Pirmais gads
Kārlis Streips    14.02.2017

 

Pagājušajā nedēļā pagāja  gads, kopš amatā stājās premjērministrs Māris Kučinskis un viņa Ministru kabinets. Kučinskis aicinājumu veidot valdību saņēma pēc tam, kad demisionēja viņa priekštece Laimdota Straujuma (Vienotība), un šī ir vien otrā reize atjaunotās Latvijas vēsturē, kad valdību vada Zaļo un Zemnieku savienība (pirmā bija Induļa Emša valdība 2004. gadā, Emsim pārstāvot Zaļo partiju un kļūstot par pirmo Zaļās partijas pārstāvi pasaulē, kas kļuvis par kādas valsts premjēru; tiesa, viņš amatā bija mazāk par gadu, un vislabāk viņu atceras kā visnotaļ chaotisku premjērministru).

 

Savukārt Māris Kučinskis "zaļajos zemniekos" nepārstāv ne tos zaļos, ne tos zemniekus ‒ viņu ZZS sarakstā pēdējās Saeimas vēlēšanās deleģēja Liepājas partija. Kučinskis Latvijas polītikā ir ilgdzīvotājs, viņš savulaik bijis Valmieras pilsētas un Valmieras novada vadītājs, Saeimas deputāts, reģionālās attīstības un pašvaldību ministrs. Mūsu valsts polītiskās iekārtas kontekstā ir visai  tipiski, ka cilvēks  vairākkārt maina partejisko piederību.  Lielajā polītikā viņš ienāca kā kādreizējā premjēra Andra Šķēles veidotās Tautas partijas biedrs, vēlāk saņēma mandātu Saeimā kā Latvijas Pirmās partijas/Latvijas ceļa pārstāvis, nu ZZS. Tautas partijas un LPP/LC vairs nav,  Kučinskis rullē tālāk.

 

Lielākais sasniegums valdībai aizgājušajā gadā bija 2017. gada valsts budžeta pieņemšana. Šis ir ļoti nozīmīgs process, jo tas nosaka valsts ekonomiskās un finanču prioritātes nākamajam gadam, kā arī tāpēc, ka gadījumā, ja Saeima valdības piedāvāto budžetu noraida, tas automātiski nozīmē attiecīgās valdības krišanu. Tieši tā notika ar jau minēto Induļa Emša valdību. Sevišķi lielu sabiedrības uzmanību budžets šoreiz saņēma tāpēc, ka valdība Saeimas deputātiem nodrošināja aptuveni 28 miljonus eiro tā dēvētām "deputātu kvotām," kuŗas parlamenta frakcijas un deputāti varēja piešķirt pēc saviem ieskatiem (katra "kvota" bija jāapstiprina Saeimā, un tas notika pēc principa, „pakasi manu muguru, es pakasīšu tavējo”). Kvotu ietvaros ļoti redzama bija "savējo būšana” tādā nozīmē, ka naudiņa daudzos gadījumos nonāca tajās pašvaldībās, kur pie teikšanas ir kāda no lielās valdības koalīcijas partijām, tajā skaitā, piemēram, 1,55 miljoni eiro Ventspils "olimpiskā centra" attīstībai, vai 1,1 miljons Valmieras stadiona rekonstrukcijai.

 

Bija arī pa kuriozam. Deputāti piešķīra 30 tūkstošus eiro rokgrupai Līvi, lai tā varētu izdot albumu par godu savai 30. jubilejai, taču pašiem Līviem tas bija liels pārsteigums, jo viņiem nebija nekādu plānu izdot šādu albumu. Galu galā nauda šai vajadzībai netika piešķirta, taču tas bija viens no tiem gadījumiem, kas liek jautāt, vai šis nudien ir labākais veids, kā dalīt valsts budžeta naudu. Partijas No sirds Latvijai vadītāja, kādreizējā valsts kontroliere Ingūna Sudraba procesu ir nosaukusi par "publiski atzītu korupciju," savukārt "zaļo zemnieku" Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pēc budžeta pieņemšanas dievojās, ka turpmāk viņa vadītais polītiskais spēks deputātu kvotas neatbalstīs  nemaz (lai gan šis paziņojums nāca tikai pēc tam, kad ZZS viena pati kvotās bija izdalījusi 5,4 miljonus no tiem 28 miljoniem eiro, turklāt pie lielas naudas tika tieši Ventspils, kur ilgstoši saimnieko vēl viens no "zaļo zemnieku" partneriem Aivars Lembergs). Pats Māris Kučinskis pēc budžeta pieņemšanas smagi nopūtās. 

 

Šogad, starp citu,  dāsnums pašvaldību virzienā  noteikti ir saistāms ar to, ka jūnijā būs pašvaldību vēlēšanas  ‒ re, re, cik mēs devīgi! Nākamgad, savukārt, būs Saeimas vēlēšanas, un nebūsim pārsteigti, ja minētais Brigmaņa solījums izrādās pupu mizu vērts. Amerikā dzīvojošie Laika lasītāji zinās, par ko te ir runa. ‒  Amerikas Kongresā jau ļoti sen pastāv jēdziens "cūkgaļas muca" attiecībā uz būtībā tām pašām "deputātu kvotām," un arī tur reizēm bijuši zili brīnumi.

