Referenduma nebūs?
   12.11.2012

Latvijas Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) paziņoja, ka noraida otru kārtu parakstu vākšanā par iespējamo referendumu pilsonības jautājumā. CVK balsojums bija seši pret divi, priekšsēdim Arnim Cimdaram atturoties. Pret lēmumu balsoja Saskaņas centra, kā arī Reformu partijas pārstāvji.

„Vēlētāju iesniegto likumprojektu nevar uzskatīt par pilnīgi izstrādātu, jo tas ir pretrunā ar 1990. gada 4. maija deklarāciju „„Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kas pēc sava statusa ir pielīdzināma valsts konstitūcijai”, – tā vēstī CVK informācijas centrs. „CVK ieskatā likumprojekts ir pretrunā neatkarības deklarācijā nostiprinātajai Latvijas valsts tiesiskās pēctecības doktrīnai, jo piedāvā nepilsoņus jeb bijušās PSRS pilsoņus automātiski pasludināt par Latvijas tautas sastāvdaļu, nevis dod tiem iespēju Latvijas pilsonību izvēlēties.” Tālāk komisija sprieda, ka likumprojekts ir pretrunā „starptautisko tiesību principam, ka pilsonības pieņemšanai jābūt brīvprātīgai personas gribas izpausmei” un, ka „diskriminējoša CVK skatījumā ir likumprojektā iekļautā norma, kas paredz nepilsoņa pasi pret Latvijas pasi apmainīt, nemaksājot valsts nodevu”. Pirms nonāca pie šī sprieduma, CVK aptaujāja veselu seriju konstitūcionālu ekspertu, un viņu viedoklis esot lēmuma pamatā.

Komisijas lēmumu nekavējoties slavēja vairāki pazīstami valsts polītikas pārstāvji. Tā dēvētās Nacionālās apvienības (NA) izvirzītais tieslietu ministrs Jānis Bordāns paziņoja, ka likumprojekts neesot bijis pilnīgi izstrādāts un ka „daži polītiķi vēlas labi izskatīties potenciālo vēlētāju acīs”. Vēl ministrs piebilda, ka pilsonību iegūt Latvijā ir vienkārši, un tur viņam var piekrist. Eksāmens valsts valodā, vēstuēi un Satversmē, lojālitātes zvērests, un tas ir viss. NA līderis Raivis Dzintars atzīst, ka CVK lēmums esot bijis profesionāls, piebilstot, ka „kā polītiķis un Latvijas pilsonis esmu ļoti gandarīts, ka par tik ļoti absurdu priekšlikumu nebūs jātērē nodokļu maksātāju miljoni, lai šo jautājumu risinātu referendumā”.

Valdošā Vienotības partija paziņoja, ka „grozījumi uzskatāmi par acīm redzami neizstrādātiem, jo tajos ietvertās normas juridiski un techniski nav iespējams integrēt mūsu valsts tiesību sistēmā, īpaši Pilsonības likumā. Vienotību pārstāvošais premjērministrs Valdis Dombrovskis savukārt paziņoja, ka lēmums mazināšot spriedzi sabiedrībā.

Par šo apgalvojumu gan var strīdēties. Polītoloģe Iveta Kažoka no polītisko pētījumu centra Providus norāda, ka lēmums nelatviešos varot radīt lielāku nepatiku vai dusmas. Tur viņai ir taisnība. Vēstures mēslainē visnotaļ ieslaucītās apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) līdere Tatjana Ždanoka (diemžēl arī viena no Latvijas pārstāvēm Eiropas Parlamentā) nekavējoties paziņoja, ka lēmums esot „plaisa Latvijas valsts pamatos”, un solīja, ka viņas pārstāvētais polītiskais spēks to pārsūdzēs Administrātīvajā tiesā, lūdzot CVK lēmumu apturēt un atjaunot referenduma rīkošanas procesu. Šāda pārsūdzēšana ir paredzēta Latvijas likumos, un atliek tikai vērot, ko tiesa spriedīs. Administratīvā tiesa mēdz strādāt visnotaļ lēni, par to jau daudzkārt ir rakstīts. Skaļākais piemērs bija stāsts par vēstures mēslainē pavisam ieslaucīto Latvijas Pirmo partiju/Latvijas ceļš, kas pārsūdzēja Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas biroja uzlikto sodu par krāpšanos partiju priekšvēlēšanas kampaņu financēšanas jomā 2006. gadā, bet pirmā tiesas sēde par attiecīgo jautājumu notika vēl pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām 2010. gadā. Tas nozīmē, ka arī šīs lietas izskatīšana var prasīt daudzus jo daudzus mēnešus vai pat vairākus gadus. Dzīvosim, redzēsim.

