"Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze?"
Sallija Benfelde    19.04.2016

 

Par to, ka polītiķiem ļoti gribētos kontrolēt žurnālistu darbu un neļaut rakstīt un stāstīt par lietām, kas parāda polītikas veidotājus no netīkamās puses, esmu rakstījusi jau vairākkārt. Pēdējā gada laikā tiek piesaukta gan valsts drošība, gan personas datu aizsardzība, meklējot iespējas izdarīt grozījumus likumos, kas rēgulē žurnālistu darbu. Nupat atrasts jauns pamatojums tam, kā, izmantojot iecerētās reformas saistībā ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP), vismaz kaut kur iedabūt polītiķu ”visu redzošo aci”.

 

Partijām esot jābūt pārstāvētām NEPLP, jo polītiķus Saeimā taču iebalso vēlētāji, tātad deputāti pārstāv valsts pilsoņus, bet tas nozīmējot, ka arī NEPLP vajadzīgi cilvēki, kuŗi katrs pārstāv savu vēlētāju daļu. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Inese Laizāne (Nacionālā apvienība) ir pārliecināta, ka padomē jāstrādā partiju pārstāvjiem: „Polītiķi līdz ar to pieskatīs cits citu, jo katram polītiskajam spēkam ir savs elektorāts. Un es cīnīšos par to, lai mana elektorāta intereses būtu pārstāvētas sabiedriskajā plašsaziņas līdzeklī.  Cits polītiķis aizstāvēs un cīnīsies par savējo. Līdz ar to polītiķi šajā gadījumā kā ievēlētās personas pārstāv jau savu vēlētāju, kas ir ļoti plašs loks.” Pēc komisijas vadītājas domām, sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu neatkarību tas nekādā veidā neapdraudētu: „Padome nekādā gadījumā nedrīkst jaukties saturā, redakcionālā neatkarībā. Un, esot visiem polītiķiem, polītiķi tiešām būs kā cits cita pieskatītājs, lai tas nenotiktu.”

 

Līdzīgās domās ir arī atbildīgā Kultūras ministrija – tiesa gan, ministrija runā par partiju virzītiem cilvēkiem, ne pašiem partiju polītiķiem.Kas tad ir noticis, un vai NEPLP reforma ir vajadzīga?

 

NEPLP vienlaikus ir gan sabiedrisko raidorganizāciju kapitāldaļu turētājs un uzraudzītājs, gan arī komercraidorganziāciju uzraugs, vai viss notiek likumu ietvaros. Par šo interešu konfliktu jau tiek runāts sen, tādēļ var piekrist, ka NEPLP ir vajadzīga reforma. Pašreizējā padome tapa, dažādām sabiedriskām organizācijām izvirzot kandidātus darbam padomē, un Saeima par tām balsoja. Nav noslēpums, ka partijas jau tāpat neformāli savā starpā vienojās, lai padomē iekļūtu cilvēki, kas vairāk vai mazāk pauž kādas partijas nostāju. Tādēļ nevar teikt, ka padomē strādā tikai liberāli vai konservātīvi, kreisi vai labēji noskaņoti cilvēki. Turklāt, izvirzot cilvēkus darbam padomē, sabiedriskās organizācijas lūkojās, lai kandidātam būtu kāda pieredze un saprašana plašsaziņas līdzekļu darbā un žurnālistikā.

 

Uz jautājumu, kas noticis, atbildes nav tālu jāmeklē. Sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi (un ne tikai tie) ir atklājuši un atmaskojuši virkni lietu, kas izraisījušas nopietnu rezonanci sabiedrībā,  un tagad pie darba ķērušās tiesībsargājošās institūcijas. Šķiet, skaļākais un smagākais skandāls ir par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) amatpersonu iedzīvošanos naudā un mantā, izmantojot savu dienesta stāvokli un valsts institūciju nespēju no šīm amatpersonām atbrīvoties. Tāpat no žurnālistiem miera nav arī Korupcijas novēršanas un apkaŗošanas birojam (KNAB), kas atbrīvojas no darbiniekiem, kuŗi uzdrošinās domāt un dziļā bijībā nenoliec galvas, ieraugot savu priekšnieku. Ar vārdu sakot, pēdējā gada, divu laikā žurnālisti kļuvuši par traucēkli laimīgai polītiķu dzīvei. Tādēļ vajadzīgās reformas acīmredzot nolemts izmantot, lai beidzot tiktu galā ar sabiedrisko plašsaziņu līdzekļu žurnālistiem.

 

Kamēr Nacionālā apvienība grasās sākt reformas plašsaziņas līdzekļu lauciņā, lai cīnītos „visu vārdā”, divi pārējie koalicijas partneri naski rosās – vieni, lai uzsistu paši sev uz pleca par labu darbu, otri, lai rīkotu ārkārtas kongresu.

