Pretrunīgais cilvēks
Juris Lorencs    06.09.2022

 

 

Skopa mediju ziņa – deviņdesmit otrajā mūža gadā pēc smagas un ilgstošas slimības Maskavā miris Michails Gorbačovs (1931-2022). Bijušais Padomju Savienības komūnistiskās partijas CK ģenerālsekretārs (1985-1991). Pirmais un vienīgais PSRS prezidents (no 1990. gada 15. marta līdz 1991. gada 25. decembrim). Dzimis Krievijas dienvidos, auglīgajā Stavropoles novadā zemnieku ģimenē. Tēvs - krievs, māte – ukrainiete. Sākumā viņa polītiskā karjera bija tradicionāla padomju laikam. Vispirms tieslietu studijas Maskavas universitātē, tad darbs komjaunatnes, vēlāk partijas struktūrās. Neatlaidīga kāpšana pa karjeras kāpnēm, līdz 1980. gadā Gorbačovs tiek ievēlēts par kompartijas Polītbiroja locekli. Un tad sākās pats interesantākais. Jo Gorbačova tālāko karjeru noteica ne tikai viņa talants, ambīcijas un polītiskā izveicība, bet gan bioloģija. Tas vienkāršais fakts, ka viņš bija pats jaunākais “biedrs” kompartijas “vecajā gvardē”. 1980. gadā “neaizstājamo” Polītbiroja locekļu vecums jau krietni pārsniedza septiņdesmit gadus, kamēr Gorbačovam vēl nebija pat piecdesmit. Tie, kuŗi piedzīvojuši padomju laikus, atceras, ar ko tas beidzās – ar “grezno bēŗu piecgadi ”, kad dažos gados (1980–1985) Viņsaulē aizgāja visa augstākā PSRS vadība, kompartijas ģenerālsekretārus Brežņevu, Andropovu un Čerņenko iekaitot. Apkārt klīda anekdote: “Partija un valdība iedibinājusi jaunu, skaistu tradiciju - ik pa laikam pasaules valstu līderi pulcējas viesmīlīgajā Maskavā, lai pavadītu pēdējā gaitā kārtējo mūsu valsts vadītāju”.

 

Kad 1985. gada pavasarī nomira Konstantīns Čerņenko, kompartijas augstākajai vadībai bija divas iespējas. Pirmā – ielikt valsts vadībā kādu no “vecās gvardes”, pēc neilga laika rīkot kārtējās greznās bēres un kļūt smieklīgiem visas pasaules acīs. Otrā - virzīt jaunu, dinamisku vadītāju, kas spētu reformēt stagnējošo padomju sistēmu. Izvēle krita uz Michailu Gorbačovu. Jaunā padomju līdera saņemtais mantojums bija smags. Valsts atradās visaptverošā krīzē. Valdīja saimnieciskā un technoloģiskā atpalicība. Par to liecināja arī tukšie veikalu plaukti, trūka pašu elementārāko lietu. Naftas un gāzes cenas tobrīd bija zemas. Vēl viena problēma, par ko skaļi netika runāts –  demografija. Centrālā Krievija, Sibirija un Tālie Austrumi izmira, kamēr Vidusāzijas un Ziemeļkaukāza musulmaņu reģionos bija vērojams dzimstības bums. Šī iemesla dēļ Sarkanā armija pamazām “kļuva dzeltena”, no attāliem Uzbekistānas ciemiem iesauktie puiši nereti pat neprata krievu valodu. Afgānistānas kaŗa dēļ Padomju Savienība atradās āpolītiskā izolācijā, tās ekonomika bija pakļauta sankcijām. Milzīgus resursus aprija “draudzīgo režīmu” un ārvalstu kompartiju atbalstīšana. Tikmēr Rietumu pasaulē toni noteica divi spēcīgi līderi –  ASV prezidents Rolands Reigans un Apvienotās Karalistes premjerministre Margarēta Tečere.