CVK lēmums izraisīja arī starptautisku rezonanci, un lasītājam nebūs trīs reizes jāmin, par kuŗu valsti te ir runa. Protams, tā ir kaimiņvalsts Krievija, kas nepārtraukti kreņķējas par jebkuŗu kādas citas valsts mēģinājumu iejaukties tās iekšējās lietās, bet allaž ir itin naska citās valstīs notiekošā kritizētāja. Krievijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka lēmums esot „acīm redzami polītizēts” un „vēl vairāk diskriminē lielu Latvijas iedzīvotāju daļu”. Ministrijas pārstāvis Aleksandrs Lukaševičs vēl piemetināja, ka lēmums parāda, cik vērti ir Latvijas „demagoģiskie aicinājumi uz sabiedrības saliedēšanu ar starpetniskā dialoga nostiprināšanu”. Latvijā esot „demokrātijas deficits”, piebilstot, ka tā (ministrija) gaidot „principālu” novērtējumu no Apvienoto Nāciju organizācijas, Eiropas Savienības un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO). Diez vai kāda no minētajām organizācijām īpaši daudz par to runās, jo Eiropas Savienībai iekšlietas ir iekšlietas, bet ANO mūsdienās ir daudz, daudz svarīgāki jautājumi, par ko domāt. EDSO gan varbūt kaut ko sacīs. Sevišķi interesanti tas būtu tāpēc, ka EDSO cilvēka tiesību komisārs patlaban ir latvietis Nils Muižnieks. Atkal jāatzīst – dzīvosim, redzēsim.

Bet par pašu lēmumu man jāpiekrīt tiem, kuŗu ieskatā tas nav bijis gluži pareizs. Arnis Cimdars pēc lēmuma pieņemšanas intervijā sacīja: „Sliecos domāt, ka šis likumprojekts jānodod apspriešanai tautai, tāpēc, ka saņemtajos ekspertu viedokļos es neatradu pat nevienu aspektu, kuŗā visi būtu vienisprātis, ka projektā ir trūkums, kuŗa dēļ likumprojektu nevar nodot nobalsošanai.” Savukārt Reformu partijas pārstāve komisijā Ieva Gruziņa, kas balsoja pret lēmuma pieņemšanu, publicēja komentāru portālā Ir.lv ar virsrakstu „Uzticos Latvijas tautas spējai”. Viņa raksta: „Es gribētu, lai mans balsojums PAR nākamo parakstu vākšanas kārtu tiktu uztverts kā mans uzticības apliecinājums Latvijas tautas spējai pašai sev izvēlēties to, kas būtu, un kas nebūtu demokrātiski pieņemams risinājums arī šajā pretrunīgi vērtētajā situācijā.”

Piekrītu. Tāpat, kā tas bija ar referendumu par valsts valodu, arī šoreiz būtu jāļauj procesam ritēt ierastā kārtā. Tagad nav skaidrs, vai otrā parakstu vākšanas kārtā izdotos savākt nepieciešamo parakstu skaitu, it īpaši tāpēc, ka šoreiz liela daļa Saskaņas centra pārstāvju ir nolēmuši procesā nepiedalīties. Lasītāji noteikti atceras, ka Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs parakstījās par valsts valodas referenduma rīkošanu, bet diez vai viņš un viņa kollēgas uzdrīkstētos darīt to pašu šoreiz, jo nu nepavisam aiz kalniem vairs nav nākamās pašvaldību vēlēšanas un daudzu latviešu acīs jau paraksts par valodu referendumu bija pietiekami liela nodevība. Savukārt, ja izdotos savākt nepieciešamo parakstu skaitu, tad nav ittin ne mazāko šaubu, ka liels vairākums vēlētāju priekšlikumu noraidītu. Valodas referendumā pret divām valsts valodām balsoja teju trīs ceturtdaļas no tiem, kuŗi piedalījās balsojumā, un nav iemesla domāt, ka šoreiz tas būtu citādi. Piedevām referendums vismaz teorētiski jautājumu par divām valsts valodām noņēma no sabiedriski politiskās dienas kārtības, un jādomā, ka tāpat tas būtu arī ar pilsonības jautājumu, ja par to notiktu referendums. Vārdu sakot, manā ieskatā CVK lēmums nebija pareizs.

Taču paliek vēl otrs jautājums, par ko ir runājis arī A. Cimdars. Proti, Satversmes tiesa patlaban drīkst vērtēt tikai tādus likumus vai valdības rīkojumus, kas jau ir pieņemti. Esmu vienisprātis ar CVK vadītāju ieskatā, ka likums par Satversmes tiesu būtu jāgroza, lai tai ļautu vērtēt arī likumprojektus un, kā šajā gadījumā, pieteiktus referenduma jautājumus. Ja jau galvenais jautājums par pilsonības referendumu bija konstitucionāls, tad būtu tikai loģiski, ja galavārds šai jautājumā piederētu Satversmes tiesai, piedevām pirms, nevis pēc tam, kad process ir pabeigts. Par to noteikti būtu jādomā.

Kārlis Streips