Pirmais prezidents
Kārlis Streips    15.11.2022

 

 

14. novembrī apritēja apaļš gadsimts, kopš pirmoreiz mūsu valstī ievēlēts Valsts prezidents. Pagājušajā nedēļā rakstīju par 1. Saeimas pirmo plenārsēdi, kuŗā Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pārraudzīja Saeimas pirmā priekšsēdētāja ievēlēšanu un kolīdz tas bija izdarīts, atdeva sēdes vadīšanas tiesības Frīdriham Veismanim, pats kļūstot par ierindas deputātu. Taču tikai uz brīdi.

 

Plenārsēdei sākoties, Veismaņa kungs paziņoja, ka Saeimas prezidijs sadarbībā ar starpfrakciju biroju izstrādājis procedūru Valsts prezidenta ievēlēšanai, un lūdza parlamenta sekretāru Jāni Veismani to nolasīt priekšā. Ilgi un dikti internetā rakņājos, noskaidrojot, vai Frīdrihs Veismanis un Jānis Veismanis bija radinieki. Neko neatradu. Taču tas pirmais bija pirmās Saeimas priekšsēdētājs un tas otrais – parlamenta sekretārs.

 

Prezidija izstrādātajā variantā bija divas sadaļas. Pirmā par kandidātu uzstādīšanu, otra – par vēlēšanu kārtību. Attiecībā uz pirmo, paredzēts, ka kandidātus var iesniegt Saeimas locekļi vai frakcijas ar rakstisku apstiprinājumu, ka kandidāts atbilst likuma prasībām. Līdz balsojumam tiek tikai tie kandidāti, “kuŗi devuši piekrišanu vai nu mutiski Saeimas sēdē, vai ar rakstu, vai ar telegrammu, apliecinot pēdējā gadījumā savu parakstu parastā kārtībā.” Pēc kandidātu uzstādīšanas paredzēts pusstundu gaŗš pārtraukums frakciju apspriedēm un kandidātu sarakstu izgatavošanai: “Ar rakstāmmašīnu izgatavo uz apzīmogotām vēlēšanu zīmēm priekš ikviena deputāta sarakstu ar uzstādītiem kandidātiem, liekot tos alfabētiskā kārtībā (pēc jaunās ortografijas).” 

 

Attiecībā uz vēlēšanu procedūru, Prezidija lēmumā bija rakstīts, ka “katrs deputāts saņem pie runātāju ložas kuvēru un kandidātu sarakstu, no kuŗa tas, referentu ložā iegājis, izstrīpo nevēlamos kandidātus un atstāj tikai vienu vārdu. Šādu sarakstu tas ieliek kuvērā un nodod balsi balsu skaitītājam, kuŗš to iemet vēlēšanu urnā.” Tālāk: “Ja nodoti saraksti, kuŗos nestrīpots atstāts vairāk nekā viens kandidāts, kuŗos nostrīpoti visi, vai arī kuŗā neviens no vairākiem kandidātiem nav strīpots, tad tādas balsis skaitāmas par atturējušos balsīm attiecībā uz visiem kandidātiem.”

 

Un vēl: “Ja neviens no kandidātiem nav dabūjis vajadzīgo balsu skaitu, izdara tādā pat kārtā par visiem uzstādītiem kandidātiem otrreizēju balsošanu. Ja arī tad nav panākumu, balsošanu turpina, pie kam pie ikvienas turpmākās balsošanas atkrīt arvienu tas kandidāts, kurš iepriekšējā balsojumā dabūjis vismazāk balsu. Šādā kārtā balsošanu atkārto tik ilgi, līdz Valsts prezidents ievēlēts.”

 

Rosība attiecībā uz atkārtotām kārtām vēlēšanu procesā pirmajā piegājienā vajadzīga nebija, jo galu galā bija tikai viens kandidāts – Jānis Čakste. Vispirms gan deputātiem nācās noklausīties gaŗu referātu no deputāta Arveda Berga (bezpartejiski – nacionālais centrs), kuŗš dikti centās kolēģus pārliecināt, ka pats prezidija lēmums par Valsts prezidenta vēlēšanām būtu vispirms izskatāms Saeimas organizācijas komisijā un pēc tam apspriežams pirmajā un tad otrajā, un varbūt arīdzan trešajā lasījumā:

 

“Augstais nams! Viss, kas notiek mūsu Saeimā, tas notiek pēc zināmas stingras formulas, pēc zināmas stingras, es pat teiktu, sakramentālas formas. Ir noteikumi, pie kuŗiem ir jāturas pie visiem soļiem, kuŗus mēs speram. Katram likumam un ierosinājumam ir kārtība, kuŗā viņš še kustas uz priekšu, pēc tās notiek katra balsošana. Tas citādi arī nevar būt, jo darbs, kuŗu mēs darām, ir tik svarīgs, ka ir vajadzīgas garantijas par viņa gaitas pareizību.”

