Pretrunīgais budžets
Sallija Benfelde    01.12.2015

 

Pirmdienas vakarā pēc aptuveni vienpadsmit stundu ilgām debatēm nākamā gada Latvijas valsts budžets Saeimā tika pieņemts, 61 deputātam nobalsojot par gandrīz 8 miljardus eiro lielajiem valsts tēriņiem.

 

Vērtējot valdības izstrādāto un Saeimas pieņemto nākamā gada budžetu, grūti saprast - priecāties vai skumt. It kā ir domāts par cilvēkiem, tomēr polītiķi paši arī atzīst, ka nākamajā gadā sociālie un daudzi citi jautājumi palikuši novārtā, turklāt budžets vairāk ir tāda galu kopā savilkšana, lai ko arī teiktu polītiķi – tas nekalpos attīstībai un neparedz financējumu idejām, ko savulaik dēvēja par strukturālajām reformām. Tiesa gan, polītiķi par solītajām reformām nemaz negrib spriest – droši vien tādēļ, lai nekaitinātu savus vēlētājus, jo ir taču skaidrs, ka jebkuras reformas, arī tās, kas ļoti vajadzīgas, kādu iedzīvotāju daļu vienmēr kaitinās. Un budžets ir ne tikai valsts naudas maka reālās iespējas, bet arī polītiķu izpratnes un savstarpējo kompromisu atspoguļojums. 

 

No vienas puses, priecē, ka nākamā gada valsts budžetā tomēr paredzēts financējums minimālās darba algas celšanai, kaut arī algas pieaugums būs mazs – no 2016. gada 1. janvāra minimālā alga tiks paaugstināta par 10 eiro un sasniegs 370 eiro jeb 391,42 ASV dolārus mēnesī. Tiesa gan, alga Ministru prezidentam, ministriem, Saeimas komisiju un frakciju vadītājiem, tāpat arī vēl dažām amatpersonām tiks paaugstināta par 600 – 700 eiro mēnesī. Pakāpeniski tiks ieviests gada diferencētais neapliekamais minimums, un tas, neiedziļinoties konkrētos skaitļos, nozīmē, ka cilvēkiem ar lielākiem ienākumiem summa, kuŗu neapliek ar nodokli, būs mazāka nekā tiem, kuŗu ienākumi nav lieli. Ģimenēm ar bērniem (par apgādībā esošu nepilngadīgu un nestrādājošu personu) nodokļa atvieglojums no līdzšinējiem 165 tiks palielināts līdz 175 eiro. Tiks ieviests arī t.s. solidāritātes nodoklis – sociālais nodoklis no nopelnītās summas virs 4000 eiro mēnesī tiks ieskaitīts nevis personas kontā, bet valsts pamatbudžetā.

 

Dažādu finanču pasākumu un izmaiņu sarakstu varētu turpināt, tomēr galvenais ir tas, ka, manuprāt, kopumā budžetā nav saskatāma valsts virzība un attīstība. Vienīgā joma, kuŗā ir redzama mērķtiecīga rīcība, ir aizsardzība un valsts drošības stiprināšana. 

 

Tātad kā budžeta prioritātes nākamgad izvirzītas valsts iekšējās un ārējās drošības stiprināšana, veselības aprūpes pieejamības uzlabošana, kā arī izglītības kvalitātes uzlabošana, papildu financējums paredzēts Nacionālo bruņoto spēku kaujas spēju celšanai, tostarp zemessardzes un jaunsardzes attīstībai, kā arī valsts kiberdrošības stiprināšanai. Uzreiz gan jāteic, ka veselības aprūpes un izglītības prioritāte izpaužas kā miljonu piešķiršana šajās nozarēs strādājošo algu celšanai, kas, protams, ir labi, bet nerisina tajās samilzušās problēmas.

 

Algu palielināšana, piemēram, ārstiem nekādā veidā nerisinās veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamību. Kā zināms, veselības aprūpes pakalpojumus daļēji apmaksā valsts, bet tā ir noteikta summa gadā, ko dēvē par kvotām. Kad kvotas beidzas, pacients var saņemt tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību, ja ir apdraudēta viņa dzīvība. Ja vēl nav tik slikti, lai izsauktu ātro palīdzību un tā pacientu aizvestu uz slimnīcu, kur tūlīt tiek izdarīti nepieciešamie izmeklējumi, noteikta diagnoze un tiek sniegta neatliekamā palīdzība, pacientam viss pilnā mērā jāapmaksā no savas kabatas vai jāgaida rindā, kuŗu var arī nesagaidīt.

 

Diemžēl Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa nevar atļauties pirkt privātās veselības apdrošināšanas polises, kas apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumus, neatkarīgi no tā, vai valsts kvotas ir vai nav beigušās. Darba devēji ne vienmēr var šo jautājumu atrisināt arī tad, ja to vēlas darīt, jo apdrošinātāji neslēdz līgumus nelielām darbinieku kopām. Līdzīgi ir ar skolotāju algām. Arodbiedrība nostājas pret mēģinājumu sakārtot darba algu sistēmu, kaut arī mazās algas palielinātos, jo dažiem nāktos zaudēt atalgojumu, kas sasniedz visai lielas summas. Politiķi skaidru atbalstu iecerētajai reformai nepauda, acīmredzot baidoties zaudēt vēlētājus. Izglītības kvalitāti skolotājiem budžetā piešķirtie 9 miljoni eiro algām gan necels, un mūžīgās diskusijas par izglītību turpināsies.

