Potēsimies paši un iedrošināsim citus!
Juris Lorencs    29.06.2021

 

 

Divas dienas, 23. un 24. jūnijā, Latvijā nedarbojās Covid-19 vakcinācijas centri. Lai gan joprojām dzīvojam ārkārtas situācijas apstākļos (par to liecina prasība veikalos valkāt maskas, slēgtie sporta klubi un peldbaseini), šim nelielajam "atslābumam" bija attaisnojums. Jāņi tomēr ir un paliek gada iecienītākie svētki. Turklāt saslimstība un mirstība no Covid-19 iet mazumā. Pa daļai tas skaidrojams ar to, ka maijā un jūnija pirmajā pusē vakcinācijas tempi Latvijā kļuva straujāki. Uz Eiropas un pasaules fona mūsu valsts vairs neizskatās tik slikti kā aprīlī. 28. jūnija rītā Latvijā pirmo poti bija saņēmuši 31 %, bet otro - ap 27 % no visiem iedzīvotājiem. Tas ir vairāk nekā, piemēram, Kanadā vai Somijā. Diemžēl jūnija otrajā pusē iezīmējās kāda nepatīkama tendence. No patlaban potētajiem cilvēkiem tikai aptuveni piektā daļa, ap 20 %, saņem pirmo poti, bet pārējie 80 % ar otro poti noslēdz vakcinācijas procesu. Sekas mēs redzēsim pēc mēneša, kad tagadējie pirmās potes saņēmēji dosies pēc otrās potes. Vakcinācijas tempi saruks. Viegli aprēķināt, ka pie šādiem tempiem Latvija nesasniegs iecerēto mērķi - 70 % vakcinētas sabiedrības jau septembrī.

 

Tātad daži cilvēki vai nu nevēlas vakcinēties, vai atliek to uz vēlāku laiku. Mana personīgā pieredze liecina, ka vakcīnu noliedzēji jeb "antivakseri" ir četru veidu. Pirmie - salīdzinoši jauni, spēcīgi un veselīgi cilvēki. Viņi ir pārliecināti, ka nesaslims vai pārslimos viegli, bez simptomiem. Ja darbā prasīs, ja gribēšu ceļot ārpus Latvijas, tad sapotēšos, citādi ne! Tas, ka viņu rīcības dēļ var saslimt citi, šos cilvēkus nepārliecina. Otrā katēgorija - seniori jau gados. Tie, kuŗiem Covid-19 var būt liktenīgs, visvairāk uztraucas par vakcīnas "slikto ietekmi". Nekas jauns jau tas nav. Eksistē tāda lieta kā hipohondrija, psichiska problēma, kuŗas pamatā ir nesamērīgas rūpes par savu veselību. Ar to sirgstošs pacients pārspīlē esošās slimības un pastāvīgi izdomā jaunas, neeksistējošas kaites. Hipohondrijas cēloņi- vientulība, uzmanības trūkums, sabiedrībā klīstošās tenkas. Paradokss ir tas, ka šoreiz hipohondrija fokusējas nevis uz slimību, bet gan uz sargātāju no tās - uz vakcīnu. Trešos es sauktu par "nogaidītājiem". Viņi principā neapšauba potes iedarbību, taču gaida uz kādu "labāku" un "drošāku" vakcīnu. Ir vēl ceturtais "antivakseru" tips – Covid-19 vīrusa noliedzēji un dažādu sazvērestības teoriju (kopā ar vakcīnu ķermenī ievada elektronisku "čipu", vakcīna ķermenī rada ģenētiskas izmaiņas utt.) piekritēji. Par laimi, viņu nav daudz.

