Putina Krievija ir Leviatāns
Franks Gordons    03.02.2015

 

Vecas Derības Ījaba grāmatā, ko lieliski latviskojis Uldis Bērziņš, Leviatāns ir teiksmains jūrā mītošs radījums, kas visiem iedveš bailes: „Vai notversi Leviatānu ar āķi? (..) Lūk, cerībā tie viļas - tik ierauga to, jau ļimst.” Leviathan – tā saucas 1651. gadā publicētā grāmata, ko sarakstījis angļu prātnieks Tomass Hobs (Hobbes). Autors spriež par attiecībām starp tautu un valsti, norādot, ka chaosu, kad „visi kaŗo pret visiem”, spēj novērst tikai spēcīga valdība. Mūsdienās Leviatāns ir metaforisks tēls, kas simbolizē bargu valsts varas aparātu, pret kuŗu pavalstnieki bieži vien ir bezspēcīgi.

 

*  *  *

 

Š. g. 23. janvārī kļuva zināms, ka t.s. „siloviki” - „spēka struktūru” vadītāji izstūmuši oligarchus no Putina „tuvējā loka”. Kā uzzinājuši aģentūras Bloomberg žurnālisti, Putinam „pa labo roku” tagad nostājušies Krievijas Federācijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs, Federālā drošības dienesta (FSB) direktors Aleksandrs Bortņikovs, Ārējās izlūkošanas dienesta (SVR) vadītājs Michails Fradkovs un aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Šī „pārbīde”, atzīmē Bloomberg žurnālisti, ir Ukrainas krizes rezultāts: spējais rubļa kritiens licis miljardieriem, kas līdz šim atradās Putina „tuvējā lokā”, bažīties un iestāties par mērenāku kursu, jo viņus sāpīgi skārušas rietumvalstu sankcijas. Kā izriet no minētās „pārbīdes”, prezidents Putins i nedomā par stingrā kursa maiņu un vēl lielākā mērā balstās uz kareivīgajiem „silovikiem”, kuŗi, var teikt, veido kollektīvo „Leviatānu” - dzelžainu valsts varu.

 

*  *  *

 

Tai paša dienā, 23. janvārī, starptautiskajā Davosas ekonomiskajā forumā runāja Džordžs Soross - jā, tas pats arī Latvijā pulgotais Soross. Viņa uzrunas tonis bija drāmatisks. Viņš uzsvēra: ”Krievija kļuvusi par mafijas valsti, kur varneši izmanto šīs zemes resursus, lai kļūtu bagāti un noturētos pie varas. Viņi saglabājuši demokratijas arējos atribūtus, rīkojot, piemēram, vēlēšanas, bet tur nevalda likums un nav procedūras leģitimai varas nomaiņai. Man gadījās redzēt, kā Putins kļuva par prezidentu, un es varētu jums pastāstīt briesmīgas lietas.” (I could tell you horror stories).

 

Arī te iezīmējas Leviatāna rēgs, vai ne?

 

Nobeigumā  Soross teica: ”Ja Eiropa saliedēsies ap Ukrainu, Putins būtu spiests atteikties no savas agresivitātes.” Vai Latvija, kuŗai līdz šī gada vidum uzticēta Eiropas Savienības prezidentūra, palīdzēs īstenot šo Sorosa cerību?

 

*  * *

 

Krievu režisora Andreja Zvjaginceva filma „Leviatāns” žanra ziņā ir sociāla drāma. Tā ir satriecoša liecība par mūsdienu Krieviju. Brīdī, kad top šīs rindiņas, kļuvis zināms, ka 5. februārī filmu sāks rādīt Krievijā, taču Lielbritanijā to varēja skatīties kopš pērnā gada novembra. 67. Kannu kinofestivālā šai filmai piešķīra prēmiju par labāko scenāriju. Š. g. janvārī Zvjaginceva filma amerikāņu konkursā „Zelta globuss” saņēma prēmiju kā labākā filma svešvalodā. „Leviatāns” nominēts „Oskaram”. Drīz 22. februāris - tad zināsim...

 

Filmas sākumā zem tumšiem padebešiem Barenca jūras krastā balo milzu kauli - tādas kā valzivs ribas, tikai lielākas. Skarba jūra, baisa aina...

 

Filmas galvenais varonis, automechāniķis Nikolajs Sergejevs mīt kopā ar sievu Liliju un dēlu no pirmās laulības Romānu Pribrežnijas mazpilsētā Barenca jūras krastā, Murmanskas apgabalā. Viscaur korumpētais pilsētas mērs vēlas piesavināties Nikolaja māju, autoremonta darbnīcu un zemes gabalu, un piedāvā „atpirkuma” cenu – 649 000 rubļu (summu, par kuŗu nav iespējams nopirkt citu māju pilsētā). Nikolajs tiesājas, diviem lāgiem zaudē, un tad talkā nāk viņa draugs no armijas dienesta laikiem - Dmitrijs, kurš, kļuvis par ietekmīgu advokātu Maskavā, mēģina šantažēt alkatīgo mēru, bāžot tam zem deguna „kompromātu” - kompromitējošus materiālus.

 

Tālāk notikumi rit spraigi: visas darbojošās personas – gan pozitīvās, gan negātīvās - viena laidā dzer un piedzeras, bez kautrēšanās kopojas, kur pagadās, nepārtraukti lieto „mātes vārdus”, un rodas iespaids, ka tāda nu ir Krievijas īstenība. Beigās tiek atrasts Lilijas līķis, aizdomas krīt uz Nikolaju, un viņam piespriež 15 gadu cietumsoda.

 

Riebīgi tipi Zvjaginceva filmā ir pilsētas mērs un citi ierēdņi, kuru kabinetus rotā obligātā Putina ģīmetne, un baznīckungs - mētropolists, kurš aicina pilsētas mēru „rādīt, kam vara”. Zīmīgi, ka mērs grib atņemt Nikolajam zemes gabalu, lai  uzceltu baznīcu.

 

Kopaina ir nospiedoša, sazarotais varas aparāts ir nežēlīgs, tiesneši pērkami, tauta slīgst alkohola zaņķī.

 

Jācer, ka Krievijas „kroņa patriotu” klaigoņa nelīdzēs un Krievijas iedzīvotāji varēs skatīties drosmīgā režisora filmu, kuŗas nosaukums ir dziļi simbolisks: autoritāra valsts vara ir nezvērs ar dzelžainu tvērienu.