebūtu sava kodolieroču arsenāla, tā globāli atrastos aiz attīstīto valstu "septiņnieka" kā naftas un gāzes piegādātāja ‒ kā kaut kāds arabu emirāts...

 

Diemžēl ASV un Ķīna ir ģeopolītiski sāncenši, konkurenti, vismaz diplomātiski plēšas ietekmes sferu un noieta tirgu dēļ, kaut gan Baltā nama saimnieks Tramps nupat nekautrējās palūgt savam dižajam konkurentam Sji palīdzēt viņam atrast "kompromatu", kas sasmērētu bijušo ASV viceprezidentu Baidenu, kuŗš varētu mazināt viņa izredzes 2020. gada prezidenta vēlēšanas.

 

Telavivas avīzes Ha'aretz galvenais redaktors Alufs Bens Knīnas valsts svētku priekšvakarā intervēja New York Times slejinieku Tomasu Frīdmanu, kuŗa grāmatas, īpaši The World is Flat (Pasaule ir plakana) kļuvušas par bestselleriem jeb ‒ ka tas jaunvārds skan ‒ par dižpārdokļiem. Tomass Frīdmans spriež, ka tā būtu liela laime visai cilvēcei, ja ASV un Ķīna, pārvarot nenovīdību un bailes, ietu ‒ parallēli un patstāvīgi ‒ katra savu technisko innovāciju ceļu, nešķielot aizdomu pilni uz sāncenses pusi: lai Amerikā savus plānus īsteno, teiksim, "Apple" un "Google", bet Ķīnā ‒ "Huawei" un "Alibaba", vai nu tas būtu 5G tīkls vai mākslīgais intelekts jeb AI..

 

Diemžēl patlaban, var teikt, "pēc tā neizskatās".

 

"Priekšsēža Mao" milzu ģīmetne vēl arvien grezno lielos vārtus Tjanaņmenas laukumā, taču jāatgādina, ka "zem viņa" Ķīna ar tās pusotra miljarda iedzīvotajiem nostaigājuši asinīm slacītu sāpju ceļu: vispirms absurdais "Lielais lēciens", kad katras mājeles pagalmā dedzināja krāsnis dzelzs kausēšanai, un izcēlas katastrofāls bads ar miljoniem upuŗu, turpinoties brutālām represijām un nāvessodiem, kam sekoja baisā "kultūras revolūcija, kad satrakotu pusaudžu ‒ hunveibinu bari vajāja, pazemoja, spīdzināja un reizēm linčoja skolotājus, zinātniekus un citus "briļļainus inteliģentus", kad miljoniem ķīniešu  vienādās zilās jakās zubrīja "mazo sarkano grāmatiņu" ar banālajam Mao prātulām.

 

Pozitīvs lūzums notika pēc Mao nāves, kad 1978. gadā pie varas nāca Dengs Sjaopins, kuŗš līdz aiziešanai pensijā 1992. gadā , laužot "marksisma-maoisma" dogmas, atzina brīvā tirgus priekšrocības, stimulēja technisko progresu tiklab valsts, kā arī privātajā sektorā. Tieši ar viņu sākas tas 40 gadu ceļš, kas padarīja Ķīnu par "otro numuru" pasaulē.

 

Patlaban valdonīgā prezidenta Sji autoritāro pašlepnumu, var teikt, bojā trīs traucēkļi.

 

Pirmais ir Taivāna ar tās 24 miljoniem iedzīvotāju, kas pierādīja, ka viņpus jūras šaurumam spēj eksistēt un plaukt "otrā ķīniešuvalsts", kur nostiprinājusies parlamentārā demokratija un kuŗas iedzīvotāju vairākums nevēlas uzskatīt šo savu salu kā "Lielās Ķīnas" sastāvdaļu. 

 

Otrais traucēklis ir Honkonga ar tās 7,5 miljoniem iedzīvotāju, kuŗi nevēlas, lai Pekinas centrāle apcirptu demokratiskas tiesības, kuŗas Lielbritanija lika ievērot, kad tā pirms 22 gadiem nodeva šo globālo finanču centru Ķīnai kā autonomu vienību.

 

Trešais traucēklis ir kādi 10 miljoni islāmticīgo un turkvalodīgo uiguru, kas apdzīvo plašo un stratēģiski svarīgo Sinczjanas provinci Ķīnas ziemeļrietumos un ne par ko nevēlas asimilēties, atteikties no savas ticības un "ķīnizēties", izkūstot milzījajā "han" ‒ etnisko ķīniešu masā, kas demografiski jau gūst pārsvaru šajā novadā. Pekinas centrālā vara uiguru "izdresēšanai" ierīkojusi "pāraudzināšanas centrus",  kur jau ievietots kāds miljons uiguru, kuŗiem liek "mīlēt Ķīnu" un paļauties disciplīnai, kā to sludinot Mao... un Konfūcijs.