 

Savas uzrunas beigās Bergs saldsērīgi atzina, ka “es saprotu, ka, bez šaubām, salasīsies vairākums par mana priekšlikuma atraidīšanu. Es tomēr gribu sevi apmierināt tanī ziņā, ka esmu darījis jūs uzmanīgus uz likuma pārkāpšanu, kuŗa te notiek. Nav labi, ja mēs, kā augstākā likumdevēja iestāde un likuma sargātāja, sāktu savu darbību ar to, ka paši pārkāpjam likumu.” 

 

Nākamais runātājs bija Andrejs Petrevics no sociāldemokratu maziniekiem. Viņš principā pateica, ka Berga kunga runātais viss bijis “pupu mizas”, secinot, ka Arveds Bergs nebija kārtīgi iepazinies ar likumdevēja Kārtības rulli. Berga priekšlikums noraidīts, un procedūra kā tāda apstiprināta ar 88 balsīm par, 12 deputātiem atturoties.

 

Ansis Rudevics no Latvijas Sociāldemokratiskās strādnieku partijas frakcijas, kas 1. Saeimā bija lielākā frakcija, nāca klajā ar paziņojumu, ka frakcija principā atbalstīja domu, ka valsts prezidents būtu ievēlams tautai, nevis parlamentam, taču “tā kā pie tagadējā Saeimas sastāva mēs nevaram cerēt uz sociālistiska kandidāta ievēlēšanu, tad sociāldemokrātiskā frakcija atsakās no sava kandidāta uzstādīšanas, bet Valsts prezidenta vēlēšanās pabalstīs to no nesociālistiskiem kandidātiem, kuŗš viņai šķiet pieņemamāks Latvijas Republikas Satversmes pildīšanai, paliekot pie pamatdomas, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai, kuŗai vienmēr jābūt nomodā šīs tiesības aizstāvēt.”

 

Vienīgā iesniegtā kandidātūra pirmajās Valsts prezidenta vēlēšanās bija no Demokratiskā centra, Latgales darba partijas un jaunzemnieku frakcijas. Tā bija Jāņa Čakstes kandidatūra, un pēc procesa spīkers Veismanis paziņoja: “Balsošanas iznākums: par Čaksti nodotas 92 balsis, atturējušies 6, ievēlēts Jānis Čakste par Valsts prezidentu.” Un stenogrammā atzīmēti vārdi: “Vētraini aplausi.”

 

Jāni Čaksti zināmā mērā var salīdzināt ar ASV pirmo prezidentu Džordžu Vašingtonu. Brīdī, kad Amerikā pienāca brīdis vēlēt pirmo prezidentu, nebija nekādu šaubu, ka tas būs brašais armijas komandieris, kuŗš bija izcīnījis valsts neatkarību no Lielbritanijas impērijas. Jānis Čakste bija sens cīnītājs par Latvijas un tās tautas tiesībām. Viņš bija izglītots jurists, deputāts Krievijas impērijas valsts domē, viens no Sarkanā krusta dibinātājiem Latvijā, un tad Latvijas Tautas padomes un pēcāk Satversmes sapulces priekšsēdētājs. Satversmes sapulce bija atbildīga par Latvijas pamatdokumenta izstrādāšanu un, lai gan tā nespēja pieņemt sadaļu par cilvēktiesībām, Latvijas konstitūcija izcēlās ar lakonismu un saturu. 1922. gadā nevienam nebija nekādu šaubu, ka cilvēks, kuŗš vadīja Pamatlikuma izstrādāšanu, arī būs pirmais, kuŗš pārraudzīs tā ieviešanu praksē. Pēc trim gadiem, otrajās Valsts prezidenta vēlēšanās, pret Čaksti kandidēja dzejnieks Rainis un vēlākais Latvijas diktators Kārlis Ulmanis, esošajam prezidentam uzvarot tikai otrajā balsošanas kārtā. Jānis Čakste aizgāja Mūžībā 1927. gada martā. Un tikai vienu reizi pēc tam bija Valsts prezidenta vēlēšanas ar tikai vienu kandidātu. Tas bija 2003. gadā, un kandidāte bija Vaira Vīķe-Freiberga.