 

Šobrīd populārākā vēlētāju acīs ir Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), kuŗa pat ir pārspējusi (vai stāv blakus, kā kurā aptaujā) Saskaņu. 16. aprīļa kongresā ZZS izklausījās tik apmierināta, ka gluži neviļus prātā nāca kāda dziesma, kuŗas piedziedājums: „Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze?” savulaik bija ļoti iemīļots, ja gribējās par kaut ko ironiski pasmaidīt. Zaļo un Zemnieku savienības valdes priekšsēža, Latvijas Zemnieku savienības priekšsēža vietnieka Armanda Krauzes uzruna kongresā atgādināja kaut ko pazīstamu no okupācijas laika vienīgās partijas nerimstošā patosa. Sak, viss ir labi, visiem paldies, mēs esam varoņi, lai gan, protams, darāmā vēl daudz, bet kļūdiņas tiks izlabotas un nepadarītais izdarīts.

 

Līdzīgā stilā runāja arī visi pārējie...izņemot Ministru prezidentu Māri Kučinski, kurš atļāvās pateikt arī kādu skarbāku vārdu. Varbūt tādēļ ZZS mājaslapā visu pārējo runas ir atrodamas un izlasāmas, bet no Ministru prezidenta Kučinska ne vārda, kas teikts kongresā. Tiesa gan, žurnālisti tomēr premjēra runu atstāstīja un citēja un par „saraksta biedra”, veselības ministra paveikto neko cildinošu viņš nepauda, drīzāk otrādi: „Veselības aprūpe ir sāpīga tema, kas līdz šim ir ilgi un bezjēdzīgi muļļāta, un kura apzināti vai neapzināti, bet pēdējo 20 gadu laikā lēnām dreifē no valsts apmaksātas uz privāto veselības sistēmu.” Kučinskis reizē arī taujāja, ko darīt tiem cilvēkiem, kas nespēj samaksāt par pakalpojumiem, un pats arī sniedza daļēju atbildi, norādot, ka valdībai ir redzējums, kā palielināt,veselības aprūpes jomas budžetu, taču, lai to paveiktu, pretī ir jābūt skaidram, ticamam un realizējamam veselības sfēras modelim, kuŗā mijiedarbojas valsts un privāto veselības pakalpojumu sniegšana.

 

Protams, ne tikai veselības aprūpe Latvijā ir uz sabrukšanas robežas, arī valsts ceļi ir pagalam bēdīgā stāvoklī,  un, protams, ne jau viens veselības ministrs un satiksmes ministrs no ZZS visu „šo putru” ir ievārījuši. Tomēr veselības ministrs Guntis Belēvičs līdz šim ir pamanījies tikai skaisti runāt un pārlikt naudu no vienas kabatas otrā, izliekoties neredzam, ka veselības aprūpe kļūst aizvien nepieejamāka. Maijā gaidāmi mediķu protesti, jau sākas runas par to, ka vajag atlaist Saeimu. Starp citu, interesanti bija paklausīties premjēra sacīto par veselības aprūpes problēmām jau dažas dienas pēc kongresa: „Iepriekšējā nedēļā ļoti daudz laika pavadīju kopā ar [veselības] ministru un [Veselības] ministrijas darbiniekiem. Mēs esam nonākuši līdz ļoti precīzam strukturētam plānam, kas ir jāizdara. Šis plāns arī parāda, [ka] (..) mēs varam nonākt līdz ilgtermiņa veselības budžeta skatījumam nākamā gada sākumā, ja šogad ražīgi strādā.” Tātad veselības ministrs pats galā netiek, bet par viņa atlaišanu laikam runāt nav ļauts.

 

Raugoties pašapmierinātajos zaļzemniekos un patosa iekrāsotajā kongresa gaisotnē, atkal bija jāatceras partijas, kuras savulaik gozējās slavas Olimpā, un viņu pēdējie kongresi pirms norieta. Savādi, ka zaļzemnieki, vēl lāgā nepagrozījušies reitingu galvgalī, jau tik aši ieslīguši pašapmierinātībā un uzkāpuši uz celiņa, kas ved lejup. Zināma ZZS līdzība ar Vienotību parādās arī tajā, ka premjēri strādā, cik var un spēj (Dombrovskis, Straujuma), kamēr partijas spice gozējas varas saulītē.

Savukārt Vienotība pošas ārkārtas kongresam, un tās pašreizējā līdere Solvita Āboltiņa beidzot ir atzinusi, ka „Atbildība par Vienotības reitinga kritumu ir jāuzņemas pašai partijai”, gan uzreiz piebilstot, ka partija esot paskatījusies uz sevi no malas, taču nav pieļāvusi partijas kongresā netīrās veļas mazgāšanu. Laiks rādīs, vai partija tiešām sevi ir saskatījusi un ieraudzījusi savus traipus un liekulību.