"Ļublinas trīsstūris" – cerīga alianse
Franks Gordons    22.09.2020

 

 

Jau tagad jūtams, cik liela ģeopolītiska nozīme ir jūlijā nodibinātajai Polijas, Lietuvas un Ukrainas  stratēģiskajai aliansei, kuŗas mērķis ir stiprināt šo triju valstu spējas, „lai atvairītu  Putina Krievijas tiešo un   netiešo ekspansiju. Attiecīgais līgums tika noslēgts  Polijas  pilsētā Ļublinā,  un starptautiskajā apritē iegājies jēdziens "Ļublinas trīsstūris".

 

Te svarīgs ir arī ekonomiskās sadarbības aspekts. NATO un Eiropas Saviernības dalībvalstis Polija un Lietuva iet kopsolī ar Ukrainu,  kuŗas, var teikt, kontitūcionālais mērķis ir kļūt  par tās dalībvalsti.

 

"Ļublinas trīstūris" ir reģionālas nozīmes spēks. Polijā ir kādi 38 miljoni iedzīvotāju, Lietuvā  ‒ 2,7 miljoni,  Ukrainā – apmēram 43 miljoni. Saskaitīsim - un  apjēgsim, ka "Ļublinas trīsstūris" ir faktors, ar kuŗu jārēķinās – 80 miljoni – tikpat daudz,  cik iedzīvotāju ir Vācijai – Eiropas Savienības, var teikt,  serdei.

 

Starpkaŗu Polijas "tēvs"  Juzefs Piļsudskis  savulaik nāca klajā ar devīzi "Od morza do morza" – no jūras līdz jūrai.. Pragmātizējot un, teiksim tā, "dezinficējot" šo  lozungu, tas nu īstenojies "Ļublinas trīstūrī", sniedzoties no Gdaņskas pie Dzintarjūras līdz Odesai  pie Melnās jūras.

 

Izcila, vēsturiski gandrīz unikāla nozīme ir tam, ka Polija, Lietuva un Ukraina jaunās, cerīgās aljanses labad  spējušas pārvarēt  vecu, iesīkstējušu naidu, likt  sadzīt rētām, ko bija iecirtuši  strīdi ap divām senām Eiropa pilsētām  - Viļņu un Ļvivu jeb Ļvovu.

 

Kad 1918.  gada februārī tika pasludināta Lietuvas neatkarība, par tās galvaspilsētu kļuva Viļņa, ‒ dižkunigaišu Ģedimina, Mindauga, Vītauta rezidence. Taču tai brīdī  Viļņu   apdzīvoja galvenokārt poļi un ebrēji, tur  valdīja "poļu gars", un 1920. gada oktobrī poļu ģenerālis Želigovskis ar saviem bataljoniem triecienā ieņēma Viļņu un pasludināja butaforisku veidojumu Litwa Srodkowa (Vidus Lietuva), kas kļuva pr Viļņas vojevodisti  Polijas sastāvā. Šī konflikta dēļ Lietuvai un Polijai  līdz 1939. gadam nebija diplomatisku attiecību, un  Kauņa skaitījās Lietuvas "pagaidu" galvaspilsēta. Tagad Viļņa etniskā ziņā ir gandrīz pilnībā lietuviska, kaut gan te saglabājusies neliela poļu kopiena.

 

Daudz dziļāks un asiņaināks bija naids strap poļiem un  ukraiņiem, kuŗa pirmsākumi meklējami 1648. gadā, kad Ukrainā uzliesmoja Bogdana Hmeļņicka sacelšanās.

 

Ļvova  līdz 1918. gadam ietilpa Austroungarijas imperijā,  un tās oficiālais nosaukums bija Lemberga. Tāpat kā Viļņā, tajā etniski dominēja poļi un ebrēji. Ukraiņi vairumā mita apkārtējos lauku novados. Kad Austroungarijas imperija sabruka, 1918. gada  novembrī izcēlās kaŗš starp nule  atdzimušo Polijas valsti un steigā nodibināto ZUNR –  Rietumukrainas  nacionālo republiku. Ļoti  sīvas  bija  ielu cīņas Ļvovā, un tajās uzvarēja poļi. Starpkaŗu gados Ļvovā   tapa memoriāls poļu kaŗavīriem – "ērglēniem", un tas saglabājies līdz šai  dienai. Tagad Ļviva ir gandrīz viscaur ukrainiska, taču vecpilsētā vēl jūtama  19. gadsimta "Galīcijas mētropoles" gaisotne.

 

Vistumšākais slogs, kas aptumšoja poļu un ukraiņu attiecības, bija UPA (Ukrainas nemiernieku   armijas jeb banderiešu) kaujinieku izrēķināšanas 1943. gadā ar  poļu zemnieku   ģimenēm Volīnijas novadā, kur tās kā kolonistus tur bija nometinājis Piļsudskis. Šīm zvērībām par upuri krita ap 50 000  vīriešu, sieviešu un bērnu. Vācu  okupācijas varas iestādes nelikās ne zinis...

 

Tagad tas viss ir pārvarēts, jo Polijai, Lietuvai un Ukrainai kopīgiem spēkiem  jāveido aizsargvalnis  pret Krieviju, kas tagad mēģina nožņaugt brīvības kustību Baltkrievijā  un padarīt šo valsti faktiski  par  savu protektorātu.

 

80 miljoni no jūras līdz jūrai – ar to būs jārēķinās.