Septītais gadsimts pret divdesmit pirmo
Franks Gordons    20.01.2015

 

2001. gada 11. septembris Ņujorkā un 2015. gada 7. janvāris Parīzē ir brīdinājumi apmulsušajai cilvēcei par šķirtni jeb asiņainu plaisu starp mūsu ēras septīto gadsimtu, kuŗā psīcholoģiski vēl tagad mīt kāds miljards cilvēku - to tālo laiku, kad Arabijas tuksnešu oazēs sprediķoja kāda tirgoņa dēls vārdā Muhameds, un divdesmit pirmo gadsimtu, kuŗu raksturo Rietumu civīlizācija, kas balstās uz uzskatu, vārda, apziņas brīvību, kur reliģija atdalīta no valsts un kur tīmeklis visos savos aspektos paver cilvēcei bezgalīgas perspektīvas.

 

2015. gada 10. janvārī Parīzē vien pusotra miljona cilvēku pildīja bulvārus un laukumus, pieminot satiriskā žurnāla Charlie Hebdo izdevēju un darbiniekus, kuŗus 7. janvārī noslepkavoja divi brāļi, kuŗiem bija sakari ar to pašu Al Qaida, kas atbildīga par 2001. gada drausmīgajiem notikumiem Ņujorkā.

 

Aizkustinošs bija skats, kad 40 valstu līdeŗi nostājās šīs ļaužu masas priekšgalā. Taču  nākamajā dienā, acīgiem žurnālistiem analizējot foto un video liecības, noskaidrojās, ka šos 40 līdeŗus nostādīja ierindā kādā tukšā sānu ielā, un fokuss veikli bija iestādīts tā, ka šī „vareno” grupa saplūda ar neskaitāmo manifestantu baru. Rūgtā pēdējo gadu pieredze mācīja: sagrupējiet tos savrup, drošs paliek drošs.

 

Charlie Hebdo metiens bija  tikai 60 000 eksemplāru, Francijai tas ir ļoti maz. Žurnālu lasīja pārsvarā „briļļaini” vīpsnātāji, kuŗiem imponēja rakstu un karikatūru nerātnā pieeja visām „svētajām govīm” gan jebkuŗas konfesijas reliģiju, gan dzimumu attiecību jomā.

 

Un nu trešdien, 14. janvārī, Charlie Hebdo iznāca trīs miljonu eksemplāru metienā. Tas iznākšot 16 valodās (ieskaitot turku un arabu) 25 valstīs. Svarīgs bija simbols: septītajam gadsimtam nebūs aptumšot divdesmit pirmo!

 

Ne mazāk pretīga par fanātisko islāmistu asinskāri ir putiniskās Krievijas skribentu šņākoņa: Komsomolskaja Pravda, kas iznāk Maskavā masu metienā, 12. janvārī nāca klajā ar milzu virsrakstu „Terrora aktu Parīzē sarīkojuši amerikāņi?” Un Rīgas rus.delfi.lv portāla Latvijas pavalstnieks Jurijs Aleksejevs izteica tādu pašu hipotēzi.

 

Atļaušos mazu vēsturisku atkāpi. Kristietības chronikā ir ne mazums asiņainu lappušu. „Prieka vēsts” pagāniem tika nesta ar uguni un zobenu gan Dzintarjūras krastos, gan Andu pakājē. Inkvizīcijas sārtos dega ķeceŗi vēl 18. gadsimta sākumā. Maskavijā pareizticīgie vajāja vecticībniekus, jo tie stūrgalvīgi meta krustu ar diviem, nevis trim pirkstiem. Bet tie tikumi/netikumi pieder vēsturei, kamēr globālā džichada un pasaules kalifata ideoloģija, kas izveidojās septītajā gadsimtā, tiek atdzīvināta un ar uguni un zobenu īstenota mūsdienās.

 

* * *

 

No septiņu līdz divpadsmit gadu vecumam mācījos Rīgas Franču licejā, kas bija gan latvisks, gan francisks. No šīs bērnības saglabājusies interese par Franciju un Parīzi. Kad es 1957. gadā lasīju l'Humanite - pilnīgi nebaudāma. Taču dabūju lasīt arī šīs partijas apgādā iznākošo nedēļas laikrakstu Lettres Francaises, kas tomēr deva priekšstatu par kultūras dzīvi Parīzē, par 1968. gada studentu nemieriem, par draisko, nerātno, dzirkstošo franču satiru.

 

Un kā jūtas satira manā dzimtenē Latvijā? Kā allaž uzsvēra nepārspējamais trimdas satiriķis Uldis Ģērmanis, resp., Dr. Ulafs Jāņsons - Mērnieku laiki uzskatāmi par latviešu satiras klasisko meistardarbu. Latviešu satiras ziedu laiks bija 1905. gada revolūcija, kuŗai veltīts mans 1959. gada diplomdarbs (krievu valodā) Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē. Diplomdarbam, starp citu, pievienots zīmējums no žurnāla Svari 1907. g. 8. numura: mākslinieks Tilbergs attēlojis kādu augstu cara administrācijas činavnieku sēžam uz klozetpoda ar nolaistam biksēm, un viņam kāds kapitālists tualetes papīra vietā pasniedz 1000 rubļu banknoti, piebilzdams: „Jūsu labdzimtību nekur tik labi neapkalpos kā pie Lindvala un Ko (mājiens uz kādu tā laika afēru). Zīmējumam dots virsraksts - „Naudas piegādāšana badacietējiem”. 

 

Laikā no 1918. gada 18. novembra līdz 1934. gada 15. maijam būtu atzīmējams feļetonists Valdis Grēviņš (Dr. Orientācijs), satiriskais mākslas žurnāls Ho-ho, kuŗa redaktors bija Sigismunds Vidbergs, un A. Tupiņa Aizkulises, kas iznāca no 1924. līdz 1934. gadam. Pēc 15. maija apvērsuma vēl būtu atzīmējams karikatūrists Sergejs Civinskis-Civis.

 

Un kas mums ir tagad? Lieliskais feļetonists Egils Līcītis Latvijas Avizē. Lūdzu piedošanu, bet vairāk nekā patiesi spoža neredzu...