Rainis un latviskā dzīvesziņa
FRANKS GORDONS    12.01.2016

 

Esmu latviski rakstošs cittautietis, un šis ir mans subjektīvais viedoklis.

 

Nupat aizvadīts Raiņa gads. Šis ģenijs bija eiropietis ar lielo burtu. Viņš pārtulkoja Gētes "Faustu", un viņa "Iļja Muromietis" liecina par senās Krievzemes patības izpratni. Viņš bija sociāldemokrats, bet norobežojās no lieliniekiem. Un viņš neapšaubāmi bija Latvietis ar lielo burtu. "Uguns un nakts", "Indulis un Ārija", "Zelta zirgs", "Daugava": šajos Raiņa diždarbos atspoguļojas tautas dvēsele, latviskā dzīvesziņa. Gunāra Birkerta Gaismas pils likteņupes Daugavas krastā ir Raiņa latviskās vīzijas īstenojums. 

 

Ķerties pie spalvas, pie datora klaviatūras taustiņiem mani pamudināja elitārā mēnešraksta Rīgas Laiks 2015. gada novembŗa laidienā publicētā Ulda Tīrona un Ievas Lešinskas saruna ar Raimondu Vējoni, kuŗš Latvijas Valsts prezidenta amatā nomainīja Andri Bērziņu.

 

Manuprāt, Rīgas Laiks ir lielisks žurnāls gan tematu izvēlē, gan apdarē, šai ziņā neatpaliekot no leģendārā The New Yorker. Uldis Tīrons kā intervētājs ir atjautīgs, ironisks, reizumis klaji agresīvs, un prezidentu Vējoni viņš, var teikt, burtiski tirdīja. 

 

Pats intervijas jeb "sarunas" virsraksts ir sarkastisks - "Skudru pūžņa dzīvesziņa".

 

Prezidents Raimonds Vējonis, kuŗam piemīt humora izjūta, izvēlējies spilgtu metaforu un teica: "Es esmu kā skudru pūznis. Teiksim, esmu rušinājis, lai šo skudru pūzni būvētu tālāk, arī lai to aizsargātu, ja nepieciešams."

 

Uldis Tīrons, priecīgs par šo metaforu, aši pāriet pie jēdziena "dzīvesziņa", kas viņu kaitina kopš tā brīža, kad stājās spēkā Satversmes preambula. Vējonim tiek jautāts: "Tas, kas ir Latvas identitāte, ir ierakstīts Latvijas Satversmes preambulā, un jūs noteikti varat no galvas atkārtot, ka Latvijas identitāti veido lībiešu un latviešu tradicijas, latviskā dzīvesziņa, kristīgās vērtības. Kāpēc jūs nestāstāt par tām?".

 

Raimonds Vējonis, kuŗš atšķirībā no Vairas Vīķes-Freibergas nav dainu un folkloras pētnieks, apliecina savu ciešo saistību ar dabu, kas visam dod enerģiju - "līdzīgi kā tas bija senajās latviešu tradicijās, kad mēs varbūt pielūdzām šos dabas dievus un...".

 

Prezidentu pārtrauc un viņam iebilst: "Bet tad jau tās ir pagāniskās tradicijas, bet tur ir rakstīts..."

 

Vējonis: "Kāpēc pagāniskas, mēs lielā mērā daudzi no tā dzīvojam..."

 

Intervētājs smejas: "Par to dzīvesziņu, piemēram, zviedriem ir paradums kaut kad augustā ēst vēžus."

 

Un tagad - uzmanību! Uldis Tīrons sakarā ar preambulu dodas uzbrukumā: "Es saprotu šīs valsts neatkarību, piemēram, tā, ka tā nemāca mani, kā dzīvot. Piemēram, nemāca, ka man jānodarbojas ar lībiešu tradicijām vai kaut kādu pagānisku latvisko dzīvesziņu. Man varbūt ļoti patīk lasīt Platona dialogus, un neviens man nevar pieprasīt, lai Jāņos es lēktu pāri ugunskuram. Bet kaut kas līdzīgs tomēr jau ir ierakstīts tajā preambulā."

 

Platona dialogus droši vien bija lasījis ne tikai Uldis Tīrons, bet arī Rainis, kuŗa latviskums nav apšaubāms. Un, kas attiecas uz Jāņiem, ļaujiet man runāt! (Piedodiet, ka aizņemos kādas kontraversālas grāmatas nosaukumu.)

 

Tie ir Jāņi, kas ļāvuši saglabāt latviešu - kuršu un sēļu, zemgaļu un latgaļu - identitāti visos laikos - "zem" Zobenbrāļu ordeņa, poļiem, zviedriem, krieviem, vāciem, un Arveds Janovičs Pelše zināja, ko darīja, aizliedzot Jāņus, jo līdz ar to tiek nokauta, apslāpēta latviskā identitāte, etniskā apziņa. Visus gaŗus pēckaŗa gadus, kad Latvijā nebija iespējams svinēt 18. novembŗa gadskārtu, Jāņi bija tie, kas vienoja, saliedēja dzimtenē mītošo tautu ar latviešu trimdu ASV, Kanadā, Austrālijā. 

 

Gluži tāpat kā manu tautu satur kopā ik pavasarī svinamie Pesach (Passover) svētki, kad tradicionālo mielastu – sederu - rīko Izraelā un it visās jūdu diasporas zemēs, piedaloties gan cionistiem, gan anticionistiem, ticīgajiem un agnostiķiem. Mēs lasām tekstus, kas pirms 1000 gadiem sakopoti nelielā grāmatiņā - Hagadā, uzsaucam tostus, notiesājam tradicionālos ēdienus, skaitām pantiņus. Tas ir mūsu dzīvesziņas aspekts, kas valdzina un vieno gan tos, kas lasa Platona dialogus, gan tos, kas pilda visus 613 Toras priekšrakstus, gan tos, kas nepaļaujas uz Dievu, bet tiecas saglabāt no mītiskajiem sentēviem mantoto etnisko pēctecību, kā šo rindiņu rakstītājs.