 

Pirmais, ko padomju cilvēki pamanīja Gorbačovā - jauna, iepriekš nedzirdēta valoda. Gorbačovs runāja brīvi, vienkārši un saprotami. Milzīga atšķirība no iepriekšējiem vadoņiem, kuŗi knapi spēja nolasīt priekšā nolikto tekstu. Viņš bija pirmais tik augsta ranga padomju polītiķis, kuŗš izgāja sabiedrībā ar savu eleganto sievu. Raisa Gorbačova kļuva par smalkā toņa un modes noteicēju. Pārmaiņas skāra ārpolītiku. 1985. gada novembrī Ženēvā notikusī Reigana un Gorbačova tikšanās iezvanīja tā saucamo saspīlējuma atslābuma polītiku un atbruņošanās sākumu. Tomēr pārmaiņām pašas “padomijas” iekšienē vēl nebija pienācis laiks. Beidzot 1987. gada janvārī kompartijas vadības sanāksmē Gorbačovs pirmo reizi izrunāja slavenos vārdus “pārbūve” (perestroika) un “atklātība” (glasnostj). Iespējams, pašam to neapzinoties, Gorbačovs iedarbināja spēkus, kas pilnībā izmainīja sabiedrību un nieka četros gados sagrāva PSRS. Te svarīgi saprast, ka kārtējo reizi Krievijas vēsturē mēģinājums reformēt valsti nāca “no augšas”. Protams, bija disidenti kā Gunārs Astra, bija pagrīdes kustības Lietuvā, Ukrainā un pašā Krievijā. Tomēr galvenais pārmaiņu virzītājs “perestroikas” sākumā bija nevis tauta, bet gan partijas nomenklatūras bailes no bezcerīgas valsts atpalicības. Diemžēl lielākajai daļai padomju cilvēku, it īpaši jau Krievijā, nekāda “atklātība” nebija vajadzīga, un par “pārbūvi” tā negribēja ne dzirdēt.

 

Īpašs stāsts ir Gorbačova attiecības ar Baltijas republikām. Gorbačovs pamatoti cerēja, ka tieši šeit viņš saņems vislielāko atbalstu savai polītikai. Sākumā Latvijā tauta uz viņu raudzījās ar cerībām, kamēr vietējie kompartijas bosi (Voss, Rubiks) bija pavisam apjukuši. 1987. gada februārī Gorbačovs ar sievu Raisu viesojās Latvijā. Interesanti, ka Brežņevs savas ilgās valdīšanas laikā (1964 – 1982) tā arī nekad neapmeklēja Latviju. Tāpat Gorbačovs nepretojās patiesības atklāšanai par Molotova-Ribentropa paktu. 1989. gada 24. decembrī PSRS Tautas deputātu kongress pieņēma rezolūciju, kuŗā atzina Molotova-Ribentropa pakta slepenā papildprotokola eksistenci un nosodīja to. Tas bija lēmums, kas iznīcināja jebkādu padomju varas leģitimitāti Baltijā. Kļuva skaidrs, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarība ir tikai laika jautājums. Vēl bija priekšā 1991. gada asiņainie notikumi Viļņā un barikādes Rīgā. Joprojām paliek neatbildēts jautājums par to, cik tajos pie vainas bija pats Gorbačovs. Es gan sliecos uzskatīt, ka viņš vairs pilnībā nekontrolēja situāciju. Kompartijā, armijā un “čekā” bija spēki, kas centās sabotēt jebkādas pārmaiņas, pagriezt tās atpakaļ. Pierādījums tam ir 1991. gada augusta pučs, kad uz trim dienām Gorbačovs tika atstādināts no varas. Tā paša gada nogalē Padomju Savienība saira un Gorbačovs labprātīgi atteicās no varas. 

 

Pēc aiziešanas no polītikas viņš pievērsās labdarības projektiem. Lasīja lekcijas (cilvēki melsa - “viena un tā pati plate, bet laba”). Lai pelnītu naudu, pat piekrita reklamēt “Louis Vuitton” somas un “Pizza Hut” ēstuves. Mana personīgā attieksme pret Gorbačovu ir visai pretrunīga, turklāt laika gaitā tā ir mainījusies. Pārliecinātiem komūnistiem viņš bija “Ļeņina lietas” nodevējs, tādiem kā man – nepietiekami radikāls. Tikai vēlāk es sapratu, ka Gorbačovs izdarīja maksimālo, kas bija viņa spēkos. Citādāk arī nevarēja būt. Atmodas līdeŗus Daini Īvānu, Ivaru Godmani, Sandru Kalnieti izvirzīja tauta, turpretim Gorbačovs nāca no kompartijas nomenklatūras dzīlēm. Ja man šodien kāds jautā, kāds bija pats lielākais Gorbačova nopelns, es atbildu: “Tas, ka Padomju Savienība sabruka salīdzinoši mierīgi”. Vismaz salīdzinot ar tām šausmām, kādas šodien redzam Ukrainā. Un par to viņam milzīgs paldies.