 

Patiesībā, raugoties valdības darbā, jāteic, ka valdība mīņājas uz vietas, un tas notiek ne jau bez polītiķu „palīdzības”, un budžets ir liecība šai nenoteiktībai. Brīžiem izskatās, ka pie varas esošajiem lielāko tiesu ir labi tā, kā ir un viņi negrib riskēt ar savu ērto dzīvi. Tikmēr daži apņēmīgi cilvēki acīmredzot ir atraduši atbalstu polītiķu vidū un rūpīgi veido schēmas, kā tikt pie valsts un Eiropas fondu naudas. Bezgalīgā vilcienu iepirkumu sāga, airBaltic savdabīgie investora meklējumi un sapnis par Krievijā ražotajām lidmašīnām ir tikai daži visredzamākie stāsti. Gan jāteic, ka no budžeta tomēr tika izņemts 80 miljonu lielais valsts atbalsts, kas būtu vajadzīgs, ja valdība dotu zaļo gaismu atrastajam airBaltic investoram. Iespējams, ka šoreiz iecerētā darbība ar Krievijas lidmašīnām nenotiks, jo par to valdība vēl lems atsevišķi, un no vairāku polītiķu puses jau izskanējusi doma, ka jāatrod veids, kā lidsabiedrībai aizliegt pirkt šīs lidmašīnas. 

 

Budžets ir pieņemts, un tagad dienas kārtībā ir jautājums, vai valdība turpinās strādāt? Vienotības līdere Solvita Āboltiņa jau ir publiski paudusi, ka vēlētos aktīvāku un izlēmīgāku šīs valdības rīcību: „Vēlreiz varu uzsvērt – ārējā apdraudējuma apstākļos ir jāvar izvērtēt gan rīcībspēju, gan virzību uz priekšu. Arī pirms budžeta mums ir jārunā ne tikai par to, ka tas ir drošības budžets, jo drošība nav tikai ārējā vai iekšējā drošība un militārās kapacitātes stiprināšana. Tā ir arī sociālā drošība, cilvēku pārliecība par savu darbu un ienākumiem. Tādēļ ir skaidrs, ka es arī vēlētos aktīvāku šīs valdības rīcību.” Viņa gan līdz šim nav atbildējusi uz jautājumu, vai valdība mainīsies un vai viņa vēlas kļūt par premjerministri. Arī Ministru prezidente Laimdota Straujuma ir izvairīga un nekomentē neoficiālās runas par iespējamu valdības maiņu. Premjēre paudusi, ka visām valdībām reiz pienāk beigas, un sabiedrība tiks informēta, ja šāds brīdis pienāks.

 

Polītikas aizkulisēs mēļo, ka neoficiāli budžeta pieņemšanas laikā Saeimā jau aktīvi runāts par iespējamo valdības maiņu, bet Solvitai Āboltiņai nav vairākuma atbalsta. Par to, ka Vienotības līdere tomēr domā par premjēres amatu varētu liecināt tas, ka Āboltiņa publiski ir paudusi, ka Vienotība neatbalstīs Saeimas priekšsēdes Ināras Mūrnieces demisiju, ja šāds jautājums tiks izvirzīts Saeimā. Kā zināms, Āboltiņa neslēpa savu nepatiku pret Saeimas priekšsēdi Ināru Mūrnieci un viņas Saeimas svinīgajā sēdē teikto runu 18. novembrī, paužot visai skarbu kritiku. Mūrnieces runa bijusi kā spļāviens sejā, pēc sēdes sacīja Vienotības līdere. Partijām esot bijusi saruna ar Mūrnieci bez žurnālistu klātbūtnes, kuŗā polītiķi atklāti stāstījuši par to, ko vēlētos uzlabot sadarbībā ar Saeimas priekšsēdi, tomēr ieteikumus Mūrniece neesot ņēmusi vērā un savā 18. novembŗa uzrunā turpinājusi paust Nacionālās apvienības (NA) polītiku, kaut gan Saeimas priekšsēdim būtu jāspēj norobežoties no vienas atsevišķas partijas interešu aizstāvības.

 

Atbalsts Mūrniecei pēc visa iepriekš sacītā, manuprāt, nozīmē, ka Āboltiņa valdības maiņas gadījumā vēlas nodrošināt sev Nacionālās apvienības atbalstu, kas šobrīd nav garantēts. Protams, sarunas par valdību turpināsies, bet iespējams, ka īsi pirms Ziemsvētkiem deputāti negribēs tērēt savu laiku valdības veidošanai, kas var atņemt brīvdienu priekus. 

 

Lai nu kā, budžets ir pieņemts, ar to dzīvosim, bet valdības likteni rādīs laiks.