 

Otrs iemesls, kāpēc budžets aizgājušā gada nogalē piesaistīja plašāku uzmanību,  bija tāds, ka valdībā kārtējo reizi bija visai liels chaoss attiecībā uz nodokļiem, šoreiz konkrēti runājot par tā dēvētajiem mikrouzņēmumiem mūsu valstī. Jautājums bija par to, vai pacelt mikrouzņēmumu patlaban visai zemo nodokļa likmi, lielā mērā tāpēc, ka par "mikrouzņēmumiem" sevi bija sākuši uzdot visai daudzi tādi, kuŗi patiesībā mikrouzņēmumi  nemaz nav, piemēram, taksometru firmai katru savu šoferi noformējot  kā "mikrouzņēmumu". Polītiķi sprieda, varbūt pacelt nodokli, varbūt nepacelt, bet tā vietā uzstāt uz obligātām iemaksām valsts sociālajā budžetā arī no mikrouzņēmumiem, u.tml. Galu galā Saeima pie risinājuma nonāca nakts melnumā 2. decembrī, tātad mazāk nekā mēnesi pirms jaunā gada, arī ‒ jaunā nodokļu gada.

 

Latvijas polītikāņiem sen ir bijusi pavisam nelāga indeve mētāties attiecībā uz nodokļiem. Atceros to gadu, kad 1. janvārī Latvijā tika ieviests eiro. Tajā pašā 1. janvārī arī stājās spēkā virkne grozījumu valsts nodokļu kodeksā, atceros padomājis, Valsts ieņēmumu dienestam un dažādu uzņēmumu grāmatvežiem droši vien bija milzīgi daudz darba, lai nomainītu vienu valūtu uz otru, vai tiešām bija vajadzīgs viņiem uzkraut vēl citas pārmaiņas? Taču plašākā nozīmē šī nenoteiktība tomēr ir kaitīga Latvijas tautsaimniecībai tādā nozīmē, ka investori tomēr negrib doties uz valsti, kuŗā nodokļi tiek mainīti pārlieku bieži. Konsekvence valsts attieksmē pret uzņēmējdarbību tomēr ir būtiska lieta, un tā nu reiz ir lieta, kuŗa Latvijā iet mazumā. Patlaban valdība solījusi nākt ar kopēju plānu par nodokļu sistēmas pamatnostādnēm kaut kad šogad pavasarī. Dzīvosim, redzēsim.

 

Viens gads nav gana ilgs laiks, lai vērtētu valdības darba ekonomiskos rezultātus. Kučinska valdības rīcības plānā lielākoties runa ir par ekonomiskām reformām, tie ir procesi, kuŗos atdeve būs redzama pēc ilgāka laika. Kopumā jāteic, aizvadītais gads lielajā polītikā bijis salīdzinoši mierīgs, arī pats Māris Kučinskis ir tāds mieramika. Taču mūsu polītiskās sistēmas spēja ik pa brīdim nākt ar nudien pārsteidzošiem jauninājumiem, šo vārdu lietojot nebūt ne pozitīvā nozīmē, ir redzama jautājumā, ar kuŗu pabeigšu šīs nedēļas komentāru.

 

Proti,  pagājušajā mēnesī Rīgas Juridiskā augstskola uzzināja, ka Ministru kabinets piepeši ir nolēmis neatbalstīt tās izvirzīto kandidātu augstskolas rektora amatam tāpēc, ka izvirzītais kandidāts neprot latviešu valodu.  (Lasiet arī mūsu laikraksta nr. 6. ‒ Red). Varētu likties, kas tur liels? Protams, ka Latvijā augstskolu rektoriem būtu jāprot valsts valoda. Vien te ir tāda maza nianse ‒ Rīgas Juridiskajā augstskolā viss mācību process no pirmā hello līdz pēdējām goodbye notiek tikai un vienīgi angļu valodā.

 

Tas pats arī  Rīgas Ekonomikas augstskolā, kur arī patlaban notiek rektora nomaiņa un kur arī valsts piepeši ir nolēmusi piekasīties. Jā, tieši tā ‒ piekasīties. Juridiskās augstskolas Satversmes vienbalsīgi atbalstītais kandidāts Mels Kenijs no Lielbritanijas skolā lekcijas ir lasījis visu laiku kopš 2008. gada, viņš patlaban ir skolas prorektors. Turklāt ‒ arī iepriekšējais RJA rektors Džordžs Ulrichs  bija ārzemnieks, arī viņam bija cita dzimtā valoda, un arī tad nevienam ‒ ne skolā, ne valstī ‒ nekas ļauns nenotika. Patlaban Izglītības ministrija ir solījusi izstrādāt likuma grozījumus, lai augstskolā, kur viss mācību process ir angļu valodā, par rektoru ļautu arī iecelt kādu bez  latviešu valodas zināšanām. Pareizi, ka tā. Vien par to droši vien vajadzēja padomāt, pirms celt lielu traci.