 

Kāpēc tiek apšaubīta vakcinēšanās lietderība? Viens no modernā laikmeta paradoksiem ir tāds, ka, neraugoties uz to, ka ikdienā izmantojam neskaitāmus technoloģiju sasniegumus, ticība zinātnei sabiedrībā kopumā samazinās. Statistikas dati no Lielbritānijas, kur jau izpotētas ap 76 miljoniem vakcīnu devu, liecina, ka varbūtība nomirt no Covid-19 ir 20 000 reižu augstāka nekā no iespējamām vakcīnas blaknēm. 1 pret 20 000! Vai tiešām to tik grūti saprast? Izrādās, ir! Psichologs, profesors Ivars Austers nesen kādā televīzijas raidījumā izteicās, ka "visvairāk no vakcinācijas baidās cilvēki bez izglītības, jo viņi nespēj saprast vienkāršus riska aprēķinus". Būt par inženieri, fiziķi vai ķīmiķi vairs nav modē. Tagad visi grib būt sabiedrisko attiecību speciālisti, žurnālisti, tirgziņi, ministriju preses sekretāri utt. Cienījamas un atbildīgas profesijas. Mēs dzīvojam informācijas piesātinātā vidē, kur katrs vārds, katra tenka var radīt neparedzamas sekas. 

 

Viens piemērs - nesenais ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa izteikums, ka valsts varētu kaut kādā veidā materiāli atbalstīt cilvēkus, kuŗi būs gatavi potēties. Kariņš gan nepaskaidroja, ko tieši valdība plāno darīt - izmaksāt noteiktu naudas summu vai rīkot loteriju - par to vēl tiekot spriests. Lūk, kā šo ideju komentēja Rīgas Stradiņa universitātes profesors Ģirts Briģis: "Ir neloģiski maksāt cilvēkam naudu par to, ka viņš ārstējas." Līdzīgos uzskatos ir daktere Ilze Skuja no Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas: "Vakcinācija pašreiz sākusi bremzēties tāpēc, ka daļa nepotēto kļuvuši nogaidoši - kad valsts par to sāks maksāt?" Patiešām, ir jābūt ļoti tālam no vienkāršā cilvēka ikdienas, lai nesaprastu šāda solījuma sekas. Un nav pat svarīgi, vai to izdomāja pats Kariņš, viņa padomnieki vai veselības ministrs Daniels Pavļuts. Tagad dažs labs pusaudzis atliek vakcinēšanos, jo cer uz naudas balvu - varbūt rudenī, sākoties skolai, varēs nopirkt vēl modernāku mobilo telefonu! Tapat rīkojas pensionārs, kuŗš skaita katru centu, lai varētu iegādāties vajadzīgās zāles un ziemā samaksāt par apkuri. Jauniešiem slimība nav īpaši bīstama, taču to nepavisam nevar teikt par cilvēkiem jau cienījamos gados. Vietā teiciens- gribējām kā labāk, iznāca kā vienmēr.

 

Komentējot gauso vakcinācijas tempu, ministrs Pavļuts medijiem paziņoja: "Mēs gatavojam nākamo komunikācijas vilni, nacionāla mēroga integrētu kampaņu par vakcinācijas tēmu. Parallēli strādājam pie reģionālajām kampaņām ar pašvaldībām, un mums arī ir jānodrošina šī vakcinācijas komunikācija vides reklāmā". Cienījamie lasītāji, jūs kaut ko sapratāt? Katrs otrais vārds - svešvārds, pati doma - neskaidra un samudžināta. Tā vietā, lai vienkārši pateiktu - "centīsimies pārliecināt cilvēkus potēties", tiek lietots atbaidošs ierēdņu žargons. Nav brīnums, ka tauta patlaban vairāk ieklausās nevis polītiķos un ierēdņos, bet gan ārstos un sabiedrībā cienītos cilvēkos. Ilggadīgais Rundāles pils mūzeja direktors Imants Lancmanis, komentējot cilvēku bailes no vakcīnas, izteicies: "Tas ir tāpat kā Otrā pasaules kaŗa laikā kāds teiktu - neiešu patvertnē, jo tur ir auksts un es varu saķert iesnas". Ļoti pārliecinošs arguments! Es pats pēc Jāņiem saņēmu otro poti un tagad esmu pilnībā vakcinēts. Ne mirkli neesmu šaubījies- potēties vai tomēr "nogaidīt". Varbūt šajos laikos tas skan nemoderni, bet atzīšos- es tiešām ticu zinātnei un modernajai medicīnai. Iespējams, tāpēc, ka jaunībā esmu studējis fiziku un matēmatiku. Vēl vairāk - man pat izdevies pārliecināt vairākus skeptiķus, ka potēties nav bīstami. Tāpēc potēsimies paši, lai kuŗā zemē patlaban dzīvojam. Un iedrošināsim to darīt citus!