26.07.2012
Tā tauta, kuŗas tēvzeme sākas aiz Piedrujas, ir latviešu kaimiņi - sābri, baltkrievu valodā sjabri. Pēckaŗa gados tā sanācis, ka baltkrievi nemaz īsti nezina, kas viņi tādi ir.
Baltkrievijas Augstākās padomes priekšsēdis Stanislavs Šuškevičs, kas 1991. gada decembrī Belovežas gāršā kopā ar Jeļcinu (Krievija) un Kravčuku (Ukraina) parakstīja vienošanos par PSRS likvidāciju, bija savas zemes patriots. Viņš atjaunoja šī novada vēsturisko emblēmu Pohonya - auļojoša jātnieka attēlu, kas identisks Lietuvas ģerbonim. Viņš panāca, ka valsts karogs ir balts ar sarkanu strīpu pa vidu (tāds bija īslaicīgajai baltkrievu demokrātiskajai republikai 1918. gadā), un uzsvēra, ka ir tikai viena valsts valoda - baltkrievu... kuŗā tolaik gan sazinājās galvenokārt laucinieki. Šuškevičs dzimis 1935. gadā Minskā, toreizējās Baltkrievijas PSR galvaspilsētā, bet pēc konfesijas viņš ir nevis pareizticīgais, bet gan katolis, un tam, kā redzēsim tālāk, ir sava nozīme.
1994. gada 28. janvārī Šuškeviču atcēla no amata, jo viņa ideoloģiskajam pretiniekam, nesenajam t.s. padomju saimniecības (sovchoza) direktoram Aleksandram Lukašenko bija izdevies iepīt viņu kādā korupcijas afērā.
Tā nu Lukašenko 1994. gadā tika pie varas un kļuva par "Eiropas pēdējo diktatoru". Tīri padomiskā garā viņš gandrīz pilnīgi atjaunoja Baltkrievijas PSR karogu un ģerboni un, galvenais, 1995. gadā sarīkoja referendumu, pēc kuŗa krievu valoda tika pasludināta par otru valsts valodu. Iznāk, ka baltkrievi paši nobalsojuši par savas dzimtās valodas pakāpenisku iznīkšanu. Lukašeno uzrunā "savu tautu" tikai krieviski, visa lietvedība notiek vienīgi krievu valodā, un tikai plāksnītes pie valsts iestāžu durvīm un uzraksti uz naudaszīmēm ir baltkrieviski. Dīvaina, absurda situācija.
Vēl necik sen par baltkrieviskumu rezolūti iestājās tikai Lukašenko polītiskie pretinieki - nacionāli noskaņotie intelektuāļi un studenti. Taču pēdējā laikā šai sābru zemē aiz Piedrujas sāk pūst jauni vēji.
Par šīm jaunajām vēsmām nobažījies promaskaviski noskaņotais publicists Vladislavs Gulevičs, kas nācis klajā ar apcerējumu, kuŗa virsraksts ir tīri demagoģisks: Baltās Krievzemes polonizācija.
Nav jau te runa par pārpoļošanu: patiesībā aug to baltkrievu skaits, kuŗi apzinās, ka viņiem nav savas nacionālās identitātes, ka Lukašenko cenšas padarīt viņus par pareizticīgo lielkrievu asins brāļiem - ar skatu uz Kremli kā sava veida svētvietu.
Gulevičs ar nožēlu konstatē, ka no šīs krievināšanas sācis norobežoties pat viens no valdības locekļiem - kultūras ministrs Pāvels Latuško, bijušais Baltkrievijas vēstnieks Polijā (!). Latuško sācis atdzīvināt savas tautas vēsturisko atmiņu, atgādinot, ka visa tagadējā Baltkrievija vairākus gadsimtus, līdz pat 1772. gadam, ietilpusi spēcīgā valstiskā veidojumā - Lietuvas lielkņazistē, kas savukārt personālas ūnijas ietvaros ietilpa Polijas karaļvalstī.
Baltkrievijā uz šīs savdabīgās pagātnes pamata dzimusi jauna koncepcija - litvinisms: tas jāsaprot tā, ka baltkrievi ir īpaša nācija - litvini. Ne jau leiši - lietuviškai, bet minētās lielkņazistes (Grand Duchy) pavalstnieku garīgie mantinieki - ar skatu uz rietumiem! (Iekavās atgādināšu, ka žīdi, kas cēlušies no šīs lielkņazistes novadiem, vēl šodien sevi dēvē par litvakiem.)
Baltkrievu vidū katoļu īpatsvars ir 11 līdz 14 procentu, bet šīs konfesijas "pievilcība" pēdējos gados pieaugusi, īpaši tajos Baltkrievijas apgabalos, kas līdz 1939. gada 17. septembrim ietilpa starpkaŗu Polijas territorijā. Te nu atgādināsim, ka raksta sākumā pieminētais Baltkrievijas valstsvīrs un patriots Staņislavs Šuškevičs ir katolis...
Prokrievisko publicistu Guleviču "besī" kultūras ministra Pavela Latuško ierosme - Nesvižas miestā padarīt Radzivillu - slavenās poļu magnātu dzimtas - grezno pili par pastāvīgu nacionālu - valsts nozīmes kultūras centru, veltījot īpašu uzmanību teātrim. Šajā pilī grāfiene Ursula Radzivilla 18. gadsimtā rīkoja teātŗa izrādes. un šī tradīcija esot jāatjauno.
"Litvinisma" entuziasti apgalvo, ka dižciltīgā Radzivillu dzimta esot "mūsējā", jo tajā sajaukušās poļu, lietuviešu un baltkrievu asinis.
Patlaban baltkrievus plosa identitātes krize - viņi nav lielkrievi, viņi vēl tikai mēģina reizumis saprasties savā dzimtajā valodā, pareizticīgā Bizantijas mantiniece - Maskavija ar savu divgalvaino ērgli viņus sāk mulsināt un biedēt, - un te nu vakaros atkal spīd un laistās lepnā Radzivillu pils...
Franks Gordons
Atpakaļ
.jpg)
